Pyrmuos latgalīšu originallugys autorei – 130

Pyrmuos latgalīšu originallugys autorei – 130

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Konstance Daugule dzymuse 1891. gods 14. septembrī piec vacuo stila, piec jaunuo – saīt 26. septembris. Par juos nūzeimeiguokū davumu pīzeist lugu “Guņsgrāks”, kas pyrmūreiz nūdrukuota kalendarā “Daugawa” 1912. godam. Lugys aktualitati i novatorismu, kas nūlosoms tālu simbolismā i kulturys zeimēs, Konstancis laikabīdri napamaneja, par attīceibom saimē tūlaik vēļ publiski runuot nagribēja – problemu “eilyni” leistu kai nu maisa, drāmu var pīzeit par autoris reflekseju par 20. g. s. suoku sīvīšu emancipacejis kusteibys idejom i na jau vysam jei pīkryta. Deļ ituo vysa “Guņsgrāks” pīzeistama par īvāruojamu sasnāgumu 20. g. s. latgalīšu dramaturgejā.

Preciziejums par autoris dzimšonys datumu

“Guņsgrāka” autoris biografeja daīmama daudzūs literatim veļteitūs izdavumūs i škārsteikla resursūs, partū naatsakuortuošu. Viņ juoprecizej, ka vairumā olūtu nūruodeits naprecizs Konstancis dzimšonys datums – 11. septembris, tok, apsaverūt dzimšonys metriku īrokstu, atsakluoj, ka pareizais datums ir 14. septembris. Jis atrūnams īraksteits i ar cyparim, i ar vuordim.

Īroksts Cyskuoda draudzis metriku gruomotā par Konstancis Raudulis (Daugulis) pīdzimšonu i kristeibom. Karteņa: ekransuovīns nu portala raduraksti.lv (2014)

Kod pīdzyma Konstance, saimis uzvuords tūlaik vēļ beja Rauduli, dzymta puormeja uzvuordu par Daugulim, kab jūs nasmītu par lelim rauduotuojim. Patīseibā vuords “rauduļs” etimologiski saistoms ar “ruds”, “rauds” ‘sorkons’, lītuvīšu “rauduonas” ‘sorkons’.

Konstancis vuordu parosti pīmiņ kūpā ar juos dzeivisbīdru Franci Kempu. Zeimeigi, ka jūs kuozu dīna ari itymā datumā – 1911. gods 14. septembrī Rundānu bazneicā jūs salauluoja Konstancis dzedze Felikss Laizāns, pazeistams sabīdrysks darbinīks i folklorys laseituojs, tok ari Franča kreditors. Tok tys byutu cyts stuosts.

Lugu duelī ar Franci Trasunu i Naaizmērstuli

Pyrma “Guņsgrāka” ar pseidonimu Rauduļa meita Konstance 15 godu vacumā publicēja stuostu “Komturs Rodrigs” (“Gaisma”, 1906, 27. apr.), kū literaturzynuotneica Ilona Salceviča pīzeist par pyrmū viesturiskū stuostu latgalīšu literaturā. Redzīs, Konstancei beja vysys īspiejis tapt par latgalīšu literaturys pyrmū lēdeju, vajadzēja viņ raksteit tuoļuok, sleipēt stilu, vuiceitīs nu lobuokūs paraugu… Piec ituo jei nikuo tik nūzeimeiga vaira nasaraksteja voi ari, varams, saraksteitais nav nikur publiskuots, “Latgolas Bolsā” (1977, nr. 973) ir pīmynātys juos saraksteituos dzejis burtneicys. Varbyut naraksteja partū, ka luga “Guņsgrāks” ir sajāmuse napamatuoti osu kritiku, atškireibā nu cytu latgalīšu dramaturgiskūs tekstu.

Lugā “Guņsgrāks” paruodeita tam laikam parosta situaceja: muote mīdz meitai navālamu precinīku, tuos īmeiļuotais nūdadzynoj juo tureigū sātu, par kū gotovs dūtīs Sibira katorgā, tok lugu var skaiteit par izadavušu – truopeigi dialogi, na viņ psihologiskā, a simboliskā i arhetipiskā leiminī nūlosomi tāli. Dzīdi voi raudi par itū lugu, navajadzēja Konstancis laikabīdrim psihologiskūs attīceibu analizis.

Tautys lobkluojeibys ministrs Vladislavs Rubuļs prīšklasejumā Latgolys rakstnīku vokorā Reigā (voi farmaceits byutu lobuokais literaturzynuotnīks voi kritiks?) itū lugu, nikai ar faktim napamatuodams, nūsauce par lokaliziejumu nu krīvu volūdys, izaruoda, pyrmajai latgalīšu originallugai vīnkuorši juobyunūte Franča Trasuna “Nūgrymušajai pilei” (“Latvijas Kareivis”, 1935, nr. 37), kura puorstuov maskulinuos vierteibys – vaļsts, varūņs, uzvara karā.

Obejuos – Meikula Apeļa i Mikeļa Bukša – latgalīšu literaturys viesturēs  luga pīzeita par originalu dorbu, puorstuosteits lugys saturs i atzineigi raksturuota autoris prasme aktualizēt jau tūlaik par gaistūšim pīzeitūs latgalīšu arhaismus, etnografiski precizi apraksteit lītys i īražys. Juodasoka, ka K. Daugule muok izstuosteit ari īškejuos izjiutys, lugai ir “Īvadejuma vuordi” vasala tāluojuma apjūmā, viestejuma 1. personys forma i autoris biografiskūs faktu sakriteiba ar liriskuos varūnis situaceju līk dūmuot, ka ar jū identificejās autore. Jei atkluoj kvalitativu izaugsmi – “nu mozas meitines es pōrsavēršu par pīaugušu, apzineigu cylvāku”.

Tok runuot viņ par volūdu i etnografeju “Guņgrākā” nūzeimoj narunuot par byutyskū.

Tūlaik nikaidys autortīseibys rakstnīceibā naīvāruoja, lugys i stuostus tulkuoja, lokalizēja nu pūļu i krīvu volūdys, nanūruodūt autorus, voi vīnkuorši puorstuosteja, puortaiseja par sovim. Vyss tyka atļauts. Laikā, kod par plagiatismu nivīnu nakritizēja, V. Rubuļa osī puormatumi Konstancis lugai izaver piec sovaida gadejuma. Voi tei byutu sīvīšu rakstnīceibys atteisteibys maskulinajom apryndom navālamā vierzīnī bremziešona vaļstiskā leiminī, ka jau tū dareja ministrs, i na jau kulturys ministrs? Ka puormest plagiatismu, tod daudz īspieju “pīsakaseit” beja ari Naaizmērstulis lugom, tok jai beja cyts statuss – jei puorstuovēja latgalīšu rakstneicys sareikuojumūs, oficiali apsamaineja pateiceibys viestulem ar Ulmani (“Katōļu Dzeive”, 1935, nr. 10), juos kūpuotus rokstus (!) gataveja ar Kulturys fonda atbolstu, vaļdeiba jai pat izcēle atpyutys muojeņu Aglyunā (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1935, nr. 7–8). Dūmojams, Konstanci tai angažēt vaļdeiba i vadūņs navarātu, jei naraksteitu tū, kas jim vajadzeigs.

Inspiracejis olūts – Ichoka Leibuša Pereca vīncielīņs “Dag”

Varbyut vys tik luga nav originals? Izaverūt tūlaik saraksteituos i niule daīmamuos krīvu lugys, juosacynoj, ka nikuo leidzeiga atrast nav izadevs. Varbyut juomeklej ideju vierzīnī? Nu 1902. gods Konstance Picerī vuicuos Sv. Katris gimnazejā.

Konstance Daugule 1905. godā. Karteņa: CD “Franča un Konstances Kempu darbi ‘

Sanktpīterburga latgalīšim vysupyrma beja jūs nacionaluos atmūdys šyupeļs, a Krīvejis golvyspiļsāta 20. g. s. suokuos beja vysys imperejis sīvīšu emancipacejis kusteibys centrs. 1905. gods namīri Krīvejā īdvasmuoja ari sīvītis, plašumā vērtēs emancipacejis kusteiba. Sīvītis agruokuos praseibys piec augstuokuos izgleiteibys daīmameibys i profesionala dorba vareibom papyldynuoja ar pylsūņu i politiskajom tīseibom, 1905. godā Sanktpīterburgā dybynuoja “Sīvīšu leidztīseibys savīneibu”, reikuoja pyrmū Krīvejis viesturē mīteņu par sīvīšu politiskajom tīseibom. Konstance navarēja nadzierdēt par itom sova laika idejom i nūtikšonom.

Meklejūt itymā vierzīnī, dūmojams, ka latgalīšu pyrmuos originallugys autorei nabeja svešs Krīvejis ebreju rakstnīka Ichoka Leibuša Pereca vīncielīņs “Dag” («Горит»). Obejom drāmom leidzeigi nūsaukumi i sižeti, tok nikas tekstūs naatbylst “vīns pret vīns”.

Pereca lugu navar pīzeit par originalu, viņ par nūzeimeigu inspiracejis olūtu. Varams, ka Konstance juo lugu nūsavēre kai izruodi, tod radeja sovu. “Guņsgrāka” Ane i “Dag” Hanna Reiza ir kai pīauguši bārni, Ane tāluota pyrma izdūšonys pi veira, a Hanna – piec, obejis nav nūsaceituojis par sovu liktini, grib attīceibys ar mīļuotū cylvāku, bet naspiej izaškiert par aktivuoku reiceibu.

Par Hannys dzeivis svareiguokajom “šaļteņom” pyrma preceibom ar Šmarjē “izlosoms” K. Daugulis drāmā, sovutīs, kaids varātu byut Anis liktiņs “izzynojams” I. L. Pereca dorbā. Preceibys ar nameilamu cylvāku nikuo naatrysynoj i napasliep nu personiskys atbiļdeibys. Obejis varūnis leidzeigi sagaida katastrofals finals. I Anis, i Hannys vysys dramatiskuos situacejis īspiejis ir izsmaltys i īškejuo pasauļa būjāeja ir lykumsakareiga. “Guņsgrākā” Anis meiļuotais nūdadzynoj juos leigavaiņa sātu, jam byus juosadūd iz Sibiri katorgā. Dramā “Dag”, cik nūprūams, guni pīlics Hannys veirs. Lugys “Guņsgrāks” viestejums nūlosoms vairuokūs leimiņūs.

Treis paaudžu sīvīšu tāli

Vysi treis lugys “Guņsgrāks” sīvīšu tāli Īva, Katrei Anenav viņ populari katuoļu tradicejā baļsteiti latgalīšu sīvīšu personvuordi, jī ir zeimis, kuramuos skaiteituojam juoatpazeist kulturviesturiskys i literarys aluzejis, juoīrauga ar kotru sīvīšu tālu simbolizātuo sievīšu sabīdreibys daļa.

Vacuokuos paaudzis puorstuoveiĪvai ciļviecis pyrmuos sīvītis vuords padora jū drāmys sīvīšu trejūtnē par Katris realizātuos preceibu politikys tradicejis aizsuocieju, juos sīviškeiba jau puorsavārtuse vyspuorciļvieceigā gudreibā, ciļvieciskuo brīduma taidā pakuopē, kod individs pasauli tvar na pretstotūs, a vīneibā. Īva spiej prīcuotīs par Dīva svieteitū teirumu, kū cyti napamona, tok kai muotei jai nav nikaidu attīceibu ar dālu, alkoholiki i zamtupeļnīku, jei naspiej paleidzēt Anei, koč aizstuovūt vuordūs. Lugys īvoda tāluojumā autore jū pīsoka kai idealu. Aizīmūšuos paaudzis veceite Īva reizē īmīsoj sīviškuos harmonejis, pīdūšonys, labesteibys i meiļuma idealu, kaids 20. g. s. vaira nav vajadzeigs. Tāla atslāga vuords ir miers, pīmāram, vuordi “Dorit mīru! Byus mīrs ─ byus Dīvs jyusu sātā” skaņ kaisylts padūms. Ar jim jei mīrynoj, svietej, sveicynoj, atleidzynoj, pavuica. Suopeiguokī vuordi nūklusāti, sīvītis liktiņs nūjaušams tikai vīnā remarkys vuordā: “Un Tekle drusceit vīn jaunōka par mani. Reizē augom… Kur jū aizvede, kur mani… (nūsapyuš.)”

Par Īvas zamū socialū statusu pošys saimē līcynoj dialogi ar vadaklu Katri, pīmāram:

K a t r e. (..) Kait ta byus, mōt, šudiņ brauksi uz baznīcu?
Ī v a. E jau, meiteņ, kaida es braucēja! (..)

Īva, pi vysim vārsdamuos, uzrunā lītoj deminutivus, pretstatā veiramuotis meilumam Katre atbiļd ar neitralū “mōt”. Itaida vadaklys puoruokuma pozicioniešona varātu byut “puorjimta” nu R. Blaumaņa “Indrāniem”, K. Daugulis biografi pīzeist latgalīšu autoris aizaraušonu ar R. Blaumaņa dorbim.

Sīvīšu tipu, kurys spiej byut lītiškys i valdūneigys, pasajimt atbiļdeibu par saimi (ari vaļsti, ka vajadzeiba), aktivi paust sovu vīdūkli, tuo laika (nu lugys pozicejom ─ niulenejūs laiku) jaunū idealu simbolizej Katre.

Tei ir aluzeja par Krīvejis valdūneiguokū imperatori Katrinu II, kura, kai pastreipuots enciklopedejuos, nūstyprynuoja muižnīku varu par zemnīkim, nūformēja muižnīku privilegejis, eistynuoja reakcionaru īškpolitiku i agresivu uorpolitiku. Tok Krīvejis feminisma viesturē Katrina II atzineigi vārtāta par spieju pasajimt atbiļdeibu par vaļsti i drūsmi atbiļdeigūs omotūs īceļt sīvītis.

K. Daugulis dramys “Guņsgrāks” Katreituosšaļts situacejis nūsaceituoja,kai Īvair īsapreciejuse tureigā sātā na mīlesteibys deļ. Vīneiguo sīviškeibys izpausme – atsazeišona, kū izprovociejušys meitys osorys par gaidomū, ir daudz suopeiguoka par Īvys nūpyutu, tok jei nasalauž juos principus: “Taipat, meiteņ, beja, ka es pi veira gōju. Dūmōt, pādejō dīna beja klōt… tai kai pa mūrgim: bazneica, kōzas, vyss tys trikmiņs… Pēčōk atsamūdu kai nu gryuta sapyna.”

Vyss sīviškeibys potencials teik transformāts puorspeilātā lītiškumā. Autoris simpatejis nav Katris pusē, tū atkluoj jai paradzātī teksti. Jim(pretstotā Īvyssaceitajam ─ adresats nav svareigs) vysod ir adresats, skaidri pausta attīksme. Lītiškajuos attīceibuos ar potencialū znūtu Juri Pabērzu, kolpu Jōni, cikom jis napretendej iz juos znūta statusu, Katre buorstej deminutivus, kai“gasteņ”, “puiseit”, “dēleņ”, partū ka  tys nūdrūsynoj lobvieleigu attīksmi pret pošu, lobu rezultatu kuortojamā lītā. Ka taida aizdavuma nav, sevkuru var nūsaukt napateikamā vuordā, pīmāram: “Tys skraucs, pogōns, jēmēs tyuleņ nu Augstōsyla atīt.”(Daugule 1977: 21) Sovejūs, īpaši vīru, Katrevar saukt vēļ ekspresivuokūs vuordūs i teicīņūs, pīmāram: “vystas golva”, “mōceitōjs atsaroda”, “vacais, myužeigais lataka”.

Kaida byus sīvīšu paaudze tuoļuok iz prīšku? Lugā jaunuokū paaudzi īmīsoj Ane, kuravēļ naapsazynoj sova sevišuo spāku, grib vīnlaiceigi palikt bārna statusā i saglobuot attīceibys ar meiļuotū, t. i., naatrysynuotā situacejā. Baile izaškiert par kū vīnu i namiteiga lāmuma pījimšonys atlikšona, pasaļaušona iz uoreju atrysynuojumu uztur dramatisku kuopynuojumu:

J ō ņ s. (..) Voi tei byus muna laime voi nalaime… var byut nalaime…
A n e. Jezu, Marija! Ir tev prōts! (Ker Jōni aiz rūkas.) (..) Voi naapsažālos par sovu bārnu? …

Anis vuordā ari sazeimejama literara aluzeja. Krīvu i vysa pasauļa literaturā pazeistamuokuo Anna, kurys naspēja atrisynuot sovys sīvītis problemys nūvede pi katastrofys, ir Ļeva Tolstoja Anna Kareņina. Par spūdruokū bārna īmīsuojumu sīvītis tālā byutu pīzeistama Aņa Ranevska nu Antona Čehova komedejis “Vīšņu suods”, a vystyvuokuo “Guņsgrāka” Anei ir I. L. Pereca vīncielīņa “Dag” varūne Hanne Reiza. Leidzeiba konstatejama na viņ tālu saturā, tok ari obeju lugu kompozicionalā rysynuojumā (par tū augšuok).

Analizejamuos drāmys sīvīšu tālu koncepcejā Ane puorstuov piecfeminisma kusteibu paaudzi, juos naspieja, autorispruot, tikt golā ar sovu liktini ir sekys īprīškejuos paaudzis (a sabīdreibā feministu) ignorativai attīksmei pret sīvītis dziļuokuo byuteibu, atbiļdeigū muotis i sīvys lūmu.

Konstance Daugule 1905. godā. Karteņa: CD “Franča un Konstances Kempu darbi ‘

Puosokys par Palnruškeiti arhetipi

Arhetipiskū kompozicejis leimini var “atslēgt” ar divm muojīnim Katris tekstā: “Nu, nu meiteņ, nazaspraudi! Redzēsim, kaids kēneņa dāls tev atbrauks, kaidu sagaideisi kungu, nasukōtu kumeleņu! Byus radzāts!”

Kieneņa dāls ir daudzu pasaku ar ceļojūšim sižetim personažs ─ izradzāts buorineitei, pameitai. “Nasukōtu kumeleņu”─ ūtruo rynda nu garuos tautysdzīsmis “Izalaižu garu ceļu”.Puosokys motivs ļaun izlaseit drāmys sižetu cytaiž ─ atbylstūši puosokys fabulai par pamuoti, pameitu, kurai pasaver vareiba dabyut princi, tāvs zamtupeļnīks naspiej paleidzēt, lobuo feja viņ runoj par laimi.

Prūtams, ka Anis priņcs aba “kieneņa dāls”ir Jōņs. Prūtams, ka pamuote Katre navielej pameitai priņci. Obeju dialogūs radzama Katris nycynūšuo attīksme pret Ani, jei naatbiļd iz lyugumu, tuo vītā pastreipoj aizdūtuo izpiļdiešonu, pīmāram:

A n e (grōmotu pasnāgdama). Naaizmērsti, mameņ, nūpērkt, kū es praseju!
K a t r e. Tu otkon vysu pīglōb, pīteirej! Šudiņ gostus gaidom. Apsegsi pārni austūs goldautus, skrytulaiņus…Lai byus Jezus gūdynōts!

Donots gon vuordūs ir meitys pusē, bet reali naspiej nikuo paleidzēt, partū ka ir sīvys varā. Saimis pūsšonuos iz bazneicu atguodynoj puosokys varūņu gataveišonūs ballei. Svareiguokais ir uoreja sasapūsšona, na goreiga nūsaskaņuošona dīvnoma apmekliejumam. Lyugšonu gruomota teik atrosta poša pādejuo. Ani iz bazneicu najam, taipat kai puosokā iz balli nalaiž pameitu. Kristeigā saimē vajadzātu byut tai, ka iz dīvkolpuojumu pyrmom kuortom palaiž tū, kuram gaidoma kaida svareiga izaškieršona, puormejis dzeivē. Itamā saimē tai nanūteik. Katris stuostejumā par pīradzātū vajag samaineit viņ dažus vuordus, lai teksts pīdarātu puosoku varūnei, pīmāram: “Šudiņ bejom uz atlaidom [balli]. Ļaužu ─ kai myurs. Vīns bazneickungs [priņcs, gaļminīks, augstmaņs itml.], taids meļniškys, garonu vaigu, saceja mōceibu [runu, svātku tostu itml.]; vōrdi lītiņ lējos. Vysa bazneica [pils] duciņ ducēja.”

Var saceit, ka daži vuordi tyka aizstuoti ar sinonimim nu Katris naapzinis. Cytaiž teksts nasamaineja, byuteiba ari. Tys, ka Katre iz bazneicu dūdās kai iz balli, nav muoksleigi “pīvylkts”. Tei ir juos byuteiba. Spūdruokuo juos aplīcynuotuoja ir volūda.

Sovutīs Īva puosokys kontekstā ir lobuo feja, kurys breinumu viezeņa ir vuords “mīrs”. Jei ar jū grib izleidzynuot konfliktus, bet eisti tys nasaīt. Koč ari Katris saraudynuošona ir lels panuokums, pīmāram:

A n e (grōmotu pasnāgdama). Naaizmērsti, mameņ, nūpērkt, kū es praseju!
K a t r e. Tu otkon vysu pīglōb, pīteirej! Šudiņ gostus gaidom. Apsegsi pārni austūs goldautus, skrytulaiņus…Lai byus Jezus gūdynōts!

Pazeistamuos puosokys sižetu “puortrauc” latgalīšu preceibu dzīsmis vuordi “nasukōtu kumeleņu” motiva īsamaiseišona. Ka vērtīs dzīsmis eisū variantu – četrriņdi, jei atkluoj viņ nacīneiga precinīka publisku kaunynuošonu. Drāmys kontekstā lobuok īsadar dzīsmis garais variants, kura teksts paīt iz senejuokū mitiskū sluoni. Taidys mīta realejis kā “rūža devenim zarenim” (pasauļa kūka modeļs), “apeneišu dōrzeņš” (sakraluo teritoreja), “jaunas meitas īt uz dōrzu puškōtūs” (sīviškais manifestejās pret veiriškū), “rūžai golvas naraunit” (tabu, aizlīgums iznycynuot veiriškuo i sīviškuo tyvynuošonuos nūslāpumu) padzilinoj lugys īkšejū simboliku i paplašynoj drāmys finala guņsgrāka nūzeimeibu. Tautysdzīsmis “rūža” saplyust ar guņs tālu, kas iznycynuos Jōņa uorejū breiveibu, tok pīškirs juo veiriškeibai jaunu simbolisku kvalitati, aplīcynuos, ka jis spiejeigs lelom lītom.

Konstance Daugule “Guņsgrāks” I daļa

Konstance Daugule “Guņsgrāks” II daļa