Intervejis autore: Edeite Husare, portals lakuga.lv

Kod iz Latgolys viestnīceibu GORS gostūs atbrauc Latvejis Nacionalais simfoniskais orkestris (LNSO), tod nav šaubu, ka programys dasaceituoja sveicīņa pyrmī teikumi byus latgaliski. Tikū, augusta vydā, aizvadeitais festivals “LNSO vasarnīca” nabeja izjāmums – muzykys aprakstnīks i radejis programu vadeituojs Orests Silabriedis, kurs ir tys sveicynuotuojs nu skotivis i kurs pats nav nu Latgolys, sasavasaluoja i runuoja latgaliski. Festivala nūtikšonu vydā Orestu aicynuoju iz eisu sarunu par muzyku, kulturu pandemejis laikā i sasapazeišonu ar Latgolu.

Kod LNSO atbrauc iz Rēzekni, skaidrys, ka koncerta īvodvuordi skanēs latgaliski, jo tūs soka Orests. Kai roduos tova interese par Latgolu i poša vēlme byut par daļu nu tuos?

Nu, ruodīs, ka tod ir juoatsagrīž pi Latgolys Televizejis festivala i deveņdesmitūs godu, kod, Andra Veismaņa, ar kuru tūlaik cīši daudz sasadorbuojom, mudynuots, brauču i ite uzastuoju. Napasceišu, kurs uzaicynuoja Andri, bet tys, ka braucem kūpā, gon ir skaidrys. Vys vēļ atguodoju mizanscenu kulturys noma prīškā, kur tūlaik beja festivala breivdobys skotive, kai mes ar igauņu kolegim tī uzastuojom i kai Niks Matvejevs dzīduoja baroka muzyku. Cyta vydā, cīši ceru, ka varbyut atsarass kaids, kurs atguoduos, kur ir festivala īroksti, jo vysi cer, ka atsarass – vysi zyna, ka nazkur ir, tok nivīns nazyna, kur tod taišni. Nui, i tai tys suocēs – tymā laikā sasatyvuojom ar Andu Lipsku, Ēriku Čudaru, Aiju Cīruli, saprūtams, i ar Ilonu Rupaini. Tod beja vīns braucīņs ar Latvejis Radejis kori, kurs vosoruos brauce iz Francejis Radejis festivalu Monpeljē, kurā mes vysi i ar Andu Lipsku, i Ēriku Čudaru bejom kai papyldu dzīduotuoji. Tai i golā saguoja draudziešonuos vysom saimem, i niu, ka vosorā naasam atbraukuši gostūs iz Sakstagola pusi pi Aijis Cīrulis i Alda Leiduma i padzeivuojuši tī kaidys dīnys, tod tei nav bejuse vosora. A par interesi… Es nazynu, kaidys tī ir saknis, bet tai jau cylvākam var byut, ka jis teik kaidā vītā i saprūt, ka bejs ar tū saisteits. Tai leidzeigai maņ sovulaik beja ar Afriku. Kod pyrmū reizi tī nūbrauču i izkuopu Etiopejis golvyspiļsātys lidūstā, maņ acīs beja osorys i sajiuta, ka asu tics sātā. Varbyut izaklausu kai aptracs, bet tai tys beja.

Ar viļcīni vysā tys nasaīt, bet, kod brauc ar mašynu, tymā breidī, kod šaļteņu pyrma Rēzeknis pasaruoda viļņuotī pakolni, vyss – maņ ir sajiuta, ka asu sātā.

Nikaida eksakta pamatuojuma tam nav. Muns tāvs ir dzims i kristeits Borkovā, pyrmūs godus dzeivuoja Murmastīnē. Ļauds jau vysod diskutēs, voi tei ir Latgola, voi nā, jo tys ir koč kas iz rūbeža. Tāvs gon sovulaik vysā stingri saceja, ka Islīnys upe ir rūbežs, taitod vītejī turēja, ka ir Latgola. Smīkleigi jau reizi beja, kod dirigents Juoņs Gruduls piec kaida koncerta, kura īvodā runuoju tūs divejus teikumus latgaliski, saceja, ka runoju ar Murmastīnis akcentu. Ot, vēļ vīna metafizika itymā vysā stuostā – tici voi natici.

Saknis na vysod ir ari gribiešona. Deļkuo tu vys tik gribi Latgolā īsuokt tū koncertu latgaliski?

Vysa pyrma, maņ cīši pateik tei volūda, cīši pateik klauseitīs, kai tei skaņ. I ir tik žāļ, ka cik daudzi latgalīši puornūvodnīku kluotbyutnē, ak jau, dūmuodami, ka nasaprūt, puorīt iz latvīšu literarū volūdu. Nav tai, ka nasaprūt, saprūt vysā labi. Ot, skaiteit gon ir gryuts, cīši gryuts. Tī es vēļ naasu atrads sevī taida disciplinys spāka, kab sasajimtu skaiteit. Raudzeju puorskaiteit Raibuo dzejis kruojumu, nu dūmoju, ka vysmoz trešuo daļa “paguoja garum”, tik aiz tuo, ka, raugūt saprast vuordu nūzeimis, naspieju vaira ļautīs pošys dzejis plyudumam. Nui, pateik volūdys skaniejums i, ūtrom kuortom, maņ ir lela bijeiba pret tū, kod raugi runuot, jo vysaiži var byut i daudzus var sasmeidynuot. Nu, kod es reizi sova drauga, Alda Leiduma, kluotbyutnē īsadreikstēju pasceit “Latgolys viestnīceiba GORS”, jis až napasanirguoja par mani, kai byutu darejs cytys reizis. Tī ir tys smolkais rūbežs storp prostu imitaceju voi banalu pīsamāruošonu situacejai, kurā esi tics, i tū, ka eistyn raugi padareit nu sirds. Itamā ziņā maņ ausīs ir atminis par vysā baisū Latvejis Nacionaluo teatra pīdzeivuojumu ar izruodi “Latgola.lv”.

Nu nav tai, ka kotrys, kurs īsadūmoj, ka, koč kai puormejūt latvīšu vuordus, jis par reizi runoj latgaliski. Vys tik vajag atškiert kaidys gruomatenis i apsavērt…

Itūšaļt taišni literaturā raisuos diskusejis par dorbu publiciešonu latgaliski nalatgaliskūs izdavumūs. Saceji, ka vys tik ir gryuts skaiteit, bet, kai iz itū – latgaliskajam pasaruodeit izdavumūs – pats verīs kai medeju puorstuovs (Orests ir Latvejis Radejis 3 raidejumu vadeituojs i žurnala “Mūzikas Saule” golvonais redaktors – E. H.)?

Nui, es cīši asu par tū, ka vajag raudzeit īpazeistynuot auditoreju ari ar latgaliski raksteitū vuordu. I maņ dūmuot, ka tei nav pareiza politika, kas vys tik ruodīs beja eipaši 30. godūs: raudzeit vysus pīleidzynuot vīnaidam laimeigam latvīšam, i ari padūmu godūs, kod runuoji ar “nūvodu pīskaņu”, natyka cīši apsveikts. Es nūteikti asu par tū, ka juobyun dažaideibai, ka volūda ir dzeiva. I ka tei ite ir, kū nūzeimoj tys “nasaprūtu!”? Nu pīsaspīd drupeit i paraugi! Jei ite ir. Nu tovys attīksmis pret tū, volūda sovu eksistenci nabeigs, tys ir faktors, ar kuru juosariekinoj.

Redz, kai izaruoda tova pasazeišona ar Latgolu ir vysā seneja. Kaidys lītys, ar kurom suokt, tu varātu tod cytim īsaceit regiona īpazeišonys ceļā?

Vysa pyrma es īsaceitum suokt ar braukuošonu apleik. Dyžan daudz juobrauc, vyss vīns tys ar lisapedu ci mašynu. Tam Rāznys azaram ir juoapbrauc apleik, ka naesi Lūznovys muižā pi Madonnys bejs, nu naesi bejs Latgolā. Nu ituos vosorys pīdzeivuojumu maņ vys vēļ ocu prīškā ir Sarkaņu bazneica, nazynuoju taidys īprīšk. Piļneigi nūteikti vajag nūbraukt iz Zosnu – nu suokuma apsavērt muižu i tod tuos trepeitis iz leju. Ka nu cytu maņu baudejuma, tod īsapazeit ar Raibuo dailradi, maņ jis ruodīs nu baiguo personeiba. Maņ tei patikšona suocēs ar projekta “Kapļi” albumu “Ašņa dasys”. Kolegis Andris Dzenītis gon piļneigi nasaprota, kur tī ir prikols, bet es beju ekstazē nu tuo diska, cīši pateik. Labi atguodoju, kai Raibīs vadeja “Boņuka” ceremoneju ar Juri Vucānu, obeji tai labi sasaspēlēja – absolutā breiveibā, bet reizē disciplināti i mierktīceigi vierzeja pasuokumu, tys beja kolosali. Ar Raibū mes jau struoduojom kūpā pi GORA atkluošonys. Ceļš iz Latgolu maņ cīši saistuos ari ar Uģi Brikmani, ar vysom ceļa sarunom i dzeivuošonūs iz vītys. Maņ ruodīs, ka jam ar Latgolu beja leidzeigys sajiutys kai maņ.

Atsakuopūt nu Latgolys temys i dasadurūt itam laikam, tev kai kulturys procesūs cīši īsaisteitam cylvākam, kai ruodīs, kū pandemeja ir padarejuse ar kulturu? Voi vyspuor kū ir mainejuse?

Ceru, ka mani nasiss, bet maņ ruodīs, ka tei ir radejuse nanormalu kulturys puorprodukceju. Ir sajiuta, ka, itaidai situacejai turpynojūtīs, iz skotivis byus vaira ļaužu nakai skateituoju zālē. Vaļsts kulturkapitala fonds dora breineigu dorbu, eistynojūt ari vaļdeibys iniciativu atbaļsteit kulturu, saprūtams, kaids byus apmīrynuots, kaids taipat i nabyus. Nu maņ šaļtim ruodīs, ka kulturys eistyn ir par daudzi. Nav ni jausmys, kas gaidoms ar amaterkulturu, nu vaira pīkreitu tim, kurī soka, ka scenarejs, dīvamžāļ, byus vaira iz leju nakai aušku. Maņ ir i leidzeigs namīrs kai Ventspiļs koncertzalis muokslinīcyskajam vadeituojam Mikam Magonem, ka cylvāka pīradynuošona pi digitaluo baudejuma nūjauc attīceibys ar muokslu realajā laikā. Ka jis bauda muokslu, kuru var pa breisneņam apstuodynuot, sataisūt svīksta maizis voi aizvuorejūt zupys, piečuok muokslys baudejumu turpynojūt, cylvāks pīrass pi itaida veida, i jam vaira nasagribēs sevi disciplinēt koncertzalē, kur muoksla nūteik realajā laikā. Digitalais nav švaki, cīši labi, ka pi kulturys var tikt taidā veidā, nu taidu kluotbyušonys pīdzeivuojumu navar atsvērt nikas. Maņ cīši pateik, ka gruomotys turpynuoja izīt lelā intensitatē. Nabeja vys tik daudzi laika tuos puorskaiteit, jo pošam dorba deļ nikod nav bejuse tik gryuša, intensiva i sarežgeita zīma kai itei, kū mož ir kauns saceit, dūmojūt par tim kulturys cylvākim, kurim itys laiks iztikšonā nimoz nav bejs vīnkuoršs.

Maņ itys laiks radeja sajiutu, ka mīreigi var iztikt bez kulturys nūtikšonu…

Nui, taišni taipat kai var iztikt bez uorzemu braucīņu. Sovulaik tak beja norma, ka reizi mienesī kur nūbrauci, apsavēri, pīdzeivuoji. Niu mīreigi var iztikt. Nimoz tai i nasaprosa par koklu i golvu par reizi mestīs iz lidūstu.

Tu niu esi Latgolā, bet Reigā tikom nūteik trikmīņs par muokslinīka Kristiana Brektis zeimiejumu iz sīnys.

(Nūsapyuš). Itys nazkaids glupeibys i aprūbežuoteibys radeitais puritanismys ļaudim līk pavirši viertīs i viertēt tū, pi kuo cyti garai dūmuojuši i spiej argumentāti pasceit, deļkuo tys tai nūteik. Tī, kas soka, ka itys dorbs nav novatoriskys i nikuo tī modernistiska nav… Deļkuo modernistiski? Tys ir veļtejums konkretai muokslineicai ar etidi par konkretom juos etidem. Breineigs gūdynuojums Džemmai Skulmei. Maņ ruodīs, ka tī vysi bārnu tīseibu aizstuovi, voi nu napazeist sovus bārnus, voi tur jūs koč kaidā gareigā cītumā, jo bārni vysa atvārtuok tak giun pasauli, kaids tys ir. Muoksla tam i dūmuota, kab paruodeitu pasauli daudzveideibā. Ka kaids rauga muoksleigi pasorguot nu tuo, tys ir leidzeigi, kai aizlīgt skaiteit gruomotys, viertīs kinys, jo tī ari nūteik vysaižys lītys. Navar jau nu vīnys pošys dzeivuošonys izzynuot, cik daudzveideigs i iz kū spiejeigs cylvāks, i kas vyspuor var nūtikt dzeivis laikā. Tū var tik ar muokslu, ka tai var saceit.

Kaida tev ruodīs Latgolys kultura, verūtīs Latvejis kulturys kontekstā?

Itys ir gryuts vaicuojums. Pyrmais, kas guoja pruotā ir literatura, bet tī, kai jau saceju, maņ vēļ seve juodisciplinej, kab varātu koč kū nūvērtēt. Puorskaiteju recenzeju par Annelis Slišānis jaunuokū gruomotu (stuostu kruojums “Tuoraga stuosti” – E. H.), saprotu, ka cīši grybātūs puorskaiteit, nu nasajādzu, kurā pogrobā īslēgt seve, kab iz tū sasajimtu.

Par muzyku maņ ir cīši žāļ, ka piec Juoņa Ivanova nav taida komponista, par kuru pasceit, ka itys ir eistyns Latgolys komponists.

Pēterim Butānam ir “Vox humana” ar tū sīna bolsu, bet tys ir tik vīns atseviškys pīmārs. Grybātūs, kab byutu vēļ kaids, kurs tū Latgolys sajiutu, kuru staravers Ivanovs sagive i sakausēja sovā dailradē, itū skaistumu, kas ir apleik, pajimtu i radeitu. Ilona Rupaine breineigi ir iztvāruse tū goru, bet jei vysod tai izavaira i soka, ka tik tai apdarynoj, pajem i satyn voi aptyn. Gribīs vīnu taidu simfonisku gobolu! Varbyut komponists Rihards Dubra beja tyvai tam ar muzyku, kas skanēja literari muzykalajā izvadumā par Fraņci Trasunu (izvadums “Francis”, režisore Māra Zaļaiskalns – E. .H.). Tys beja satrīcūšs pīdzeivuojums! Nikod nabeju redziejs obejis sovys meitys, kurys izīt nu izruodis vysā nūsarauduojušys. Nui, tys varēja byut koč kas iz tū pusi. Dubram ir ari latgalīšu ašnis. Maņ vysod ir patics kapelys “Dziga” dzeiveigums, cīši pateikami puorsteidze i piečuok izklaidēja Ūga. Iz Ēriku Zepu ari līku gona lelys cereibys, ka jis dzeivē padareis kū taidu lelu, palīkūšu latgalisku taišni muzykā. Tikū maņ sarunā gitarists Matīss Čudars taišni saceja, kam pīkreitu, ka Latgolā ir cylvāka breiveiba.

Latgalīts daudzi nadūmoj, kū par jū padūmuos, jis pasceis, lobā nūzeimē panirgs, paviļks iz zūba i taidā veidā teve styprynuos. Ot, vajadzātu itū breiveibu koč kai aizajimt i nūnest iz cytim Latvejis nūvodim!

Nui, tys ir taids dzeiveigums… Tymā pošā sarunā ari dirigents Guntis Kuzma saceja, ka mes iz Latgolu braucom kai iz taidom uorzemem. Pateik jums tys voi nā, bet tei ir cyta vaļsts. Es pat pīdūmoju, kurā laika zonā asu, voi var zvaneit iz sātu, voi nā.

Kas taidu sajiutu roda? Ļauds…?

Doba jau ari. Nu, kur vēļ šmukuoku ceļu kai Rēzekne–Dagda! I na tikai tys. Ite cytaižuok viļnojās reljefs. Vydzemē ari cytaiž, bet, ka maņ paruodeitu biļdeiti, dūmoju, ka pasaceitu, kura ir Latgola.