Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Kū jius īsadūmojat pi vuorda “Latgola”? Daudzi atbiļdēs, ka – Latgolys Muoru. Tyukstūšom reižu Latgolys vizualizacejai tiražāts pīmineklis “Vienoti Latvijai”, tautā  saukts par Latgolys Muoru. A pats Muorys jiedzīņs ītver daudzsluoņainu simboliku. Vēļ Latgola īduomuota saimis sīvīšu lūmuos – bīžuok kai muote voi muosa, tok ari buorine.

Latgola – Muorys zeme

Muorys tāls Latgolā ir sinkretisks – poguoniskuo muotis dīveiba, kurys puorzynuošonā materialais pasauļs, leidzdaleiba sīvītis svareigūs momentūs (eipaši dzemdeibuos) i kasdīnys dorbūs (parosti klāvā), saplyuduse ar kristeigū Dīvamuoti Mariju. Arhaiskuokā indoeiropīšu kontekstā vuordsakni *mar- attīcynoj iz ambivalentu dīveibu  – dzeiveibys devieju i reizē jāmuoju, jei var īsamīsuot htoniskuos (zemis) radeibuos, kai zaļkts (zeļčs), malna vabale, rupucs.

Tautysdzīsmēs varim redzēt vysaidu Muoru, i kai navālamu htonisku radeibu: “Lieļu Muora eļnē brauce/ Ar tim dzeļža ratinim./ Valnam devu driču sīku,/ Lai jis Muoru nūduovej./ Valns apēde driču sīku,/ Reitā Muoru nūduovēs.” I kai spūkainu paruodeibu: “Meitys, spūļu natinit,/ Catūrtdīnys vokorā:/ Catūrtdīnys vokorā/ Svāta Muora ruodejuos.” I kai lobvieleigu muotis dīveibu, leidzeigu Jaunovai Marijai: “Svāta Muora vuškys cierpa/ Muna klāva dybynā;/ Es padevu dīvpaleigu,/ Maņ apsedze vylnuoneiti.” A poša popularuokuo tautysdzīsme, kurā pīmynāta Muora, ir „Pi Dīveņa gari goldi”, kura myusu dīnuos nūsaklausoma vysaidūs skaniejumūs.

Bronzā koltū Latgolys Muoru – Latgolys Atbreivuošonys pīminekli “Vienoti Latvijai” – svineigi atkluoja 1939. g. 8. augustā Rēzeknē, dīmžāļ padūmu varys guoztū pīminekli daguoja atjaunuot i atkluot vēļreiz 1943. gods augustā i trešū reizi – 1992. gods augustā. Lai ari pīmineklis sastuov nu treju figuru, važu ruoviejs i lyugšonā īgrymušuo tautu meita ar ūzula lopu viertini “nateik pamaneiti”, a izcalta teik centraluo sīvītis figura ar kristeņu lobajā rūkā.

Par pīminekli plašuok stuosta dokumentaluo filma “Latgales Māras ceļš” (režisori V. Ivdris, M. Justs; 2009), I. Vilčukys sastuodeitais izdavums “Piemineklis un laiks” (2017, 2019). Latgolys dzejnīki Latgolys Muorai veļtejuši daudzys dzejis ailis.

Sovutīs Ontona Rupaiņa trilogeja “Māra mostas” (1951, 1952, 1966; 2016) napastorpynuoti, na car pīminekļa tālu izsoka Latgolys kai Muorys zemis identitati. A patīseibā Latgolys apzeimiejums “Muorys zeme” primari ir latiniskuo “Terra Mariana” tulkuojums.

Terra Mariana

Latiniski Terra Mariana ir Muorys zeme – teritoreja eipašā Jaunovys Marijis paronažā, tys ir ari bejs oficials vydslaiku Livonejis (13. g. s. suokys–1561) nūsaukums. Viesturiski Livonejā (13. g. s.–1561) īguoja krysta karūs īgiutuos i apvīnuotuos lībīšu, latgaļu, zemgaļu, kuršu, sieļu i igauņu zemis – 5 bazneicys vaļsts aizjēme Latgolu, Vydzemi, Kūrzemi, Livonejis ordeņvaļsts aizjēme Igaunejis teritoreju. 1219. godā Vatikanā pāvests Honorijs III nūvēlēja Livonejis jaunkristeitūs svātuo Pītera patronažai i Latgolai varēja sauktīs Terra Petrina. A veiskups Aļberts ir īsastuojs par Marijas zemi, partū ka jau 1015. godā pāvests beja veļtejs Jaunovai Marijai padūtuos lībīšu zemis i Reigys veiskupejis katedrali, a Aļberta nūdybynuotuo Zūbynbruoļu ordena karūga vīnā pusē beja attāluota Marija ar bārnu, gols golā vītejim poguonim jau ir Muorys kults, kū varātu atteisteit par Jaunovys Marijis kultu, a svātais Pīters piļneigi svešs.

1561. godā Livonejis kara rezultatā agruokuo Terra Mariana beidze pastuovēt, Latgola tyka pūļu rūkuos. 1656. godā Pūlejis karaļs i Leitovys lelkņazs Jans II Kazimirs Vāsa pasludynuoja aktu par Pūlejis–Leitovys (itymā skaitā ari Latgolys) nūdūšonu Jaunovys Marijis aizbiļdnīceibā.

Latgolys skoti i informaceja par senejom Livonejis pilim, bazneicom īkļauta unikalā albumā “Terra Mariana” (1888), kas globojās Rūmā, Vatikana Apustuliskajā bibliotekā, tei pāvestam Leo XIII atsyuteita kai duovona nu Baltejis katuoļu prīstereibys 50 godu jubilejā, teksta autors beja Latgolys viesturnīks, publicists G. Manteifeļs. Izdavums ir lelformata (61×45 cm) 70 pergamentu foliants, vuoks taiseits nu pluonys kozysuodys i dekorāts ar pavesta gierbūni i burtim zaltā i sudobrā. Albums īlykts ar sudobra kolumim puškuotā kūka futralī. Albums 1903. godā Reigā tyka izdūts vēļreiz, mozuokūs izmārūs, ar tekstu vuocu volūdā i malnboltim attālim. 2011. godā izdavums pīdzeivuoja faksimilizdavumu.

“Ai, māte Latgale”

Nazkod E. Rozenštrauha dzīsmi “Ai, māte Latgale” ar I. Kalnāris vuordim dzīduoja A. Kukule, jei ir kai veļtejums Latgolys veiramuotei nu vadaklys vydzemneicys. Prestiži Latgolys puišam dabuot par sīvu puornūvadneicu, vysim rodim nu tuo kas dateik. Atguodojit, cik izmiseigi O. Rupaiņa komedejā “Dzymtā zemē” Apale grib tikt pi vadaklys reidzineicys. Stereotipiski, sīvysmuote ar puornūvoda znūtu gon ir vaira nūsaklapatiejuse par tū, kai ītruopēt znūtam i juo smolkajim rodim.

Ar taidu pat nūsaukumu “Ai, māte Latgale” 2001. godā izguojs popularzynuotniskūs apceriejumu i literarūs tekstu kruojums, kas simboliski byutu uztverams par duovonu Latgolai.

Latgolys kai muotis tāls vairuok saistuos ar pazudušuo dāla motivu. Beibelis pazudušais dāls tāva sātu atstuoja aiz sovvalis, a latgalīšim tys saīt daudz tragiskuok – dzimtine juoatstuoj deļ tryukuma. Muote Latgola skumst deļ pasaulī aizkleidušūs bārnu, jī skumst deļ pazaudātuos dzimtinis. Pyrmajā latgalīšu dzejis antologejā “Kùkle” (1914) tys ir pamatmotivs, pat dzejūļu nūsaukumi daudz pasoka, pīmāram, S. Ceiruļnīka “Wasala palic tu, Dzimtene”, J. Pabērža “Dzìsme swešumâ”, Benis Barkanis dzejūli “Latwit, wai nawa tew žàl” par dzīsmi pataisejjuši “Baltie lāči” – izaruoda, piec vaira kai 100 godu tei otkon ir aktuala tema. “Woi aizmèrsi, bròlit, ka dzimtenes saulei,/ Ka eistynai mòtei wysmeiloks ir wòrds,” roksta Latgalis (F. Kemps) dzejūlī “Aizmèrsta Dzimtene”.

Jaunuokuo muosa

20. godu symta 30. godūs, eipaši K. Ulmaņa autoritarisma laikā, presē i publiskuos runuos ar patosu teik pastreipuots Latgolys kai Latvejis jaunuokuos meitys tāls, i tū, kab pamatuot Latgolys latvyskuošonu – pīleidzynuošonu vacuokajom muosom Kūrzemei i Vydzemei, proponej ari Latgolys cylvāki. Tai Leitovā dzymušais, a Latgolys literatu saimei pīdereigais Augusts Smagars roksta: “Latgale, kā jaunākā Latvijas meita, ir ilgus gadu simtus dzīvojusi kā bārenite, šķirta no savas mīļās mātes Latvijas, tamdēļ ar sevišķu uzmanību pieiesim pie tās latviskošanas. (..) Un lai Latgale varētu pa šo jaunā laikmeta radīto ceļu iet stingriem soļiem, nepieciešams tai ceļa rādītājs un vadītājs. Un šis ceļa vadītājs ir jaunā laikmeta ideju propaganda Latgalē.” (“Latvijas Kareivis”, 1934, nr. 273)

Jaunuo propaganda puormej puosoku gudreibu, ka taišni trešī tāva dāli i buorineitis iniciacejis (puorbaudejumu) puosokys izpylda naīdūmojamus aizdavumus partū, ka jī muok sasadorbuot ar vajadzeigajim paleigim, jim pruotā īīt taidi nastandarta rysynuojumi, da kurūs “pareizi” dūmojušajam nikod naatminēt, gols golā jī ir poši, jī nivīnu naatdarynoj, a taišni “pareizī” saiminīku dāli i meitys ir tī, kas čāmojās piec cytu. Latgolai praseit palikt par uoreji leidzeigu vacuokajom muosom ir tys pats, kas puosoku varūnim palikt par jūs pretstotim.

Taidam puosoku interpretacejis pīmāram žurnalā “Zīdūnis” (1934, nr. 7–8.) puorpublicātuo J. Lapiņa “Trešās māsas mācības” fragmenti (izcālumi – S. Ū.): “Īvītojam laikrokstā “Rīts” Nr. 41 nūdrukotu rokstu par Latgolu, lai mes mocātūs vērtēt pi sevis pozitivōs puses, tos vēļ lobōk styprynojūt – myusu tautas un vaļsts spūžokai nokūtnei.

Mēs visi zinām pasaku par trijiem dēliem, no kuriem bijuši divi gudri praktiķi, bet trešais – muļķīgs filozofs un dzejnieks. Bet mums ir arī moderna pasaka par trim māsām, no kurām divas, Vidzeme un Kurzeme, bijušas lepnas un gudras un maz sagājušās ar jaunāko māsu — Latgali, jo tā bijusi drusku savādniece, it kā muļķīte, it kā snaudule, viņa ar saviem bērniem mīlējusi baznīcas priekšā cilāt savu rožukroni.

Divām māsām, Vidzemei un Kurzemei, ir tāla slava, viņas sasniegušas daudz izglītībā un turībā, viņas pārvērtušas Rīgu par lielu, bagātu galvas pilsētu, kur latviešiem pieder mājas, vērtīgākas kā pilis. (..) Trešai māsai Latgalei nav bijis maizes ko ēst, viņa gājusi svešās gaitās grāvjus rakt, dzelzceļus taisīt. Latgales dēli un meitas kalpo par vienkāršiem algādžiem. Tomēr, kad labi apskatāmies, tad redzam, ka arī trešā māsa ir tā izaugusi un pārvērtusies, ka pie viņas ir jāiet mācīties dzīves mākslu. Pie nabadzīgās, slikti ģērbtās māsas, kas nākusi uz Vidzemi, Zemgali, Kurzemi stingrā dzīves skolā. (..)

Latgale ir mūsu nākotnes zeme, jo viņai ir bērni un kam bērni, tie valdīs pār zemi. Latgale dod darbā milzīgas ļaužu masas. Baltijas daļā – laukstrādnieki ir tikpat kā izmiruši. Zinu pagastu, kur viens vienīgs laukstrādnieks. Latgaļi Baltijā mācās jaunās zemes apstrādāšanas metodes, mācās valodu un uzņēmību. Mums no latgaļiem jāmācās reliģijas cienīšana, pietāte, godbijība, apziņa, ka nākotne ir bērnos. Tā ir jaunās māsas mācība vecajām.”

Ari padūmu laika teksti atguodynoj Latgolys kai jaunuokuos muosys tālu, viņ pastreipojūt, ka niu cyti i Latgolai lobuoki laiki: “Šur un tur ceļmalā pavīd apsūnojis, pussagāzies krusts, pakalnos pret debesīm slien smailes vientuļas baznīcas. Taču tā vairs nav senā Latgale, jaunākā māsa, sērdienīte, kam dzīvē vienmēr kritusi sūrākā daļa. Uz visiem laikiem Latgale nometusi drūmo krusta ēnu un iznākusi saulē.” (Liesma, 1958, nr. 7)

O. Kūkojs republikys presē par Latgolys kulturys nūtikšonom vysod rakstejs ar dzierksti i lapnumu, tok ari jis rokstā “Jaunākā māsa pārcilā savu pūru” radūši apspēlej itū tālu: “Parasti gan ir tā: pirms ved savu pūru tautas, meitas to pārcilā mājās. Tacu Latvijas PSR Mākslinieku savienības visjaunākā – Latgales – radošā organizācija bija tik droša par sava paveiktā košumu, ka nolēma vispirms ar to palielīties tautās un tikai tad nodot pēdējā gada devumu mājniekiem vērtēšanai.” (“Padomju Jaunatne”, 1984, nr. 209)

Nu bosuos buorinis par sorkonū teroristi

Sasajust par buorineiti Latgolai līk sarežgeituo Latgolys teritorialuos identitatis veiduošonuos pādejūs godu symtūs, kod svešys varys – Livonejis, Leitovys lelkņazistis, Pūlejis–Leitovys vaļsts, Krīvejis imperejis – teritoreju bez logiskim argumentim vysaiž puordola i īkļaun vysaiduos administrativuos vīneibuos.

Buorineitis tāls, kas tyvu izmysuma galejam rūbežam, atrūnams 20.–30. godu Latgolys pagrīdis komunistu tekstūs, kur Latgola – boskuoje, meitine zylace palīk par puornūvoda saiminīka pīsmītu kolpyuni ar bierneņu iz rūkys. P. Klaidūņa-Voitkāna (1902–1945) kruojumā “Sadega sirds” (1972): “Latgale – baskāje, soma pār plecu,/ gājēja peļņā uz staciju steidz;/ žēli raud ermoņka, lāpsta pie sāna,/ degvīna pudele pusdzerta līdz.” Izmysums ir tik lels, ka jei dūdās iz padūmu Krīveju, lai atsagrīztukai sorkonuo teroriste: “Latgale naktī ar viltuotu pasi,/ nemieru sirdī un naganu rokā/ atnāk pār robežu, beigusi kursus,/ dumpo, valsts pamatos slepeni rokas.”

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.