Pīduovojam Naaizmērstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 5.–7. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja ”Jam ērgļa spōrnus un skrīn augši…”

Aleksandra Dmitrijeva, Kuorsovys vydsškola, 5. klase

Muni spuorni

Cylvāka dzeive ir kai lels liduojums, un itam liduojumam jam ir napīcīšami spuorni, ar kurim jis sasnādz sovus mierķus. Muni spuorni, kuri itamā dzeivē maņ ļaun liduot, tei ir muna saime. Tei ir muna prīca un laime, muna dzeive. Ir labi un cīši sylts sirsneņā, kod vysi saimē saīmam kūpā, svinim svātkus, prīcojamēs, dūmojom tikai lobys dūmys, runojam par dzeivi, par nuokūtni. Tei ir taida myužeibys sajiuta, ka tai juobyun vysod i vysuos sātuos. Cylvāks var justīs laimeigs tikai tod, kod jam ir sāta, kur var sasatikt ar sovim tyvajim cylvākim, kuri dūd itai dzeivei jāgu, deļtuo ka sāta – tei ir svieteiba un dzeiveiba. Es tū nūvierteju, un asmu laimeiguokais cylvākbārns itymā pasaulī.

Muni spuorni – tys ir ari munys meiluos zemeitis skaistums, kas mani kotru dīnu prīcynoj. Nu reita, kod pīsaceļu, pasaveru pa lūgu un pasoku sauleitei: ”Lobs reit!” Un sauleite mani mīleigi pasveicynoj un pamuoj maņ ar golvu. Tod es zynu, ka mani nasadusmynuos mozuos muosys naruotneibys un ruņča Murika izdareibys. Dīna tod ir breineiga un lobom dūmom pīpiļdeita, un ituos dūmys es dūmu cytim cylvākim, deļtuo ka muna sirsneņa ir pīpiļdeita ar prīcu ik dīnu.

Rudinī, pasaverūt dabasūs, es radzu, kai viejs leigoni šyupynoj kūku lopys, zīmā munu sirsneņu prīcynoj boltuos un rokstainuos ladspučis lūgā, pavasarī vyzbuleišu actenis uzlyukoj mani tik mīli un kautreigi un aicynuot aicynoj mani izsmaržuot pavasari, bet vosorā zylūs rudzupuču teirums atguodynoj maņ, ka te ir muna sāta, muna Latgola.

Muni spuorni – tuos ir ari munys dūmys, kas vielej lobus vuordus munim tyvajim cylvākim. Tuos sylda munu sirdi. Munys dūmys līk maņ dareit tikai lobus dorbus un saceit tikai lobus vuordus.

Tik kruosaini kai godalaiki ir munys dzeivis spuorni. Es pasateicu Dīveņam, ka tys ir taišni muns laiks un muna dzeive. Dzeivuosim, prīcuosimēs par itū laiku, par dzeivi, par vysu, kas mums pīdar un par vysu, kas ar mums šūbreid nūteik.

Daniels Kristians Jansons, Gaļānu pamatškola, 6. klase

Ceļš iz ticeibu

“Ai, Latgaleite, muna, kur Dīva vuordam tic…” Itī skaistī dzīsmis vuordi līk aizadūmuot par tū, ka pi mums, Latgolā, ir daudz ticeigūs, kas tic Dīvam i Dīva Mamenis žielesteibai.

Mums ir ļūti daudz bazneicu. Tuos izcaltys gon pakolnūs, gon pi azarim. Vysu bazneicu pērle Latgolā ir Aglyunys bazilika. 14. un 15. augustā iz Aglyunu dūdās svātceļnīki. Vysi lyudzamēs nu Dīva Mamenis gon aizsardzeibu, gon žielesteibu, gon gluobšonu. Kotram ticeigajam ir sovs lyugums Dīva Mameņai. Dažreiz dzeivē ir tik gryuti breiži, ka gribīs koč voi iergļa styprūs spuornus un dūtīs tī, augšā, pi pošys Dīva Mamenis, lai jei paleidz izturēt leluos gryuteibys. Bet dīmžāļ mums tys nav īspiejams. Vīneigi daudz lyudzūtīs, īmūt iz bazneicu, mes varim pasaļaut iz Dīva Mamenis žielesteibu un aizsardzeibu. Tik daudz jei ir mums paleidziejuse, un, ar patīsu sirdi lyudzūtīs, mes teikam uzklauseiti.

Muns ceļš iz ticeibu īsasuoce nu mozu dīnu, kod vacvacmameņa i ōmeite, i mameņa maņ pyrmū reizi stuosteja par Dīvu, laseja gruomotys i vede iz bazneicu. Tai es ari īpazynu lyugšonys, baušļus.

Dīvs mums ir devs tik breineigu duovonu…. dzeivuot. Bet voi mes tū spiejam nūvērtēt? Mes tik ļūti skrīnam piec pasauļa lobumim un atsatuolynojam nu Dīva. Tikai tod, kod gryuteibys, mes atsaceram par jū. Mes kotrys, attaisūt sirdis Dīvam, spēsim īraudzeit lobū gon lobūs breižūs, gon gryutūs breižūs. Tikai ar patīsu, teiru sirdi pret Dīvu mes spēsim īraudzeit un pasateikt par tū, kas mums ir dūts.

Muns ticeibys ceļš vēļ ir tikai īsuokumā, bet mozim sūleišim turpynoju īt ticeibys ceļu, kas pīpiļdeits ar patīsu mīlesteibu i labesteibu, i sirsneibu pret Dīvu. Es tycu, ka maņ pītiks spāka un ticeibys, lai sasnāgtu sovu mierki, korstuokū vieliešonūs – palikt par prīsteri.

Anastasija Karpisonova, Kuorsovys vydsškola, 5. klase

Es mīļoju dzeivi

Kai mozs un smaideigs saulisstareņš
Es dzeivoju iz ituos mīluos zemeitis.
Es kotru dīnu sapņoju, un šū zemeiti es ļūti mīļoju.
Un mani nabaida vieji, nabaida līti un snīgi,
Nabaida muokūņu kolni, kas dabasūs aizsleid tik lieni, tik līgi.

Jā, muns spāks ir muni spuorni.
Tī, kas vysod vad mani muojuos,
Kur vysod sauleite speid un īvzīdi plaukst,
Kur tāva un muotis bolss ir tik meils un tik tyvs,
Kur mīļuma, syltuma daudz, tik daudz…

Reizem pasaveru apleik un verūs sevī.
Voi spiešu liduot tik augšuok un augšuok…?
Voi spiešu sasnīgt vysu, kū grybu?
Un atbiļde maņ ir zynoma vīna –
Jā, es spiešu, deļtuo ka mīļoju dzeivi šū skaistū.

Annija Leikuma, Aglyunys Katuoļu gimnazeja, 6. klase
Ar gaišu cereibu sirdī!

Kod bolti, pyukaini muokūni maun pa dabasu pļovu,
Tod zaltaini saulstori spraucās car tim.
Kod zeme sasylst kai pīna krūze –
Vairs nav cereibu redzēt zīmu!

Bet tūmār es tycu – pasadūt navajag,
Maņ sirdī plaukst cereibu zīds.
Es dūmuos jau ceļūs dabasūs –
Maņ vajadzeigs zīmys prīks!

Ak, munys Latgolys janvars –
Zuoleite zaļoj kai breinums,
Duorza klusajā styurī
Snīga rūzeite zīd.

Putni čyvynoj prīkā,
Suņaste doncoj i smej;
Ezeiša ruomajā snaudā
Namīrs jau sāklu siej!

Kur zīma? Kur snīgs? Soltums?
Es vaicoju cereibu muotei.
Jei nūgrūza golvu i smaida,
Lai gaidūt cytu god.

Ar Dīvmuotis paleigu maigu
Mozs eņgeleits augšup ceļās,
Jam iergleiša varonī spuorni
I muokūņu breineigais smaids.

Jis atnas maņ cereibys viesti,
Ka zīma byus nuokušgod.
Es lidoju laimeigā kasdīnā,
Jo pavasars mani jau sauc!

Laila Putāne, Rībeņu vydsškola, 5.b klase

Trepis

Mierkis kai durovys,
Kas juoatver vaļā.
Tod juoīt pa trepem
Kab tyktu šai sātā.

Dzeive kai trepis –
Na vysod byus margys.
Vajag kuopt augši,
Pakuopīņs – sorgoj…

Apsastuot navar
Vysvīns, cik labi.
Pakuopīņs nazyud.
Atsagrīzt vari?

Trepis nu akmiņa
Ilgi te paliks.
Durovom atslāga –
Aizslēgs, ka stuovēs.

Paliksi trepēs,
I cytam tiks sāta.
Īškā vairs natiksi
Sveša byus sāta.

Deļtuo
nastuovi,
nasabeist,
kuop!

***

Celi iz mierki
Na vysod byus pļauti,
Aizauga vīni,
Juoizmyn jauni.

Annija Estere Slesere, Kuorsovys vydsškola, 5. klase

Dzeivoj ar prīku!

Tu šudiņ dzeivoj ar prīku,
Lai tova dzeive ar kotru dīnu augšuok un augšuok ītu.
Tu sovu dzeivi redzi kai divus spuornus
Un cylvākus tymā laimeigus un breivus.

Uz vīna spuorna ir tovi vuordi,
Uz ūtra – tovi dorbi,
Deļtuo ka vuords esi tu
Un ari dorbs esi tu.
Tu sovu dorbu dori ar prīku ik dīnu,
Nanūsūdūt un prīcynojūt ikvīnu.

Bet tūs slyktūs vuordus gon laid tu prūm,
Tik lobim vuordim vītu rūņ.
Lai pasauli tī izgaismoj
Un kotra sirdis īleiksmoj.

Un atcerīs tu vīnu –
Nanūdzeivoj sovu dzeivi līki –
Dori, struodoj, snēdz cytim prīku.
Lai vysod iz kotra tovys dzeivis spuorna ir tovs lobais dorbs,
Un kotrys pasacāts vuords ir kai tovs gūdapruots.