Intervejis autore: Sintija Augustova, portals lakuga.lv

Gatis Pastars īt nu Leivuona, jau puora godu ir Leivuona 1.  vydsškolys direktors, spēlej gitaru i dzīd grupā “Jauda”. Sarunā ar Gati par direktoram i rodūšam cylvākam svareigom vierteibom, par “Jaudu” pandemejis laikā i aizaraušonu ar 3D modeliešonu i specefektim.

Kai jums saguoja tikt par Leivuona 1. vydsškolys direktoru?  

(Smejās.) Es dasasaceju vakancei, tys beja pyrmais sūļs. Aizyuteju CV, motivacejis viestuli, tei ir formaluo puse, kam ir juoizīt cauri. Lai byutu par direktoru, vajag vaira par lobu CV, omotā apstyprynoj Izgleiteibys i zynuotņu ministreja.

Maņ tei izgleiteibys tema ir guojuse leidza nu 2006., 2007. goda, leidz šam ari kai uzjiemiejs beju pīsadalejs vysaiduos mentoringa programuos, struoduojs par apvuiceibu treneri. Es vīnkuorši izdūmuoju, ka maņ dzeivē nazkū vajag pamaineit, atsaverūt atpakaļ, lāmumu galeigi nanūžāloju.

Uzjiemiejdarbeibā īsastuoja cīši lela rutīna, tok škola ir vīta, kur rutīnys vyspuor navar byut. Kotru godu bārni ir cytaiduoki, jī aug, mainuos, īt jauni bārni. Jim ir sova specifika, jī īt iz školu ar cyta veida apziņu. Deļtam ir lelys īspiejis pošam gon kai cylvākam, gon kai direktoram i pedagogam augt horizontali.

Maņ dūd gondarejumu tei apziņa, ka es kūpā ar pedagogu komandu varu jaunīšim paruodeit, ka dzeivē ir kas daudz foršuoks par pokemonu giušonu, “Angry Birds” spēlem, voi filtrim “Instagram” i “TikTok”, koč kaidom jieleibom. Maņ gribīs, lai myusu školā jī atraisa sovu potencialu, deļtam es radzu taidu kai simbiozi storp olguotu dorbu i miseju.

Daudzim direktori saistuos ar akmiņa sejom, dzeļža nūpītneibu, styngreibu, ar kū jums saistās direktora profeseja?

Pīkreitu, ka Latvejā ir taidi leidzeigi [direktori], bet es dūmoju, ka musdīnu jaunuotnei, kura ir izauguse ar internetu, taida attīksme nu vadeibys i pedagogu pusis respektu i cīnu naizraisa. Lai školuotuojs voi školys direktors byutu jim autoritate, skaidrys, ka ar lomuošonūs i sirdeigys sejis ruodeišonu ir cīši par moz, tys byus piļneigi bezjiedzeigi. Jaunīši, kas tān ir 1.-4. klase, īzeimej nuokūtnis sabīdreibu, kas byus piļneigi ar cytom vierteibom. Jī byus breivi nu padūmu nostys, ar kuru myusu vacuoki i mes poši dzeivojom.

Es dorbā raugu nabyut kai policists, kas nūsoka nazkaidys ramys, deļtam ka školā, munupruot, vys tik ir juopīdzeivoj dzeive, i vysforšuok ir tod, kod tu atej iz školu kai platformu, kurā vari realizēt sovys trokuos idejis. I jaunīšim ir idejis, tik problema tei, ka mes leidz šam kai škola raugom jūs ar disciplinu īrūbežuot. Mes sokom, ka nadreikst taidys saceņseibys, nareikuosim klasis vokoru, deļtam ka greida svaigi nūlakuota. Mums navajag školu pataiseit par muzeju, tei ir dorba telpa. Ka jaunīts juss, ka jam ir īspieja daleitīs ar sovu pīredzi i talantu, jis izjuss leluoku pīdereibu školai – tod ir motivaceja vuiceitīs, ir cytaiduoks skots iz školuotuojim.

Maņ gribīs, lai jaunīši i darbinīki jiutās labi, styngruos socialuos maskys i disciplina vaira nastruodoj. Juomaina pīguojīņs tam vysam, vīnkuorši juoļaun cylvākim byut jim pošim.  Saprūtams, ka juobyun nūteikumim,

kvalitate vuiceibu procesā nav īspiejama bez disciplinys, bet sevkuru lykumu i nūteikumu var izskaidruot ar sarunu, na uzspīsšonu.

Paraleli školys direktora omotam, jius nūsadorbojot ari ar muzyku, spēlejat grupā “Jauda”. Kai aizasuoce jiusu interese par muzyku?

Aizaraušona ar muzyku suocēs jau nu bierneibys. Vacuoki nūpierka leņšu magnetofonu, maņ cīši patyka vyss, kas tī skanēja, patyka kai leņtis grīzēs. Izdūmuoju, ka trešajā klasē grybu spēlēt akordeonu, atrodu telefona numuri, devu mamai, lai zvona i pīsokda mani. Mes nadaudz nūkavējom uzjimšonu, bet beiguos pasaceja – puikam koč kaida dzierde ir, lai īt. Muzykys školu pabeidžu akordeona specialitatē, vēļ div godus piec beigšonys nūspielieju orkestrī.

Paraleli beja laiks, kod diskotekys spēlēja ar leņtem, i mums sātā dīzgon regulari skanēja vysaidi pyrmī vuocu tehno skaņdorbi, kas mani cīši īvylka elektroniskajā muzykā. Kod puorsavuoču iz Reigu, maņ beja cīši svareigi byut tyvai muzykai, tai dabiski saguoja, ka daudzus godus spielieju kai dīdžejs klubūs, braukuoju pa Eiropu, tok vīnā šaļtī lykuos, ka vajag producēt.

Iz pyrmuo datora raudzeju primitivus ritmus, beiguos tys puorauga tai, ka suoču izdūt elektroniskū muzyku uorzemēs deļ cytu īrokstu kompaneju. Tod elektroniskai muzykai suocēs nūrīts, saprotu, ka maņ gribīs paraudzeit nazkū cytu. Par gūdu tam, ka pabeidžu muzykys školu, maņ paduovynuoja primitivu “Casio” sintezatoru, kas maņ cīši patyka, tys vēļ šudiņ stuov i struodoj. Caur vysaidim celim nazkū raudzeju – ar datoru, bez datora, ar leņšu magnetofonim, ar kasešu magnetofonim, ar skaņu platem. Maņ gribējuos puoša radūšuo procesa. Vyss aizguoja tik tuoli, ka spēlējom kuozys, korporativus, tai īsavuiceju spēlēt gitaru. 

Myusu kolektivā vyss plyuda i mainejuos, beiguos ar basgitaristu Daini izdūmuojom, ka taiseisim nazkū sovu, tik mums beja problema – daži palyka cīši slovoni i naguoja iz mieginuojumim, a mes, taidi “prostuoki ļauds”, gribējom dareit nu sirds. Maņ beja sātys studejā sataiseiti pyrmī demo, īdevu Daiņam pasaklauseit, saceju, ka spēlēsim tuoļuok, tok mums nabeja buņdzinīka. Mienesi vāluok dazynuoju, ka Leivuonā izjuka vēļ vīna grupa, atsabreivuoja buņdzinīks, tai pi myusu tyka Daniels.

Suocem 2016. gods aprelī, cīši ražeigi i produktivi struoduojom, izdevem pyrmū albumū, itūgod izdevem jau ūtrū i turpynojom struoduot pi videoklipim i trešuo albuma.

Turpynojūt par videoklipim, pavysam naseņ grupai “Jauda” izguoja videoklips dzīsmei “Early Morning”, kas skateituoju aizsvīž godus 20–30 vacā paguotnē. Kur roduos ideja taidam videoklipa konceptam?

Pyrmkuort, zam videoklipim ir filozofeja, ka mes taisom tū, kas mums tamā šaļtī pateik, kū gribīs. Ūtrkuort, mes taisom taidus videoklipus, kaidus nataisa cyti. Nav lela muoksla nūkopēt formatu voi nazkaidu vizualū aspektu nu cytu i pasaceit, ka mums jauns klips. Mes gribim taiseit kū taidu, ka cylvāks īraugūt saprūt, ka tei ir grupa “Jauda”, tys ir jūs rūkroksts. 

“Early Morning” videoklips ir filmāts Upītē, tī ir forši cylvāki, vīnu reizi mieginuojumā aizavede runys par klipa idejom i grupysbīdrs soka – mes bejom vīnā vītā, spēlējom nazkaidu balli voi koncertu i aizskatuvē redzējom zylu, saryusiejušu padūmu laika autobusu. Jam nav izītys ni skatis, ni vaira numuri ir, bet jis vēļ brauc. Mums beja ideja ar tū autobusu nazkū izdūmuot, izaruoda, ka Upītē ir mozs kulturys noms, pīzvanejom – pacēle Andris Slišāns i saceja, ka nui, braucit! Kotrys myusu videoklips ir nazkas pretejs īprīškejam, lai nasaīt atsakuortuot.  

Kod itū videoklipu vērēs amerikani, jī vyspuor nasaprota, kas tī nūteik, kas tys par svīkstu. (Smejās.) Tamā pat šaļtī tī, kas dzeivoj “itymūs plotuma grādūs”, saprūt stuostus par vacim kolhoza kulturys nomims, vacim “gazikim”.

Kai jums saguoja videoklipam pīaicynuot tik daudz vacuokys paaudzis kuņdžu i dabuot jom vīnaidus tārpus?

(Smejās.) Atkluošu mozu nūslāpumu – mums suokumā beja dūma, ka mes Upītē safilmejam ari auditoreju, publiku, bet dīvamžāļ tū nasaguoja nikai sarunuot, deļtam Upītē beja tik skotivis i autobusa scenys. Tod mes aizbraucem iz Leivuonu, mums te ir vītejais deju ansamblis “Rūžeņas”, te atrodom kuņdzis godūs, jom ir vysaidi skotivis tārpi. Maņ tys lobais puorsteigums beja taids, ka mums cīši vīglai guoja ar filmēšonu. Jom pasoki, ka ir juodora tai i tai, i juos dora!

Juos beja juos pošys, nikuo navajadzēja tāluot. Tys ir tys golvonais filmiešonā, ka saīt dabuot nu cylvāka patīsumu uorā.

Kuņdzis sasapucēja sovūs skotivis tārpūs, itys beja nūtykums, kam sazkruosuot lyupys, izviļkt capuris, sataiseit motus. Līkās, ka vacam cylvākam dzeive ir nūraksteita, nā, dzeive pīspēlej vysaidys situacejis, kuruos var dabuot jaunys īspiejis. Kuņdzis beja cīši atvārtys, deļtam ar humoru i pozitivityka paruodeitys itymā klipā.

Kai ir muzicēt i sacerēt jaunys dzīsmis, skaņdorbus pandemejis laikā?

Trokai, mes turpynuojom struoduot, mums ir regulari mieginuojumi, asam filmējušīs, taisejuši materialu, pandemejis laikā mums izguoja ūtrais albums, asam suokuši struoduot pi trešuo.

Maņ nūteikti datryukst rezonansis ar publiku. Kod nūspēlej koncertu, esi piļneibā iztukšuots, tamā stuņdē, kū tu atdūd iz skotivis, tu principā atdūd energeju vēļ treis dīnom iz prīšku. Piec tam ir mīra periods, kurā nazkas apsakūpoj i tod vīnkuorši saīt pats nu seve. Tod juorauga iz lopys pīraksteit teksta ideju, melodeju, gitarys rifu voi sintezatora temu.

Pandemejis laikā ir gryušuok tū dabuot gotovu, tys šaļtim var nūvest da nalelys depresejis.

Ka tu sevi navari realizēt, rodūt kū jaunu, asūt tymā procesā, ir cīši gryutai dzeivuot, jiutīs nazkaids napīpiļdeits, vysu laiku ir dryums nūskaņuojums

Deļ tam piec albuma izdūšonys puišim pasaceju, ka div mienešus nikuo nadareišu, pamaineišu vierzīni, lai kas sasakruoj, kū piec tam saut uorā ar jaunu spāku.  

Gatavejūtīs intervejai, atrodu ari jiusu “YouTube” kanalu, kurā ir daži eisi video ar interesantom grafikom i skaņu, pastuostit vaira par tim!

Itūšaļt asu cīši dzili 3D modeliešonā. Mani cīši interesej, uzrunoj ideja, ka varu radeit virtualu vidi – voi tei ir doba, telpys voi kas cyts, i īlikt tymā īškā realus tālus, itymā gadejumā nūfilmātu pats sevi. Maņ gribīs dabuot tū realismu, itūšaļt digitali tys vyss ir īspiejams. Ir bezmoksys reiki, kai tū var dabuot, bet es jiutu, ka maņ datryukst pīredzis i zynuošonu, maņ vairuok ir svareigs pats process, kurā es vuicūs. 

Ideja ir trenētīs, lai es varātu taiseit videoklipus “Jaudai”. Ar montažu i specefektim asu aizaruovs jau vairuokus godus i jiutu, ka grybu īīt cytā leiminī, kur mes redzim safilmātus realus cylvākus voi 3D modeli ar cylvāku golvom  virtualā vidē. Ir lātuok safilmēt videomaterialu iz zaļuo ekrana i piec tam samontēt vysu 3D vidē, kai ceļt atsevišku kabinetu.  

Jius bejot ari gosts Īvys i Henrika Johansonu raidīrokstā “Unsaved Stories”, voi jums ir palykuse kaida atziņa nu raidīroksta?

Ka cylvāki ir izgleituoti, jādz vērtīs iz lītom plašuok, nakritizēt, vodūtīs nu sova šauruo dzeivis skatejuma voi sovys cīši leluos “Instagram” voi “Facebook” puorlīceibys, mes

vysi varim dzeivuot iz ituos planetys cīši draudzeigi i labi. Tī geografiskī rūbeži, volūdys voi kulturys rūbeži ir cīši relativi, jī var leidzpastuovēt cīši veiksmeigi. 

Problema ir taida, ka mes asam puoruok sasadalejuši sovūs pījāmumūs, tys ir švaki voi tys ir labi. Maņ pateik runuot ar taidom radnīciskom dvēselem, kuruos var redzēt dzeivis pīredzi i vareibu īsadzilinuot lītys byuteibā piec lītu patīsuos byuteibys, na piec vierspuseja vīdūkļa. Maņ pateik, ka cylvākam ir sovs vīdūklis caur juo pīredzi, varbyut tys vīdūklis maņ nav pījamams, i tys ir “okei”, ite pasaruoda tolerancis aspekts. Ka mes varim vīns ūtru sadzierdēt, deļtam ka dzierdēt i klauseitīs ir div dažaidys lītys, veidojās sapratne. Itaidys sarunys ar cylvākim dūd taidu izjiutu, ka ar muma vyss kuorteibā, pasauļs nav nimoz tik švaks, mes varim dzeivuot i sadzeivuot.