Recenzejis autore: muokslys viesturneica Evija Vasilevska portalam lakuga.lv

Nu 3. juņa Latgolys viestnīceibā GORS da pat vosorys beigu jau kluotīnē i īvārojūt drūšeibys pasuokumus, ir vareiba apsavērt Latvejis Muokslys akademejis asociātuos profesoris Vijis Zarinis glaznu izstuodi “Uzgleznotā daba”.

Vysūs dorbūs ar minimalim izteiksmis leidzeklim ir vizualizāta Latvejis doba, tok glaznys nav dobys styureišu kopejis. Kai poša autore atkluoj video materialā, kas ir apsaverams ITE – “Glaznoju na konkretu vītu, a konkretu nūskaņu.” Muokslineica ari atkluoj, ka bierneibā sevkuru nedelis golu jei brauce cīmā pi babys iz Latgolu, partū daudzi dobys skoti iz audaklim ir vizualiziejušīs, partū ka sasaglobuojuši zamapzinis sajiutuos i atmiņuos. Varams, taišni partū, verūtīs glaznys kas pa šaļtei redzīs, ka veramēs Lubuona kluonu napuorradzamajūs plotumūs voi raugam īraudzeit tuolū horizonta lineju Latgolys ainovā. Vizualuos kompozicejis nav radeitys kai tīšuo dobys kopeja, a caur sajiutom transformāta gareiga realitate, kas harmonizej i īvad jius vizualizātuos ainovys radeitajā telpā. Muokslineica atkluoj, ka dobā jū interesej storpstuovūkli – agrys pavasars i laidynuotais snīgs upēs i azarūs, vāls rudiņs, ceiruļu putiņs zīmys nūslāgumā. Taipat ari saista dobys nūrisis – mienešgaisma, iudiņa vyzuļuošonās saklumā, kreitūšu snīga puorslu sajiutu vizualizaceja. Par tū līcynoj ari muokslys dorbu nūsaukumi – “Krasta līnija”, “Mierīgs, kluss pavasaris”, “Krēsla”, “Pasakaina sajūta”, “Vēss vakars”.

Latgolys viestnīceibys GORS vestibilā varim baudeit 15 Vijis Zarinis kompozicejis, kurys topušys 2000.–2021. godā, dorbu formati ir īvārojami, mozuokī – 90×180 cm i leluokī – 130×200 cm, jī breineigi īsadar GORĀ i dūd vyspuseigu vizualu baudejumu. Plašuos telpys roda īspieju, ka muokslys dorbus varim izpieteit da vysseikuokūs gleznīciskūs nianšu i izmontojūt attuoluma distanci, īraugom ari autoris dobys tvārumus  vyspuorynuojumā – kai vīnuotu dobys puordzeivuojuma simfoneju.

Nivīnā nu Vijis Zarinis radeitūs ainovu nav radzams cylvāks, atsauce par cylvāka kluotbyušonu pasaruoda viņ dažūs dorbūs, kurymūs iz tuoluo horizonta kai stabila viertiba paruodeits apdzeivuotu sātu pudurs, kas kai zeime viestej par cylvāka kluotasameibu i pīdereibu vidis veiduošonā. Apartais teirums, kura vizualizaceja aizjam leluokū glaznys kompozicejis daļu, īzeimej cylvāka darbeibys kluotbyušonu i juos atspīgeliejumu itamuos sajiutu ainovuos. Gondreiž vysu eksponātūs ainovu kompoziceja veiduota tai, ka prīškējā plānā (vysmoz 2/3) ir paruodeita nūteikta struktura – upe, aparts teirums, mytruojs, snīguota zeme, kreitūšys snīgapuorslys – jimūs mes īnierstam kai sapynā, apceris telpā i tod jau dūdamēs tuoļuok iz horizonta lineju, kuramā naratai konkretizejās muokslineicys sajiutys par izalaseitū vizualuos muokslys tēmu. Taidā veidā mums ir juomuok na viņ vērtīs iz glaznu, bet ari īraudzeit i nūlaseit autoris viestejumu, verūtīs nūteiktā strukturā nu putyna liduojuma i tuoļuok uztvert attālu, iz jū tiemejūt ar pespektivys paleidzeibu.

Vijis Zarinis radeitajuos ainovuos doba ir subjekts, kuru na kopej, bet apbreinoj i ar minimalim vizualuos muokslys izteiksmis leidzeklim roda meditativu nūskaņu, kuramā jius giustat rymta Mīra sajiutu. Rymtuma i harmonejis puorlīceibu roda izteikti uzsvārtuos horizontaluos linejis vysuos kompozicejuos – iudini, kuri puorīt krosta linejā, tod turpynojās žylbynūšā snīguotā plaknē voi aportā teirumā i nūsaslādz ar sātys jumtu voi kūku viersyuņu taisni i nūrymst dabasu izplatejumā i šaļtim, it kai namonūt itū ritmu puortrauc slaidūs kūku stumbynu voi kryumu vertikalis. Sevkurā ekspozicejā apsaveramuo ainova veidoj puorlīcynūšu pabeigteibys nūskaņu, kurys radeituos vibracejis turpynojās vēļ ilgi piec tam, kod asat aizguojs nu GORA telpu. Drūsai viņ partū, ka – “šaļtī, kod es glaznoju, tei maņ ir vyssvareiguokuo līta pasaulī. Tai es dūmoju i tai es struodoju,” – soka glaznuotuoja Vija Zariņa.