Rūkdarbneica Iveta Seimanova atdarynuojuse Vydsmuižys muižys bruņci
Roksta autors: portals lakuga.lv
Divkuoršuo “Žyka” bolvys sajiemieja, kulturys viestneica, školuotuoja, rūkdarbneica, tautystārpu darynuotuoja, bīdreibys “Latgales etnogrāfiskā biedrība” vadeituoja Iveta Seimanova plašuok pazeistama ar restaurātū 19. godu symta Vydsmuižys tautystārpu i Zeimuļu kopu lauka senejū latgaļu tārpu nu 11. godu symta. Jura dīnā, Vydsmuižys parkā gūļavuodama kai 19. godu symta piļsietneica, prezentēja kū atškireigu nu tautystārpu – ituos vītys muižys bruņci.
Taidu bruņču nav saglobuots daudz, partū Ivetai svareigi, kab juos darynuotais Vydsmuižys bruņcs dzeivuotu. Jei soka: “Nu nav vārts izviļkt jū nu Latvejis Nacionaluo viesturis muzeja kruojuma, kab vāluok turātu sovā skapī. Meklēsim jam sātu kaidā nu nasabrukušūs Borhu muižu.”
Konkreti kaida meita itaidā bruņcī staiguojuse, datu nav. Tok Iveta daudz kū ir izsacynuojuse i nūskaidruojuse: “Mes varim tikai īsadūmuot, voi tuo bruņča nosuotuoja muižā gūļavuojuse i tik piļsātā pabejuse, voi kur tuoli jū redziejuse. Sprīžūt piec tuo, ka bruņcs šyuts nu sātā austa materiala, dūmojās, ka jai cīš gribiejīs byut modnai. Tys audums ir par gryutu, lai labi sādātu, i šyut nu taidys drēbis bejuse avantura. Lai izavārtu apjūmeiguok i smukai krystu, izmontuoti spiļveņteni, paceļūt bruņča mugurys daļu. Pats interesantuokais moments beja atkluot, kū spiļveņteņūs piļdeja, – vylnys kuorsumu, smiļkti, smolkai saplāstu bārza tuosi, gryudus, sānolys, skaidys. Apjūmeiguokim tārpim taiseitys pat specialys konstrukcejis, kū vylka zam apakšbruņča.”
Mugurā navalk tikai bruņci, Iveta stuosta, ka bruņcs tiks apaudzāts: “Tam bruņčam jau ir kopka, tū nūsavērem kaidā Rozentāla gleznā. Zuoboki atdarynuoti Rēzeknē, zečis i cymdi – piec muzeju materialu. Capure pīmaklāta Rudzātu pusē. Ari uora driebu, kū iz tuos kopkys viersā viļkt, vajadzēs. Preiļu burnass piec godim varātu itam bruņčam labi īt kluot.”
Tārpu darynuotuoja pasadola ar divejaidajom sajiutom: “Fotoseseja nūtyka Vydsmuižys muižys ākā i parkā, vītā, kur asmu auguse i bierneibā klausejusīs babys muosys stuostus par jū. Jūs tāvs bejs muižā gaļdnīks. Apvalkūt itū tārpu, tys nabeja nikas svešs vizuali, bet sajiutuos gon. Partū ka tei īliekšona cytā laikā i mūdē, īspieja vizualizēt tuo laika dzeivi, sabrukušā muižeņā īraudzeit tū, kū leidzcylvāki nav spiejuši nūsorguot. It kai aizīmūšuo gūdeiba un augšancaltais bruņcs sasatyka, pa vydu es ar sovu pasauļa redziejumu. Sajiuta, ka ar vīnu kuoju senatnē, ar ūtru kuoju īmi tepat i tagad pa parku, kur zīd boltuos paladzeitis, zylī vyzbuli, čyvynoj putyni, speid pavasara saule. Saprūti, ka tys ir šudiņ, mes navarim maineit tū, kas ir bejs. Bet prīks par senejom dīnom, uzvalkūt tū bruņci. Ilgs beja juo darynuošonys ceļš, partū sajiuta kai piec labi padareita dorba. Muiža, īspiejams, sabruks, paliks stuosti par jū, paliks bruņcs, kas ari ir viesturis līceiba i ir saglobojams.
Voi dreizumā vēļ kas jauns taps? Iveta atkluoj ari iz prīšku doromū: “Itys laiks beja gona ražeigs. Nav tai, ka struodojam viņ pi vīna konkreta projekta, bet paraleli pi vairuokim. Nūbeiguma stadejā jau ir vēļ diveji. Nav labi byut vīnam – Vydsmuižys lelei Annužai dreiž pīsavīnuos muosa Iļža, tod prīca byus Rēzeknis apriņčam. Daži projekti īsavylkuši, kam piec materialim vajadziejs braukt pat iz Piceri, tod “misters Kovids” myus pībremzēja. Cytam projektam beja juoizaudzej bryuna vuška, itū ari tod šūgod nūbeigsim – byus gon tārps, gon tradiceja.”