Roksta autore: Lilija Limane portalam lakuga.lv

Valerija Seile (1891–1970) beja izcyla vysuos sovys darbeibys jumuos. Itamā jubilejis reizē vairuok par Valerijis davumu gruomatnīceibā. Roksta autore ir pensionāta Latvejis Nacionaluos bibliotekys Ratūs gruomotu i rūkrokstu nūdalis bibliografe i gruomotu viesturis pietneica Lilija Limane.

Taņteņa – ar sprostu uorīni, bet dziļu inteligenci

Šūgod Juoņu laikā atzeimejamuo Latgolys kulturys cylvāka Valerijis Seiļ  130. dzimšonys dīna vadynoj pasakavēt i pasadaleit par itū personeibu. Jei poša sovu uzvuordu vysod raksteja bez golūtnis, vys tik iz prīšku itymā rokstā pīsaturiešu pi tradicejis raksteit ar golūtni – Seile. 70. godūs školuos juos vuorda naminēja, i pat humanitaru izgleiteibu dabuojušim jaunīšim juos vuords beja svešs. Suocūt dorbu Latvejis Nacionalajā, tūlaik Vaļsts, bibliotekā, vīns nu pyrmūs dorbu maņ beja sakuortot juos naseņ sajimtū rūkrokstu arhivu. Vāluok i cytom reizem jū cylovu dorba vajadzeibom i sovys interesis piec īsavieru juos sastateitajā, bibliografu volūdā par Seili sauktajā, latgalīšu gruomotu ruodeituojā, kas taipoš kai Misiņa ruodeituojs baltīšu gruomotom, beja bibliotekys darbinīku maize. Seilis latgalīšu īspīstūs dorbu bibliografeja palykuse aktuala pa šai dīnai, jaunuokys nav. Deļtuo Valeriju Seili vysus dorba godus asu sajutuse kai sovu sabīdruotū.

Vāluok par mīsā napalelū i smolkū, tok gorā lelū Latgolys sīvīti šū tū dzierdieju ari nu ļaužu, kas jū beja pazynuši. Taņteņa – tai par Valeriju saceja juos radinīks Stepons Seiļs, kod 70. godūs beju pi juo cīmā. Taišni tik sprostai i mīleigai vacuma dīnuos jū sauce rodi, draugi, pazinis. Palākā mietelī ar perkeļa skusteņu ap golvu jei pateišom izavēre kai vīnkuorša veceite, i napadūmuosi, cik daudz goreiguma, naatlaideibys, darbeiguma i gudreibys paslāpts aiz nacylos uorīnis. Nikod jau Valerija gon natyka izataisejuse par nazyn kaidu sabīdreibys dāmu. Sukne, cik atguodoj tuo laika cylvāki, vysod bejuse malnā krosā, moti paeisi i taišni iz pīris, drusku atguodynojūt Austrys Skujenis frizuru, augumā nalela, seika, tikai aiz lelajom malnajom brillem emoceju i interesis pylnys bryunys acs. Vladislavs Lōcis jū raksturoj itai: “Jei beja kai mozō skudreite, kas pastōveigi kustējōs, dareja, kōrtōja, lyka kūpā, raksteja un ar tymsom ocu zeileitem vērēs, lai vyss byutu pareizā kōrteibā.”

Juos myuža zīdu laiks beja Latvejis breivvaļsts godi, pīpiļdeiti ar dorbu dzymtuos Latgolys izgleiteibys, kulturys, literaturys i sabīdryskuos dzeivis atzorūs. Pādejī 25 dzeivis godi, gondreiž treša daļa myuža, īkryta padūmu laikā. Koč jei palyka zam krīvu okupacejis, trimdys kulturys darbinīki jū ar publikacejom pīminēja ar lobu vuordu i jubilejuos, i nuovis dīnā, bet dzimtinis presē, var saceit, nūklusēja. Tik daudz žielesteibys nu komunistu varys jai tyka, ka nanūsyuteja iz Sibiri voi naībuoze cītumā.

Kam pīdar Valerija – Rēzeknei, Daugovpilei voi Reigai?

V. Seilis dzeivis celi izastīp storp trejim punktm Latvejis kartē: Rēzekne, Daugovpiļs i Reiga. Bierneiba i agruo jauneiba gon puorguoja Pīterburgā – kai četrus godus vaca meitine nu dzymtuos Jugasīšu dzeraunis Makašānu pogostā saime nūbrauce iz Pīterburgu, partū ka tāvs turēja nūceju dorbā fabrikā puortikt lobuok kai zemnīku saimisteibā. Tai Valerija tyka pi izgleiteibys, Bestuževa Augstuokajūs sīvīšu kursūs izstudiejuse krīvu filologeju i viesturi, bet par školuotoju tī nicik ilgi napastruodova, jū vylka iz dzimtini. 1916. godā jei īsaroda Rēzeknē i suoce školuotojis dorba gaitys, gimnazejā i tierdzeibys školā vuiceja krīvu volūdu i viesturi, piec nailga laika uzajēme ari školu inspektoris dorbu. Tūmār ar školys sīnom viņ jai napītyka, ar vysu jauneibys dedzeibu Valerija īsasaisteja sabīdryskajā dorbā. Latgolys kongresā, storp organizatorim byudama vīneigio sīvīte, jei vairuok nūsaslēja iz bazneickungu pusi. Aktivi jei īsasaisteja kai deputate Satversmis sapuļcis i vāluok Saeimys dorbā, beja izgleiteibys komitejis prīkšneica, vāluok – Meierovica kabinetā izgleiteibys ministra bīdre. Nu 1920. goda leidz Kārļa Ulmaņa apvārsumam jei beja Latgolys Zemnīku partejis bīdre.

Vuocu okupantim Seilis aktivitatis nabeja pa pruotam, i jai školys dorbs beja juopamat, juku laikūs, 1919. godā, jei kaidu laiku vuiceja bārnus Reigā. Tok dzymtuo puse vylka atpakaļ. Kaidu laiku pabejuse par školuotuoju Kruoslovā, jei 1923. godā Daugovpilī ījēme jaundybynuotuo školuotuoju instituta direktrisis vītu, laseja lekcejis i palyka par instituta vadeituoju leidz juo sliegšonai 1940. godā. Školuotuoju Latgolys školuos cīš tryuka, V. Seile apsazynova svareigū miseju sagataveit lobus bārnu audzynuotuojus kai zynuošonu, tā moralā ziņā. Seilis audziekni jū atguodoj kai styngru i praseigu, bet cīši izpaleidzeigu, na par veļti institutu tautā sauce par “svātuos Valerijis klūsteri”. Seile vīna poša saceja sovu styngrū vuordu, pijēme lāmumu kaidu studentu atskaiteit, i pedagogiskuo padūme juos sprīdumus akceptēja. Tok taidi gadejumi beja rati, direktore pavuiceja i paskaidrova, i, kur vajag, paleidzēja. Puorsvorā studenti beja nabadzeigu Latgolys zemnīku bārni, jim tryuka leidzekļu, i jei paleidzēja jūs nūturēt institutā, gon izguodojūt stipendejis, gon paleidzūt atrast kaidu peļnis īspieju – darbeņu. Dīvamžāļ K. Ulmaņa absolutisma laikā skaude uorā vysu latgaliskū, nūvodu tuvynuošona nūzeimēja latgalīšu pataiseišonu par baltīšim, i taidā ziņā školuotuoju sagataveišona latgalīšu volūdā nabeja vajadzeiga. Tok konkreta Latvejis Republikys laikā īsuoktuo instituta likvidaceja dasabeidze 1940. godā piec krīvu okupacejis. Valerija pamete piļsātu, kur tik daudz godu beja pyulejusēs, i puorsacēle atpakaļ iz Rēzekni.

Ūtro pasauļa kara laikā jei beja krīvu volūdys, pedagogejis i viesturis školotuoja Rēzeknis ekonomiskajā tehnikumā, komercškolā, vydsškolā. Valerijai dzeivē daguoja daudz zaudēt, tamā skaitā materialuos vierteibys. Rēzeknē, atsagrīžūt nu dorba, jai ir daguojs apsastuot pi bombardiešonā nūdagušu sātu drupom. Tok sīvīte nanūkuore daguna, bet ar leluoku sporu ryupējuos par tautīšim. Par juos dorbu tautys paleidzeibā avīzē “Tēvija” beja raksteits: “Viņas rokās satek visas rūpes par šī novada grūtdieņiem un bāreņiem, un viņa ir pilna ar viņu bēdām un priekiem, tāpat kā vienmēr ir bijusi pilna ar savas dzimtenes ļaužu labajām domām, sirsnīgajām dziesmām un pozitīvajiem centieniem.” Valerijis rūseiba napalyka tikai lobdareiguo dorba ītvorūs, kara laikā turpynova raksteit i pieteit: sastuodeja izvastūs latgalīšu sarokstu “Latgolas aizvastūs preses darbinīku pīmiņai” (1943), uzraksteja gruomotu “Paidagogikas vēsture” (1944). Pareizi sacejs latgalīšu literaturys viesturnīks Mikelis Bukšs: “Jei sasamīrynōja ar vysu, kū diktēja ōrejōs varas, un strōdōja tōļōk tautas dryvā, par cik nu tys kotrreiz beja īspējams.”

Zam komunistu zuoboka

Bukša vuordus cīši var attīcynot iz juos dzeivis padūmu periodu. 1946. godā nu školys dorba Rēzeknē jū atlaide kai politiski nauztycamu, tok atļuove vuiceit krīvu volūdu Reigā. Jei varēja palikt Latvejā i pat kaidu laiku pastruoduot školā, koč na cīš ilgi, koč na sovā pusē i sovā īrostā veidā, ari Reigā jei varēja vuiceit latvīšim krīvu volūdu. Režima apklusynuota, sabīdryskajā i zynuotniskajā dzeivē jei nicik napīsadaleja.

Lai ari nūstruodova leidz 1957. godam, tok leluokū daļu sovys dzeivis komunistu vaļsteibā, i tys ir vasalu godu symta catūrksni voi apmāram trešū daļu nu sova myuža, jei palyka tikai taņteņa – naīvāruota, par juos davumu i dorbim nūklusāta. Augumā moza, dvēselē sirsneiga, nu teikšonys i koč kaidim lobumim atstumta, tok kaidā kakteņā pīsamatuse i dzeiva leidz sovim 79 Dīva atvālātim godim. Ni cīneita, ni gūdynota. Laikam partū, ka juos spūžums, juos cīns un gūds vysā sovā lelumā sazīdēja Latvejis Republikys laikā. Taidi cylvāki padūmu varai napatyka, i vēļ labi, ka jai atļuove kluseņom dzeivuot. 1953. godā jai atjēme penseju i izlyka nu ustabenis komunalajā dzeivūklī. 1957. godā V. Seile uzadrūsynova ar viestuli vērstīs pi Viļa Lāča, penseju izadeve dabuot, bet ustobu gon nā. Iz īlys napalikt paleidzēja muosineicys Bronis Pučko žielesteiba, jei pījēme bezpajumtneicu pi seve i ryupējuos par jū slymeibys dīnuos myuža golā. Rodi jū mīļova i cīneja, kai i pa šai dīnai. Audžumeita Monika Dzene rezumej Valerijis ciļvieciskū byuteibu taidim vuordim: “Tantiņu Valēriju Seiļ es gribētu pielīdzināt saulei, kura silda daudzus, bet pretī nekā neprasa.”

Latgolys Misiņš

Latvejis Republikys laikā V. Seile daudz uzastuoja ar izgleitojūšom runom i referatim, pieteja i raksteja. Žurnalūs i avīzēs jai patyka pasaraksteit ar pseidonimu “Breivais putneņš”. Tai “Breivais putneņš” dybynova, vadeja, redigēja latgalīšu avīzis un žurnalus, i pedagogejā, i vyspuor kulturys nūzarē, ar juos vuordu saisteiti taidi vodūšī presis izdavumi kai avīze “Latgalīts” (1920), avīze “Latgolas Vuords”, žurnali “Dzimtenes Skaņas” un “Latgolas Škola”.

Nūvuortā natyka atstuota latgalīšu volūda i rakstnīceiba, koč par specialistu jei faktiski izataiseja pošmuoceibys ceļā. Izgleiteiba tok beja krīvu filologejā, bet jau 1921. godā dīnys gaismu īaraudzeja gruomota “Latvīšu volūdas sintakse”. Gruomotys nūsaukumā atsaspīgelej Seilis nūstuoja Latgolys attīceibuos ar puornūvodim. Jei nikod nav bejuse par separatismu, tok juos pīnasums golvonom kuortom saisteits ar latgaliskū kulturu un viesturi.

Ryupejūtīs par Latgolys latvīšu kulturys leimiņa ceļšonu, Valerija organizēja bibliotekys un laseitovys, izastuoja ar prīkšlasejumim par latgalīšu rakstnīceibu. 1940. goda Latgolys dzīšmu svātku laikā jei organizēja Latgolys rakstnīceibys izstuodi. Iz ituo materiala pamata saraksteja gruomotu “Latgaļu rakstnīceiba un prese”, 1944. godā gruomotu suoce īspīst Vladislavs Lōcis, bet kara stuovūklis naļuove dorbu dabeigt, vajadzēja bēgt paceli nu dzimtinis. 1943. godā reizē ar izstuodis īreikuošonu Seile saraksteja dorbu “Latgolas aizvastūs preses darbinīku pīmiņas izstode” (1943). Taipoš jei ir dorba “Sistematiskais leidz 1935. godam latgalīšu izlūksnē izdūtūs grōmotu rōdeitōjs”(1935, faktiski 1938) autore.

Reigā iz Saeimu voi pa cytom dzelom nūbraucūt, Seile byus sasatykuse ar Jāni Misiņu, varbyut taišni jis rūsynova Seili pīsavērst latgalīšu gruomotu bibliografiskuo ruodeituoja izstruodei, it kai ass pīsyutejs jai atsevišku sarokstu ar latgalīšu gruomotom. Kai tī beja nabeja, bet sovu dorbu Seile dareja nu jauna, īsadzilinojūt kotrā faktā i dažā ziņā struodojūt skrupulozuok par Misiņu. Jei precizi citej kotrys gruomotys titullopu tekstus, maksimali dūd daīmamuos zinis par izdavumim, seikuok kai Misiņš sovā ruodeituojā, ratuokim izdavumim nūruoda, kur atsarūn voi ir bejuši atrūnami gruomotu eksemplari. Tai juos dorbs, nu myusdīnu redzīņa verūtīs, ir tyvuok zynuotniskai bibliografejai kai J. Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītājs”. Seilei vajadzēja struoduot pavysam tukšā vītā, un tikai par laiku leidz drukys aizlīgumam beja kaidi nakaidi G. Manteifeļa sagataveiti materiali, bet laiks nu drukys aizlīguma – piļneigi bolta lopa, kū jai vajadzēja aizpiļdeit. I jei tū izdareja, līkūt pamatu latgalīšu rakstnīceibys viesturis pieteišonai, kas bez bibliografejis nabyutu īspiejams voi byutu cīši sarežgeiti paveicams. Pa šai dīnai nav lobuokys, plašuokys i pamateiguokys retrospektivuos latgalīšu īspīddorbu bibliografejis par laiku nu pyrmsuokumu leidz 1936. godam kai “Grāmatas Latgales latviešiem (1585–1936)” (1936). Ar latgalīšu gruomotu i presis bibliografeju viņ, a kur vēļ miļzeigais veikums izgleiteibys, sabīdryskajā i literarajā dorbā! Valerija Seile ir peļnejuse myužeigu pīmiņu kotra latgalīša sirdī i pīminekli vysu treju piļsātu – Rēzeknis, Daugovpiļs i Reigys – īluos voi laukumūs.