Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Vīns nu ituogods jubilaru Pīters Miglinīks (1850–1883) Latgolys cylvākim ir labi zynoms, ik piec pīcim godim juo dzeivis guojums i davums teik puorcyluots jaunuos veļtejumu publikacejuos i pīminis pasuokumūs. Kai tys suocīs 30. godu Latvejā, tai nūtics i padūmu Latgolā, i pi latgalīšu emigracejā, i turpynojās myusu dīnuos. Bet voi vysod pret jū bejuse vīnaida attīksme?

Tautys nūstuostu stiprinīks

Piec Pītera Miglinīka nuovis godu desmitem ilgi tautā par jū stuosteja vysaidus nūstuostus, kam moz saisteibys ar Pītera realū dzeivi. P. Miglinīka dzeivis dziļuokais pietnīks Ontons Rupaiņs ir apkūpuojs nūstuostus sovys trilogejis “Māra mostas” piecvuordā:

1) Pīters bejs lels ar puorciļvieceigu spāku. Jis cyluojs lelus akmiņus i nosuojs bolkys, izlics rotus iz poša kula jumta čukura. Braucs iz Krīveju lauztīs ar stiprinīkim, vysus īveics, viņ vīns jam īlauzs suonkauli (Saleidzynuojumam: slovonais ceikstūņs Klements Buļs (1888–1953) pateišom givs uzvorys tuolaika ceikstūņu čempionatūs – S. Ū.);

2) Pīters bejs lels gudrinīks i viļtnīks. Jis muociejs raksteit na viņ ar obejom rūkom, bet ari kuojom. Vīns pats īveics symtim advokatu, tok pādejū tīsu zaudiejs i tics cītumā (Saleidzynuojumam: H. Pronevska-Laurinoviča (1896–1969) gruomotā “Grymstūšuos saleņas” pīmiņ nūstuostu par Leiksnys grāfu radinīku, kurs, pīdzims bez rūku, muociejs ar kuoju ēst i spēlēt klavīris – S. Ū.);

3) Pīters bejs lels revolucionars, dzāruojs i pļāgurs, braukuojs pi krīvu narodniku (19. g. s. Krīvejis vydsškirys puorstuovi, carisma režīma opozicionari, kas guojuši tautā i cantušīs izgleituot zemnīkus – S. Ū.) i prasejs jūs pi seve. Nūdadzynuojs Zaļmuižys vieja patmalis, rejis, sadziņs vieršus bryuža okā i mežā uzbrucs Paulinam. Jū nūgivuši, pīsiejuši pi iļkss i aizdzynuši iz Ludzys cītumu;

4) Pīters bejs smolks jaunskungs, kuru vysi saukuši gostūs, a mamzelis voi myrušys aiz mīlesteibys. Tok jis lobuok gastejs pi zemnīku i nabogim atdevs pādejū grasi. Sūlejs precēt tū meitu, kas šū īveikšūte. Mārgys pošys gribiejušys pasamāruot spākim, a jis juos guozs pa pīcys sešys gultā, cikom gultai dybyns izspruodzs cauri;

5) Pīters ir Paulina i Zaļmuižys kolpyunis dāls, liktineigi šyupelī puormeits ar Miglinīku puiseiti, kurs nūmirs. Paulins jū gribiejs adoptēt par dālu, a puiškins bejs pasadevs muotis pretiveigajā raksturā. Tai jī sovā storpā plāsušīs vysu myužu.

Tok pyrmuos latgalīšu atmūdys darbinīki par P. Miglinīku klusiejuši, viņ 1905. gods aktivisti atceriejušīs par P. Miglinīka ceiņu pret Zaļmuižys eipašnīku. Parkū tai? Par golvonū īmesli rakstnīks nūsauc Fraņci Trasunu, kurs gribiejs izavierzeit latgalīšu lītuos par pyrmū i jutīs aizskorts, kod pīminejuši vacuokus latgalīšu darbinīkus par jū, jam napatykuši revolucionari vyspuor. Voi tod puorejim juoklusej?

Pyrmuos publikacejis par P. Miglinīku

Fraņcs Kemps poša izdūtajā godagruomotā “Daugawa. Latwyskais Kalendars 1908. godam” ar pseidonimu Pleminìks publicej raksteņu “Piters Miglinìks”, kur juo slovonais dzedze teik raksturuots kai “taids cylwaks, kurs nu zemnìku wyda augšok pacèle sowas acis un posawère tautas dzeiwê”. Beiguos autors aicynoj īsyuteit zinis par Miglinīku, lai kod naviņ toptu kas nūzeimeiguoks par legendarū tautys tīseibu aizstuovi.

Sovutīs “Daugawas” kalendarā 1913. godam viereibu pīsaista anonims raksteņš “Ku stostija wacumote”. Kaids pīrakstejs sovys babenis, kurai asūte ap 80, stuosteitū par dzymtzemnīku gryutū dzeivi Zaļmuižā pi Rozenšilda-Paulina. Babeņa pīmiņ nūzeimeigu nūtikšonu – cara ukaza par breivlaisšonu nūlaseišonu, tok nav pīraksteits ni vuorda par P. Miglinīku!? A ka raksteņa autors byutu F. Kemps, tod jau saītu, ka tei babeņa ir P. Miglinīka muote. (Itī kalendari elektroniskai skaiteišonai atrūnami Leopolda Kempa izplateitajā diskā “Franča Kempa un Konstances Daugules-Kempas dzīve un darbi”.)

Vierteiga publikaceja ir Rēzeknis vydsškolys audziekņa J. Rancāna roksts “Pīters Miglinīks” “Zīdūņa” 1923. gods 1. numerī (ari “Latgolas Zemnīku Kalendarī 1923. godam”) – partū ka jaunū pietnīku naīspaidoj jau gotovs redzīņs par P. Miglinīku. J. Rancāns atzineigi nūviertej juo nūzeimeigū lūmu – “pyrmajs sôka ceinētīs par sowas tautas breiwību”, tok par dzīsminīka sacarātūs i tulkuotūs tekstu kvalitati pietnīks gon izasoka kritiski – vuoji i krīvu volūdys barbarismu pylni.

Kulturvarūņa radeišona

Ka taids Miglinīks nabyutu dzims, jū taipat vajadzātu izdūmuot. Sevkurai tautai, ciļtei, kūpīnai ir vajadzeigs sovs kulturvarūņs – mitisks personažs, kas ar zūbynu voi gora spāku aizstuov juos interesis, vuica pamatlītys, īmīsoj etisku idealu. 19. g. s. Eiropā cēle gaismā senejūs laiku eposus i varūņdzīsmis. Iz tū verūtīs, A. Pumpurs radeja eposu “Lāčplēsis” (1888), bet pats varūņs pajimts nu teikys.

Bet kur ir latgalīšu varūņs, kū Latgolā pīzeitu par sovu i varātu stateit prīškā vysai Latvejai? Latgolys viesture beja moz pieteita i nikaidu mistisku teiku varūni tauta nadaudzynoja. Kai pīmiņ O. Rupaiņs, 1930. godā Rēzeknē saguoja Latgolys kulturys darbinīku kongress i pījēme lāmumu – pīgrīzt viereibu tautys paguotnis pareizai apgaismuošonai. O. Rupaiņs atsasauce Nikodema Rancāna mudynuojumam rakstnīkim pīsagrīzt viesturiskom temom, kas faktiski nūzeimoj radeit varūņa tālu.

Entuziastu grupa suoce vuokt materialus par slovonū žaļmuižīti, struoduoja pi P. Miglinīka fonda dybynuošonys, lai kod naviņ izlyktu pīminekli, izdūtu gruomotu. Kod beja gotovi statuti, N. Rancāns i Juoņs Miglinīks īrūsynuoja reizē veiduot ari Andryva Jūrdža fondu. Bet kūpejais fonds tai i nasuoce dorbuotīs, vāluok, 1949. godā, trymdā tiks nūdybynuots A. Jūrdža fonds ar daudz plašuokim mierkim kai vīnys personeibys pīmiņa. Pīminis pluoksni iz P. Miglinīka kopa Desetnīku kopūs 1937. godā izliks Latgolys Školuotuoju centraluo bīdreiba, bet Bārtuļa Buļa i Ontona Velikāna veiduotū pīminekli pastateis 1972. godā ar padūmu varys svieteibu. Trymdā izīs O. Rupaiņa romanu trilogeja “Māra mostas” (1951–1966, puorizdūta 2016).

Bet tūlaik, 1933. godā, nūtyka svineigs P. Miglinīka pīminis vokors ar O. Rupaiņa lugys “Kod pyrmī gaili dzīdōja” izruodi Rēzeknē i Reigā, sareikuojumi školuos, radiofonā nūlaseits referats i publikacejis vysaidūs presis izdavumūs – nu ari vysā Latvejā izzynuoja latgalīšu taisneibys ceinātuoja P. Miglinīka vuordu. Deļ pyrmuos reizis gona daudz padareits.

Revolucionarais zemnīku vodūņs

Par revolucionaru P. Miglinīks saukts vysu laiku, ar tū saprūtūt ceinātuoju par taisneiguoku i lobuoku dzeivi. Bet ari Lenina atbaļsteituoji, 1919. gods Latgolys boļševiki, jū skaiteja par sovu. 1940. goda jaunīlyktuo padūmu vara sviņ P. Miglinīka dzimšonys 90 godu jubileju, latgaliskajā “Taisneibā” (nr. 113) publicāts roksts “Latgolas vacōkais revolucionars”, biografejis izkluostā pastreipuota viņ P. Miglinīka (reizē ari A. Jūrdža) lūma “tautas revolucionarōs kusteibas” organiziešonā.

Sovutīs Pīters Zeile 50.–60. godu publikacejuos ceņšās Miglinīka i Jūrdža tandemu izškiert i paviļkt Pīteri iz marksisma ideju pusi:  “Andryvs Jūrdžs raksturojams kai tautys apgaismuotuojs, mūdynuotuojs, tod daudz tuoļuok par jū īt juo laika i nūvoda bīdris Pīters Miglinīks. Juo kai tautys apgaismuotuoja darbeiba raksturojās ar spūdrom revolucionaruo demokratisma tendencem. Nav pareiza dažu myusu izdavumu tīksme nūviertēt vīnaiži Jūrdžu i Miglinīku tikai kai tautys apgaismuotuojus. (..) Tys nūzeimej ignorēt jaunū saturu, kvalitati Miglinīka darbeibā i dailradē, kas jū atškir na tikai nu Jūrdža, bet nu cytu tuo laika rakstnīku un sabīdryskūs darbinīku.” (Piec “Padomju Daugava”, 1958, 132a) Tūmār marksistiskuos viesturis gruomotuos Miglinīks vārtāts kai zemnīku vodūņs i demokrats, kas naspēja pasaceļt da krīvu revolucionarūs demokratu leimiņa, kuri vuiceja, ka muižnīciskū īkuortu napīcīšams likvidēt revolucionarā ceļā.

Kur palyka slaponuo tipografeja?

Ar P. Miglinīka vuordu saista ari pagaisušū slaponū revolucionaruos organizacejis “Zemļa i voļa” tipografeju. Kuorsovys vydsškolys pensionātais školuotuojs J. Kausinieks 1968. godā nūlam tū nūskaidruot, mekliejumus pats aproksta Ludzys rajona avīzē “Za Pobedu Kommuņizma” (nr.148–149). 1862. gada novembrī nu Pīterburgys apkaimis tipografeja tykuse puorvasta iz Ludzys apriņči. Suokumā jei turāta Bolvūs, piec tam Semenovā, natuoli nu Viļakys. Te suocs izīt laikroksts “Svoboda”, žurnals “Zemļa i voļa”, īspīstys skrejlopys. Tymā laikā Viļakā struoduojs Pīters. 1874. godā cara policeja pi juo izdarejuse krateišonu, nikuo naatroduši.

Pietnīkam rodusīs dūma, voi, aizbraukdams nu Viļakys, Miglinīks jū nav aizveds leidza. Tū nūskaidruot devīs iz Nautrānim. Miglinīku saimē pastuostejuši, ka Pīters pateišom naktī rogovuos atveds koč kū gryutu, tamā pat naktī jis vadumu nūguoduojs pi A. Jūrdža. Pietnīks devīs tuoļuok pi A. Jūrdža unuka Aleksandra Jūrdža i atkluojs godu desmitem globuotu dzymtys nūslāpumu par pagreidis tipografeju. Dzeds viņ pyrms nuovis tū atkluojs unukam i styngrai pīsacejs nivīnam nikuo nastuosteit.  Daļa kastu gulēja iz ustobys zam dieļu, cytys i īspīdmašyna zam – greidys škiunī. Jau piec kara škiuni nūjauce, bet tū vītu, kur tys vyss stuovēja, apora ar traktori. Sasaglobuojs tikai tys, kas beja iz ustobys – dažys kastis ar šriftu, kū Aleksandrs lyudze pietnīka atdūt Ludzys Nūvodpietnīceibys muzejam.

Caur Miglinīku pi latgaliskom saknem

Ka vīni par varis ceņtēs P. Miglinīkā salikt komunistu idejis, tod – ūtri caur P. Miglinīku aizdegt latgaliskuo līsmi i padūmu Latvejā atkluotai runuot par sovom cytaiži latvyskajom saknem. Jūs publikacejis, literarī dorbi i pasuokumi saturā naatsaškir nu tautīšu aktivitatem emigracejā – kam ir dzimtine, nav breiveibys; kam ir breiveiba, nav dzimtinis.

P. Miglinīka i A. Jūrdža tāli palīk tautyski meili, kai uzvadumā “Kāzu laiki Latgalē” (1974) dorbojās, uzvuordā nanūsaukti, tautys dzīsminīki Andryvs i Pīters, jim veļteitu pasuokumu sauc par “Vakarēšanu pie Miglinīka un Jūrdža” (1986). Miglinīka i Jūrdža “kluotīne” var atsaļaut i latgaliskus vuordus, teicīņus: tai Ontons Kūkojs nu Pītera Miglinīka 120. dzimšonys dīnai veļteituos skotuvis kompozicejis puortaisa lugā “Traks vai no Rogovkas” (1970), kurys fragmentu, pasateicūt žurnala “Karogs” golvonajam redaktoram Andram Vējāna, nūdrukoj.

Pat veļtejuma dzejūļus Miglinīkam roksta na tikai latgalīši.

Roksti voi tāluojumi par P. Miglinīku teik publicāti “Karogā, “Pionierī, “Zvaigznē”, “Liesmā”, “Avotā” i cytūs izdavumūs. Tam ir rezultats – par Miglinīku Reigā ir sadzierdāts.

Ideja par P. Miglinīka memorialū parku

1981. godā Nautrānūs īsarūn Imanta Ziedoņa entuziastu grupa, kas 70. godu vydā atbreivoj Latvejis ainovu nu brikšņu, stota jaunys kūku audzis, gluob nūzeimeigus objektus. Tautys dzejnīkam ir ideja, ka īstateitajim 33 ūzulenim Miglinīku sātā i atteireitū styuri Zaļmuižys parkā teik suokts veiduot P. Miglinīka memorialais parks. Bet vītejūs atsauceibys par moz, tū I. Ziedonis aprakstejs grupys ekspediceju dīnysgruomotā “Tutepatās” (1992):

“Mūs cienā skolas ēdnīcā un ir tādi kā apmulsuši. Droši vien baidās – šai pusē bez rajona vadības nav pieņemts tādus piemiņas darbus nekādus darīt. Tā, kā saka, ir ideoloģiska lieta, un, lai arī Miglinīks ir visu latgaļu mutē un sirdīs, oficiālajās annālēs tomēr ir liela neskaidrība – ej nu zini, vai tas ir patriotisms, padomju patriotisms, nacionālisms vai vides sakopšana, ej nu zini! Bijām cerējuši, ka skola piedāvās palīgā skolniekus. Bet nekā. Ja nav rajona akcepta, viņi to nedarīs, tāpēc arī neuzbāžamies. Arī paši skolotāji laikam nepiedalīsies. Ozoliņus gan mežzinis atvedis (kā Saliņtēvs lūdzis), nolicis skolas pagalmā, ar saknēm dīķītī. Kā dabūt nu viņus prom? Trīs kilometrus tālāk uz Miglinīka sētu. Kaut kā jau dabūsim, Antons palīdz, kaut kur izrauj mašīnu. Un ozoliņus sastādām, aplejam, nostiprinām. Trīsdesmit trīs gabalus. Parastos un sarkanozolus.”

Piec pīcim godim A. Vējānam juosacynoj, ka vierteigajam īsuokumam nav nūteikta i konsekventa turpynuojuma i kūceni neikuļoj, apleicīne nasapūsta, caurejūs āku jumtūs doncoj viejs…

Žāļ… P. Miglinīkam veļtejumu tekstūs i zeimēs gona, ka ni aptvert, a koč kas hektarūs i vides kvalitatēs byutu kas sovaižuoks.