Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Psihologs Kaspars Bikše Latgolā vysod ir gaideits cīmeņš, juo lekcejis i praktiskuos nūdarbeibys školuotuoju seminarūs voi vacuoku sapuļcēs, ari daudzuos saraksteituos gruomotys nav viņ interesants teoretiskais materials izgleiteibys metodikā. Reizē tī ir reali padūmi vysim, kai sasajust labi ite i niule. Par pozitivys dūmuošonys īrodumim, Latgolys īspaidim, lobizjiutys saisteibu ar sovu sakņu apsazynuošonu.

Kai puorsaslēgt iz pozitivu dūmuošonu ite i niule?

Itys ir dzeivuot ite i niule. Nikam nav nūzeimis, viņ tam, kas nūteik ite i niule. Par div dīnom reizētīs nav vārts – vakardīnu i reitdīnu. Vakardīna vysod ir paguojuse, a reitdīna lai pasaryupej poša par sevi. Ka šudiņ jiutamēs švaki, reit byus vēļ slyktuok. Dobā struodoj vairuošonuos lykums. Cylvāka smedzini ir īregulāti tai, ka jī nasaprūt, kas ir pareizi, kas nav. Vīnkuorši tys, kū jim īstuosta, tū jī ari skaita par pareizu.

Nav juosabreinej, ka kaidi islama teroristi izdora kolektivuos pošnuoveibys, jī pi tuo sovus smedziņus ir pīradynuojuši. Tai mes caur smedziņu limbiskū sistemu sevi pīradynojam pi koč kaidys programys: asmu nalaimeigs, naveiksminīks, vēļ i vēļ kas. Austrumlondonys universitatis pietnīku grupa par itū 17 godus veice pietejumu. Izaruoda, naatkareigi nu vacuma cilvāks, izmontuodams sovu programiešonys volūdu, kai dūmys i iztēle, var puorprogramēt sovu dzeivi. Naatkareigi nu tuo, voi dzeivoj laukūs voi piļsātā, graznā villā voi nūlaistā lauku sātā. Vyss ir īspiejams.

Partū cylvākam juoīsavuica sovus smedziņus bombardēt ar beznūsacejuma mīlesteibu, pasateikt sev i Dīvam par kotrom vakariņom, pušdīnem, reitiškom, par tū, ka ir par kū juos nūpierkt, ka jis spiej pats ēst… Itys princips “ite i niule” ir juodarbynoj kotru dīnu. Sovaižuok saīs, ka mes dzeivuosim nanūsokomā kautkurīnē i kautkadīnē, koč kur koč kod koč kas nūtiks, byus jaunys vieliešonys, nūsamaineis vaļdeiba – tei ir narealitate. Reala dūmuošona ir “Es”, “es dzeivoju sovu dzeivi”, na kaida vaļdeibys, slaveneibu izpyusta iluzeja par laimi.

Kai pi pozitivuo nūsaturēt ilguoku laiku?

Tys nūzeimej, ka tys sev juoīgolvoj, ka tev juodzeivoj pošam sova dzeive. Tu dzeivoj sovu dzeivi, pasauļs – sovu. Tys paleidz nūsarūbežuot, bet tys nav dūmuots agresivā veidā nūdaleit sevi nu pasauļa apritis kai taidys. Cylvāks ir komunikativa byutne, jam napīcīšams byut apritē. Partū cītums, na kaida pieršona, ir poša nažieleiguokuo struope – cylvāks teik atrauts nu komunikacejis.

Nabyusim ari vīnaldzeigi i ciniski, bet tymā pošā laikā bīžuok aizdūsim vaicuojumu, voi tei teišom ir muna dzeive. Mes ītrenejam dūmuošonu iz īrodumu, ka kotram juodzeivoj sova dzeive.  

Pasoki kai kūrzemnīks koč kū par Latgolu i latgalīšim?

Pats asmu nu Līpuojis. Latgalīši vysod ir sajiusmynuojuši leidz aizkustynuojumam. Jauneibā, kod studieju Kopenhagenā, vosorys breivlaikā nūliemu – braukšu iz Latgolu. Es tī nivīna nazynuoju. Vīnkuorši brauču ar mierki, ka pīstuošu i papraseišu naktsmuojis. Ak vai, ak vai, tuos naktsmuojis puorsameja par prīcuošonūs, prīcys svātkim. Vīnu nakti gulieju mozā budkeņā azara krostā, ūtru nakti – lauku sātā azara krostā, tod beja sāta teiruma vydā. Tai es nūbraukuoju ostonis dīnys, vysur mani jēme pretim. Brauču ar sovim cīnastim ari, poruodā jau napalyku. Bet tei sirsneiba beja cīš aizkustynūša.

Reiz vīna kolege puorsyuteja maņ nu facebook.com interesantu plakateņu latgalīšu volūdā par tū, ka nav ļaunu cylvāku, ir viņ nalaimeigi cylvāki. Itam var pīkrist.

Tod, kod beju “Vosoruošonys” nūmetnē, jius tī tai jēmetēs ar sovu latgalīšu volūdu, ka es breižam jutūs pavysam pamasts. Profesore Lideja Leikuma, kab es nasajustu vīntuļs, pīguoja, izlyka rūku iz placa i saceja: “Tagad pārmaiņas pēc parunāsim latviski…”

Pādejū reizi Latgolā beju pārņ salaseit cārmyukšys. Sasalaseja receptis, sadūmuoju veina sataiseit. Ībrauču jau pi zynomys taņtenis, nazkod pi juos beju nakšņuojs, a jai ap sātu cārmyukša pi cārmyukšys aug. Pasaceju, ka grybu cārmyukšys salaseit. Jei soka – labi, labi, piec div minotu atsagrīž ar lelu divrūkturu zuodži. “Jem ūru golu,” soka. Nu nā, nagrīzsim tok kūka nūst! “Jem, grīzsim!” Nazkas šausmeigs deļ reidzinīka – grīzt vasalu kūku, lai viņ salaseitu ūgys. Jei jau turīs pi ūtra gola, nu pasakļuovu juos komandom. Tai pīlyku pylnu mašynys bagažnīku ar ūgom. Nūbrauču iz Reigu, tod maņ tys i tys, vēļ tys i itys. Nabeja laika jimtīs ar cārmyukšom, juos bagažnīkā vīnkuorši sapyva. Maņ beja “milzīgs kreņkis”, pa pyrmam, par tū nūgrīztū kūku, pa ūtram, ni pi kaida veina tai i natyku.

Kū cylvākam dūd sovu sakņu apsazynuošona?

Nabyus tai, ka lopys zaļuos, a saknis ir būjuotys. Es ite kai psihologs varu pasaceit tū, ka ir n-tī mierejumi, kas apstyprynoj, ka tod, kod cylvāks ir bez styngrys dzymtys identitatis, jam nav lobi laimis izjiutys ruodeituoji. Sovutīs ir ari mierejumi, kas apstyprynoj – kur ir vysa dzymta: tēte, mama, babeņa, vacaistāvs, tī cylvāki ir psihologiski veseleiguoki. Eipaši tymā gadejumā, kod jī vysi kūpā var runuot viņ jim saprūtamā volūdā, sovā izlūksnē, lītuot viņ jim zynomūs žestūs. Tys roda miļzeigu oksitocina, serotonina pīplyudumu cylvāka organismā. Lobizjiutai tys ir svareigi.

Tū var redzēt, kod piec ilguoka laika atbrauc dāls voi meita, znūts voi vadakla, kū mes tik nasapierkam goldam, kū tik nasaceņšam atvest omītei voi, kai pi jiusu, babeņai. Tod babeņa nu ituos laimis kreit ap zemi. Īsadūmojit, kas tei vysim par laimis biokimejis apmaiņu! Itūs biokimiskūs procesu ītekmē rūnās daudzys muokslinīcyski izcylys dzīsmis, dzejūli, pīmāram, kai Norys Bumbieris i Viktora Lapčenoka dzīduotuo “Smaidas”. Sāta ar vuordu “Smaidas” nav viņ kulturvierteiba kai taida, jei ir saisteita ari ar kluotasūšim laimis biokimiskim procesim.

Kod es studieju Kopenhāgenā, ostoņus godus beju paceli nu Latvejis, tai piec juos nūsailguoju, ka nazynuoju, kur dētīs. Bet nazparkū Latvejā nūliemu pabraukuot pa Latgolu, na Kūrzemi.

Kai īvuiceit lapnuošonūs ar sovom saknem? Kū zaudej tī, kas nūlīdz sovys saknis?

Tī, kas lapnojās ar sovom saknem, piec byuteibys nūstyprynoj sovu laimis biokimeju. Jī ir sovā vītā. Tys dorbojās kai dzeivajā dobā: smedziņu šyunai ir sova vīta, eikšu šyunai – sova, es asmu tī, kur Dīvs mani nūlics. Kaida apbreinojama fantastika, breiveiba, kaida plašuma izjiuta, kaids mīrs – es asmu sovā vītā i laikā! Tī, kas nūlīdz sovys saknis, jī mēginoj izleist nu organisma, saklīgt iz kermini, ka jis ir nīks, ka es, izleidušais, byušu koč kas lobuoks par jū. Patīseibā tai uzavad vieža šyuna – byut gudruokam par sovu organismu, diktēt sovus nūsacejumus.

Ka mes zinim, ka seikuokajā atomā ir cyta bezgaleiba, tod mums ar itū juosariekinoj. Bet tī, kas nagrib īsakļaut leluo organisma cirkulacejā, ir kai vieža šyunys ar sovu lepneibu, ar sovu aizvainojumu, uzspālātu vīnaldzeibu. Ar tū jī maitoj sovu lobizjiutu.

Ir n-tī mierejumu rezultati, kas itū apstyprynoj. Trymdā, uorpus dzimtinis dzeivojūšī tāloj veiksminīkus, syuta te myusim naudu, tymā pat laikā jī jiutās goreigi tukši. Kai jau saceju, nabyus tai, ka lopys zaļuos, a sakne byus būjuota.

Pošu volūda daudzim latgalīšim izraisa nagativys emocejis: vīnys ortografejis pīkritieji aizvainoj cytaiž raksteituojus, latgaliski raksteit pratieji uzbryuk raksteit napratiejim par klaidom, tī ūtrī nav mīrā, ka jim pīduovoj gramatiku, kas naatbylst jūs runai. Voi tei ir viņ volūdiska naīcīteiba?

Muna ūtruo specialitate ir latvīšu volūdys i literaturys školuotuojs, i ari kai psihologs varu pasaceit, ka piec volūdys par cylvāku ir sprīžams vyss, taidā ziņā, ka pasauli mes naredzim tikai ar acim. Bet itys vairuok juosaver kai psihologisks vaicuojums, aiz tuo sliepās dziļuokys problemys. Volūda ir vīns nu cīš izteiktu veidu, kai atsakluoj ciļvieciski agresivuo doba, baile nu cytaiduokuo. Ka tev ūtrā kas napateik, kreit iz nervim, tam saisteiba ar tevi pošu. Agreseja nav viņ saušona nūst, kaušonuos voi lomuošonuos, pastuov pasivuo voi agresivi naizteiktuo agreseja, pīmāram, dzeivnīku aizstuovi ari ir agresivi cylvāki, jī agreseju īlīk klaiņojūšūs suņūs i kačūs, bet it kai dora humanu dorbu. Altruists, kurs uztur lobdareibys fondus, ir cīš smolks, rafināts egocentriks – pi jiusu nav, a maņ ir. Redzit, cik es lobs! A lobs es varu byut viņ iz cyta riekina.

Itei pliesšonuos ap latgalīšu volūdu nav nikas eipašs. Kod es kaidam kompanejā pi veina gluozis aizruodu, ka juosoka “nāciet šurp”, na “nākat šurp”, partū ka, jaucūt pavielis izteiksmi ar eistineibys izteiksmi, navar saprast teikumā pasaceitū jāgu, tod itū cylvāks uztver cīš personeigi. Parkū? Partū, ka volūdys vaicuojumi saisteiti ar saknem. Aizvainuotī cylvāki, kam kas puortryucs ar dzymtom, vīns par ūtru lobuok zyna pareizū latgalīšu volūdu, ortografejis lītā ari vīns par ūtru gudruoks. Ciļvieceiguo doba ir agreseju izpaust caur koč kū – ari caur volūdys lītom.

Kaidā veidā vyslobuok īinteresēt jaunīšus par latgalīšu volūdu?

Tai kai Vaira Vīķe-Freiberga, kod jei Mežaparka estradē saceja, ka mes asam dyžoni i varoni. Kū tys nūzeimej? Latgolys pusē juosamūst spieceigom personeibom ar harismu. Taids cylvāks pasoka div vuordus, i vysi izreiz klausuos, aizgruobti klusumā, giun kotru juo vuordu. Kū byus vairuok taidu personeibu, tū mozuok jaunīši kaunēsīs byut latgalīši.

Brīsmeigi, kod cylvākam juosliepj sovs latgaliskais akcents, taišni ūtraiži, tys ir tovs volūdys kolorits, tei ir volūdys boguoteibu. A kū mes, jaunīši? Gribim byut vysi vīnaidi, malojam i sliepam, ka asam nu kaidys vītys Latgolā. “Rīga, Rīga, Rīga, tavā priekšā galvu liecu…” Piec tam Londona, Dublina, vēļ koč kas. Tai jī nastuosta par sovu latgalīšu sovpateibu, dūmuošonu, psihoetniskū mentalitati. Ir īvuicāti, ka tys nav īspiejams, tū saprass vīneigi sovejī sātā. Itai muonēt sevi i cytus ir nūžālojami.

Asmu īvāruojs, ka Anna Rancāne latvīšu literarajā volūdā runoj klusuok, bet, kod jei dzeju losa latgaliski, izreiz bolss palīk skaļs, tei runuošona aizīt pavysam cytā intonacejā. Mozuos volūdys palīk mozuokys, leluos volūdys – leluokys. Vasalais palīk vasoluoks, slymais palīk slymuoks. Tys ir vairuošonuos lykums. Ka mes, vacuoki, narunojam ar sovim bārnim sovā dzymtajā sakņu volūdā, tys nūzeimej, ka vacuoks pats ir nūsabeids, ka jis nav pareizajā vītā i laikā, ka bārnam deļ ituo varātu kas datryukt, a tei volūda tod saīt ni šys, ni tys.

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.