Intervejis autore: Ilze Sperga portalam lakuga.lv

Portala pastuoviešonys laikā na reizi publicāti Ingridys Tāraudys dzejūli, ari itei nav pyrmo lakugys.lv saruna ar dzejneicu. Itūreiz vairuok par tekstu atīšonu i pīraksteišonu, pīaugšonu pīredzē i pandemejis dūtajom laika īspiejom. Ingridys jaunuokuo dzeja ITE.

Vysu pyrma – socialajūs teiklūs radzu, ka itūvosor esi pīsazemiejuse Latvejā. Cik lela nūzeime tovā dzeivē ir tim pošim teiklim? Ingrida i ekrans. Ingrida i auditoreja. Kam tu roksti dzeju i kam roksti feisbukā i cytur?

Iz kaidu laiku Latvejā – nui. Teikli jau ir kasdīna. Muns dorbs ari saisteits ar teiklim – maņ ar puiku ir sova diasporys latvīšu volūdys i kulturys škola. 1. augustā byus goda jubileja, asam sevi pīruodejuši kai kvalitativu i konkurētspiejeigu tīšsaistis školu, laikam jau deļtuo, ka tys ir muns sirdsdorbs – struoduot ar bārnim. Vairuok gon nūdolu cīši privatū nu tuo, kū publiski var raksteit. Jauneibys laikā lykuos, ka publiski pabļausi par kaidu sovu suopi ci taisneibu – tevi saklauseis i saprass, a tok vyss teiklūs ir eistyn tai kai dzeivē – kuram gon cīši ryup tovys suopis i taisneiba?! Tai ka tys vyss ir puori, niule socialī teikli ir dorba vajadzeibom, nu “īsvīst” kaidu biļdi laika albumam, tok na garus pruotuļuojumus, taidus šaļteigus, na bīži.

Dzeju vys vēļ rokstu deļtuo, ka rokstuos. Viņ – ir taidi periodi sevī īškā, kod

turēt sevī par ilgu nabyutu napīcīšams, lai putyni nasuoktu migrēt.. Dzejnīkim, ak jau pīdūdit, vysim golvā ir pa kaidam pozitivam putynam.

Kuram kas vairuok pateik – zeida šali pa viejam, krepdešina pučis voi zylys beretkys, laseit upē iz akmiņa pantus voi caur dagunu publikys prīškā, taurejūt rūkuos apraksteituos lapenis. Kod tys laiks daīt – tod i saunās uoryn, nadūmoju, kam rokstu, kas byus muns skaiteituojs, zynu, ka muns skaiteituojs mani atrass. Saprass, mieginuos saprast, a moš i nav cīši vajadzeigs, lai saprostu – mes poši sevi vysu dzeivi ceņšamēs saprast, a tai i napaspiejam…

Sovu autora lopu feisbukā likvidieju – par daudz informacejis nu vīna cylvāka, niule pasaruoda muni panti pa kaidam, a niule ir periods, kod naīt aumaļom vuordi, godu divejus atpakaļ beja trokums – plyuda kai upe, izaver, ka asu izraksteita. I vēļ ir tai, ka – palīk drusku kauns iz vacumu tū ingridismu/tāraudismu izraksteit… Vīnšaļt jau dūmuoju, ka juobeidz nūpītnys gaitys literaturā – navar “pavaca tārauda” raksteit taidā tāraudisma stilā kai da šam, taids vecišks erotisms var palikt smīkleigs skaiteituojom… Vyspuor laikam jau tai ir – ka nasaīt tautiskais romantisms, kas maņ nasaīt, tod juosaprūt ar gūdu nūkuopt nu pakuopīņa, lai nav kauns, ka kaids nūceļ nu tuo.

Kaids ir tovs pandemejis laiks? Cik daudz saīt sasatikt ar ļaudim ari kluotīnē i kai puorlaid itū periodu pasauļa viesturē? Voi roksti par itū pīredzi?

Nā, par pīredzi ar kovidu narokstu. Maņ i laseit apnyka par jū, skaidrys, ka kaidu laiku tys vyss vēļ byus, a raksteituojim nikas jauns naīt kluot. Varbyut par sovu pīredzi ar kaidu konkretu gadīni – par pīmāru, niule, kod liduojom iz Latveju: sasalaseju 101 stuostu par dokumentim, par nalobim darbinīkim lidūstuos, par policeju, par tū, ka vyss ir cīši nagativi. Beju drusku pat sasatresuojuse. Tok patīseiba beja pavysam cytaida – vyss mīreigi i adekvati, par tū i pīraksteju.

Kovida laiks, ka esi pi veseleibys i loba pruota, patīseibā ir devs nanūviertejamu īspieju – lītys, kuruos kasdīnā, skrīnūt nu reita da vokora, pasleidēja garom, partū ka laika nabeja: byušona kūpā ar saimi, ar bārnim. Puorvērtēt, atkluot!

Pasaver, kaidus tik talantus nav atkluojs itys laiks – cylvāki oda, marinej, cap, veidoj socialūs medejus, ir īspiejams izstaiguot muzejus škārsteiklā, i vēļ, i vēļ. Dīzyn voi mes tū izdareitu, izalaseitu nūsavērt kaidus koncertus i izruodis, pīsadaleitu n-tymūs kursūs, seminarūs, vebinarūs, sevi izgleitojūt i pylnveidojūt.

Kovida laiks patīseibā ir vēļ aizjimtuoks nakai pyrms – jau nūsauču tuos īspiejis, kas ir. Golvonais, kai ir veseleiba, tod itys laiks ir paduovynuots saimem.

Īrejā mes dzeivojom sešus km nu vītejuos piļsietenis – laukūs, kaimiņūs vēļ div sātys. Nav taidu sasatikšonu ar ļaudim veikalā, piļsātā iz īlys kai agruok – sasakrīn, pasarunoj, kod viņ ir okuots. Taipat pi školys, kur vacuoki saīt bārnus izjimt piec stuņdem. Itys gods jau ir tai izkorigiejs tuos smolkuos sovstarpejuos attīceibys ar cytim cylvākim, ka līkās – tai ir bejs vysod.

Kas tev ir golvonuos temys, pi kuo tekstūs atsagrīz otkon i otkon? Voi varātu vēļreiz pīraksteit jauneibys dzejūļus i cik lela lūma ir pīredzei tekstu tapšonā?

Mīlesteiba. Vysaida. Otkon i otkon. Sīvītis i veirīša. Tys ir tys ceļš, kas nivīnam da gola tai i nabyus izzynuots – kai tai, parkū tai, kas tai, kam tai. Kurā šaļtī kas nūsavierzej nu trajektorejis. Deļkuo 99 procenti tekstu ir par nalaimeigu, napīpiļdeitu mīlesteibu i tikai procents – par laimeigu, kod “jī īsamīļuoja i dzeivuoja ilgi i laimeigi, i nūmyra vīnā dīnā”. Maņ taida nav bejuse – rymta i klusa, lai dzeivuotu da vacuma taidā pajautā, deļtuo – vysa muna raksteišona “eteriski daudz par mīlesteibu – vysaidu”. Atrodu vīnā nu sovu pyrmūs gruomotu itū citatu, redz, kai nūder. I saprūtu, ka – jo maņ byutu cytaida mīlesteiba, nabyutu munu gruomotu. Laikam tys vyss ir mejīdarbeibā.

Navarātu jauneibys dzejūļus pīraksteit vēļreiz. Izjusts vyss jau tūreiz. Cyta nūzeime niule vuordim i sajiutom, cyti spektri emocejom.

Tys atīt ar laiku, kod autoram nav tikai “juopagiun pīraksteit”, bet ir i “juopagiun pīraksteit kvalitativi”, tod nūteik tys emoceju apaudziešonys process ar daudz kruosainuokim vuordim, pa ceļam palosūt literaturys teoreju.

Iz itū laiku vairuok struodoju ar sovim tekstim, cytu reizi pantam aizīt i mieness – ar puorlaseišonu, izsejuošonu, tys gon nanūzeimoj, ka agruok vyss beja “pa viejam”. Nazyn kai beja nūjauta, ka pants izaver kompakts i kvalitativs, niule īškejais kritiks ir pensejā i jam vaira laika, lai analizātu vysu.

Vikipedejā atrodu Ingridu Tēraudu. Voi ITE ir par tevi? Ka tev byutu juoroksta par sevi vikipedejā, kas byutu treis golvonuos lītys, kū pasaceitu?

Ir. Ir Tērauda. Sovlaik munu uzvuordu bīži raksteja ar “ē”, muna tāva saimē vīni ir Tēraudi, cyti Tāraudi, es – pi Tāraudim. Tikai tys nikod nav bejis kai kaida eipaša latgaliskuo uoriškeiba. Sātā vysod vysi ir runuojuši tikai latgaliski. Vīnbreid školys laikā pasanese iz taidu kai “čyulismu” i rajona avīzēs sovys korespondencis paraksteju ar “Tērauda”. A, ka jam vārā tū, ka tāva saimē ir Tēraudi, – tok i maluots nabeja.

Maņ vyspuor ir īkšejs protests pret sevis raksturuošonu, ka maņ vaicoj – pastuosti par sevi, dūmuos izaceļ panika – kai, kū? Es tok nikuo svareiga nazynu nūformulēt. I tai nu bierneibys, varbyut tys i nav labi, ka it kai jau vari drusku pat lepuotīs ar tū, kaids tu esi, kū esi sasnīdzs, a tu vīnolga ej acim asfaltā, na dabasūs verūtīs…

Itū pavaicuošu dālam. I tai: “Nasaprūt, cik daudz vajag struduot – ka suoc, navar apsastuot, a dzeive to nav kartodroms, kur dreizuokais ir lobuokais. Muna mama jei ir – taida troka, kai puiku mama, deļtuo maņ pasaveics, ka mes dorom vysakū. “Nav variantu!”ir juos teicīņs, kurs mani besej, bet nikuo pretim īsuokt navaru, tai ir vysod, kod nagribu, kū nabejs dareit.”

Kasdīnā, asūt uorpus Latvejis, dzeivoj daudzvolūdu vidē, naseņ pīdzeivuoji sovu aiļu atdzejuojumus angliski. Kaida tev kai autorei ir sajiuta skaiteit sevi cytā volūdā? Kas ir tovu tekstu skaiteituojs – latgaliski i angliski? Voi esi raudzejuse raksteit cytuos volūduos?

Sovpatneja sajiuta – taids vīglums, laikam deļtuo, ka vīglai beja sasadorbuot ar Džeidu Vilu. Tai, kai tei nabyutu es, kū losu. Vyslobuokuo reakceja beja tviterī, kod vīna angliski skaitūša recenzente beja munam vīnam pantam īlykuse gunskura zeimeiti ITE.

Asu raudzejuse i raugu raksteit cytuos volūduos – krīvyski, vydslatvyski. A smekeiguok taipoš saīt tikai latgaliski.

Kur tu dzeivoj? Kur ir tova sāta? Pyrms puors godu redzieju tymūs pošūs socialajūs teiklūs dramatisku atsagrīzšonys i aizbraukšonys stuostu. Voi tu varātu dzeivuot tikai Latvejā? Kur ir tova sapynu zeme, kur dzeivuotu, ka nivīnam nikuo nu teve navajadzātu i tev nikuo navajadzātu?

Īrejā. Niule – piec tuo dramatiskuo atsagrīzšonys/aizbraukšonys stuosta – Īrejā. Tys beja breids, kod kaidu vajadzēja blokus, lai drusku-drusku byutu blokus i – īspiejams, es nabyutu aizbraukuse prūjom. Bet laikam tai vajadzēja sasalikt dzeivis puzlis gabalenim, ka es niule asu tī, kur asu. Maņ napateik, ka cyti šausta i analizej – kai pīredziejs, pīaudzs cylvāks nazyna, kū dora! Nivīns ūtra tupelēs nav īkuops i paguojs kaidu ceļa gobolu, ka tai izdarātu – tod varātu. Cikom – nav, tod navajag guozt viersā samozgys.

I nūdavuse dzimtini naasu, dzimtine maņ sirdī i pruotā, i daudz kū doru deļ latgaliskuo/latvyskuo saglobuošonys gon pošys sātā svešā zemē, gon paleidzūt tū vysu kai naviņ cytim saglobuot i ar Latgalīšu kukni, i ar Diasporys bārnu i jaunīšu rodūšu dorbu konkursu, kuram bārni var syuteit dorbus ari latgaliski, i ar Diasporys latvīšu volūdys i kulturys školu, kur iz nūdarbeibom i pasuokumim teik aicynuoti cylvāki nu Latgolys, i es runoju vebinarūs i konferencēs. Leidz ar tū cīši lelai auditorejai ir informaceja par tū, kai vysa muna darbeiba saisteita ar sātu-dzimtini i ar Latvīšu autoru klubu “Baltie vārti” Īrejā, kur tīšsaistis lasejumūs pīsadola latgaliski rokstūši autori, i ar lopu “Latgalīši Īrejā”, i ar ituo vysa popularizeišonu vysuos īspiejamajuos pasauļa latvīšu grupuos i socialūs teiklu lopuos itt.

Tai teiri ar sirdi varātu dzeivuot tikai Latvejā, kaidu dīnu tys nūtiks, bet ar pruotu – pagaidom vēļ nā. Obejis vaļsts ir maņ svareigys niule, obejis maņ ir davušys i dūd pīredzi, īspiejis, dzeivis variantus.

21. g. s. navar nūsaciklēt tikai iz vīnu puorlīceibu.

Ka ir saimeite, par vītu, kur nu mane nikuo nivīnam i maņ nikuo ni nu vīna, i dūmuot navajag, ir forši, ka pyrms ostonim godim maņ pīdzyma lyluokuo duovona kotrys sīvītis dzeivē – muns bosiks.

Kod sīvītei pīdzymst bārns, jei izamaina. Voi izamaina ari dzejneica?

Nui, bārna pīdzimšona izmaina vairuokumu sīvīšu. Iz kaidim godim sešim es beju kai “klukste”, da i niule pa laikam asu – klausūs elpu naktīs, puordzeivoju vairuok kai jis pats par kotru caurumu ceļgolā. Vīneigi nalosu gudruos gruomotys, kai byutu pareizuok audzynuot. Var jau kaidu dūmu aizajimt, tok pīredze ruoda cytu ainu.

Navaru pasaceit, ka asu izamainejuse kai dzejneica. Dažūs pantūs ir īsarakstejuši “monster track” i taidys realejis nu muotis-dzejneicys dzeivis, i vyss. Vaira maņ pateik pīraksteit tū, kū sadūmoj muns puika, goduos sakareigi panti, bet tys – voi kas nūpītnuoks saīs vieļuok, tys atkareigs nu poša. Vysam juonūteik organiski, muote var “naradzami” pavierzeit.

Pastuosti par tū, kū niu roksti. Kai atīt teksti i kai pīroksti?

Niu narokstu – pauze. Itymšaļt vaira kasdīnys problemu nakai poezejis. Naasu nu tūs, kas raunās augšā nu mīga voi mat vysus cytus dorbus molā viņ partū, ka juoroksta! Zynu, ka izīt uorā – vērtīs taurynā i raksteit izreiz par tū, i tai kaidus pantus pīcus – tys nav muns!

Zynu, ka muna eistuo rynda nu mane naaizīs, ka aizīs – tod nabeja muna rynda. Taipat kai ar cylvākim – eistī palīk tovā dzeivē iz vysu laiku, a tī, kas nav tev dūmuoti – tī izreiz voi ar laiku pazyud nu tovys dzeivis.

A tai – gaidu, kod munai latgalīšu haiku, drupaneņu, gruomotai byus finansiejums i tei byus izdūta, dorba komanda ir breineiga!