Laura Melne portalam lakuga.lv

Ituo goda suokumā praktiski reizē izguoja divejis piec skota nalelys gruomatenis: Annelis Slišānis “tuoraga stuosti” i Sandrys Ūdris “Tīsys syla bolsi”. Obejis autoris puorstuov vīnu paaudzi, roksta stuostus i aptver sovā ziņā leidzeigu tematiku. Juos īdūd bolsus sabīdreibys daļai, kas latgalīšu prozā da šam apraksteita mozuok.

Annelis Slišānis gruomotā “tuoraga stuosti” ir treispadsmit eisstuostu. Tūs vīnoj na viņ vysūs kluotyn asūšais tuorags aba bīzpīns, nu ari sīvītis/sīvīšu pīredzis. Kai nu ryuguļa var atsiļdeit bīzpīnu, tai ari nu suopeigys i napateikamys pīredzis, var rastīs kas pavysam jauns i cyts. “tuoraga stuostus” var uztvert i kai atseviškus stuostus par dažaidom sīvītem, i kai vīnys sīvītis pīredzi nu bierneibys leidz laikam, kod jei poša jau ir muote. Maņ pat dreižuok grybātūs skateit tūs kai vīnuotu vasalumu – vīnu pīaugšonys stuostu. Pošu metamorfozis procesu vyslobuok var saredzēt kruojuma pyrmajā stuostā “byutīne” i pādejā stuostā “upeņu sadā”. “iz ustabas augšas” ir kai īvods puorejim desmit stuostim, kas paruoda tuos suopis, kaunu i ari prīcu i laimi, kas aizvadušys sīvīti tī, kur jei ir niule, davušys jai spāku i padarejušys jū stypru. Beiguos ir sajiuta, ka vyss ar jū byus labi, eistineibā jau ir. I jei nasabeist runuot par tū, kas ar jū nūtics tymā “tuoraga siļdeišonys” procesā.

Sovaižuok ir ar Sandrys Ūdris stuostu kruojumu “Tīsys syla bolsi”. Lai ari autore poša nūruoda, ka itū gruomotu var skaiteit ari kai “vīnu stuostu par mums pošim”, te vaira jiutama atškireiba storp tekstim, lai ari tūs tematika ir vīna – pasakļaušona vardarbeibai i sovys dzeivis veidošonys procesa atstuošona cytu cylvāku rūkuos. Ari ite leluokuo daļa stuostu ir par sīvītem, paruodūt juos nu dažaidim skotpunktim. Ir sīvītis, kuruos cīš nu vardarbeibys, ir sīvītis, kuruos pošys ir vardarbeigys pret cytim, bet ari taidys, kuruos varātu pīraksteit kotrai nu obeju itūs pušu. Gondreiž vysys Sandrys apraksteituos sīvītis varātu nūsaukt par styprom. Vaicuojums viņ – kū mes kotrys saprūtom ar vuordu salykumu “stypra sīvīte”? Tei, kas daudzi puorcītuse voi tei, kas nav beidusēs i aizguojuse nu to, kas jai nadūd nikaida lobuma. “Tīsys syla bolsu” stuostus vīnoj Latgolys sabīdreibā īsadzeivuojuši stereotipi par “pareizuom” izvēlem. Ruodīs, ka vīns nu taidu, kas, cerams, pamozom pagaist, ir redzīņs, ka stypruo sīvīte pamatā ir tei, kas vīna spiej tikt ar vysu golā. Taida vysvaira ir Stepa nu stuosta “Abigailys spīgeļs”, kas struodoj olguotu dorbu, audzynoj bārnu, dora sātys dorbus i gotova pasazamuot, kab lobuotu sova namīļuotuo veira dzāruoja klaidys. Cytaiduoka ir Zabaleite stuostā “Citronsmuorda jerums”, kas piec veira dzāruoja nuovis ir tik labi pīroduse dzeivuot vīna, ka beistās sovā telpā vaira īlaist ūtra cylvāka. Pavysam cytaidu spāku var redzēt Irinā nu “Palādu eisstuostim”, kas apsazynoj sovu vierteibu i atsasoka nu veirīša, kam nikod nabyus vīneiguo. Nu leidzeigu spāku, pīaugšonu i metamorfozi kai “Tuoraga stuostūs” pīdzeivoj meitine stuostā “Vokora sarkanēs”. Nūsaklausūt raidīrokstu par latgalīšu literaturu “Puslopys” ar Sandru Ūdri, kurā jei atkluoj, ka stuostā ir ari autobiografiskys detalis, var saprast, cik vuordūs naizsokamu drūsmi i spāku tys nu juos ir prasejs.

Latvīšu literaturā beidzamajūs godūs vys aktualuoka palykuse tai saucamuo “vardarbeibys literatura”. Par pīmāru, Janys Eglis meistareigūs stuostus atzineigi viertej i skaiteituoji, i literaturys kritiki. Tei ir literatura, kas runoj par temom, nu kurūs mes raugom izavaireit – fiziska, emocionala, seksuala vardarbeiba, kas myusu sabīdreibā ir gona izplateita, tok vīgļuok ir izalikt, ka tuos nav. Runuot par tū ir pyrmais sūļs, kai ar tū tikt golā. Tok ari vardarbeibys attāluojums literaturā mādz izsaukt pretreakceju. Vyspopularuokais arguments – deļkuo izceļ taišni vardarbeibu pret sīvītem? Statistika ruoda, ka taišni sīvītis cīš vysvaira. Tok nav tai, ka par cytu vardarbeibu narunoj. Literaturā roksta ari par tū, ari Annelis Slišānis gruomotā nav tikai varmuoka veirs, kurs fiziski syt sova bārna muoti, bet ari emocionali vardarbeiga muote, kas bļaun iz sovys meitys i īdzan jū vēļ leluokūs kompleksūs par sovu izskotu. Nimoz narunojūt par “Tīsys syla bolsim”, kur emocionaluos vardarbeibys formys, ruodīs, ir apraksteitys vysūs īspiejamajūs veidūs, īskaitūt ari sīvītis vardarbeibu pret veirīti (Buorbola i Stass stuostā “Līpys pakrieslī, kur susātivi staigoj”). Partū ari beja drupeit skumeigi klauseitīs raidīrokstu “Puslopys”, kur sarunā ar literāti Ligiju Purinašu tuo vadeituojs daļu sarunys laika iztērēja, paužūt sašutumu, ka lobdarbeibys maratonā “Dod pieci” uzsvārts veirīts kai varmuoka i tys tod jam līk justīs tai, kai tū asociātu ar jū pošu. Ari “Dod pieci” beja daudz stuostu par vysaida veida vardarbeibu. Vysi veirīši nav varmuokys, taipat kai vysys sīvītis nav viņ uperi. Īmasli, kas cylvāku nūvad da vardarbeibys, ir dažaidi. Vysupyrma tī ir juoapsazynoj i juosavuica ar tim tikt golā.

Maņ ruodīs, ka obejis gruomotys var saukt par terapeitiskom. Nūsaklausūt “Puslopys” ar Sandru Ūdri, kur jei stuosta, ka gruomotā īveiti vairuoki autoris dzymtys liktini, var dūmuot, ka jai pošai “Tīsys syla bolsu” raksteišona ir bejuse terapeitiska. Iz tū natīši nūruoda ari “Īskanis bolsi” i “Izskanis bolsi” kai prologs i epilogs. Tys ir Sandrys pošys bolss i labi paruoda, kū jai nūzeimoj itei gruomota. “Syltums muoca mīlesteibu, pa pyrmam, īmīlēt pošam sevi. Tys byus izejis punkts vysam puorejam. Tī, kurūs mīļuojuši dzymdynuotuoji, tū jau ir apgivuši.” Ar gruomotu autore atkluoti aicynoj ari cytus nasasamīrēt ar tū, kas sovā dzeivē naapmīrynoj. “Voi ari tev ir kū dasaceit? Tod nasasamīrynoj ar situaceju i raugi jū lobuot,” jei roksta ir kruojuma pādejuo vuoka, eipaši uzrunojūt sīvītis. I tys ir cīši vītā. Lai ari Sandra Ūdre vaira roksta par jau aizguojušim laikim i cytu paaudžu sīvītem, tok atskanis nu paaudžu paaudzēs pījimtajom uzvedeibys normom Latgolā vys vēļ ir dzeivys. Laikus, kod sīvītis dzeivi raksturoja storptautiskais apzeimiejums KKK (kinder, küche, kirche), maņ Latgolys kontekstā grybātūs puorveiduot par KBKB (kukne, bārni, klāvs, bazneica). Jaunuokajai paaudzei tys vaira nav puoruok aktuali, nu daudzi pusmyuža sīvīšu vēļ tai dzeivoj. Es pat saceitu, ka “Tīsys syla bolsi” i “Tuoraga stuosti” byutu juoskaita komplektā. Sandrys gruomota līk aizadūmuot par tū, kai dzeivuojuši myusu senči, kai dzeivojam mes, kaidys jūs klaidys mes atkuortojam i ka tai obligati nav juodzeivoj. Itī stuosti ir kai ryuguļs. Annelis gruomota paruoda, ka nu gryutu dzeivis situaceju ir atrūnama izeja i paruoda ceļu, ka ar saryugušu pīnu ituo puortykys produkta dzeivis cyklys nasabeidz. Tu izīsi cauri gunei i tiksi pi tuoraga. I tikai tova izvēle ir tys, kū ar tū tuoragu dareisi tuļuok – sīsi sīru, cepsi peiragu, tortu, bulkys, jauksi ar kriejumu voi liksi cept iz ponnys.

Runojūt par latgalīšu literaturu, beidzamajā laikā reizem izskaņ vaicuojumi par “sīvīšu/veirīšu” literaturu. Voi atsaškir temys i raksteibys veids? Maņ itī vaicuojumi nasaruoda dyžan vierteigi. Prūtams, obejuos itamuos gruomotuos ir jiutami sīvīšu bolsi. Taidā nūzeimē, ka juos zyna, par kū juos roksta. Tok tematikys ziņā es naradzu problemu, ka stuostus par pīaugšonu, suopem i puordzeivuojumim raksteitu ari veirīši. Es pat tū cīši gaideitu. Stuostus par tū, kai eistineibā ir, na tū, kū sabīdreiba vaira grib redzēt.