Recenzejis autors: Toms Trasūns portalam lakuga.lv

2014. godā izguojušais Ingys Ābelis romans “Klūgu mūks” jau īmyužynuots, kai zinom, na viņ gruomotys formatūs, ari izruodē, radejis lasejumūs, rokstūs par jū i drūši viņ vēļ cytaiž. Kai ar tulkuojumim? Tī nu ir jau diveji: lītuvīšu i krīvu volūdā, pādejais izguojs pavysam napaseņ. Koč ari varātu aizaraut ar tulkuojumu teksta analizi i metodem, kai tulkuotuojs puorvariejs itū sarežgeitū tekstu, kurymā autore latviešu valodu ir boguotynuojuse ar latgaliskū, cik varams, naatsvešynojūt skaiteituoju nivīnā Aivīkstis krostā, itūreiz īrūbežuosim sevi apsavērt nu uora pusis. Kas redziejīs svareigs tulkuojumu izdeviejim, kab pīsaisteitu skaiteituoju attaiseit ituos gruomotys vuokus, kas pastreipuots, saleidzynojūt ar latvīšu volūdys originalizdavumu?

Par originalu

Kai atskaitis punkts vysu pyrma juoapsaver “Klūgu mūka“ originalizdavums. Koč ari romanā autorei caur viesturē baļsteitom nūtikšonom, latgaliskumā styprynuotu volūdu i muokslineicys iztēli ir izadevs īdzeivynuot Latgolys viesturis auru, vizuali pyrmais, kas izmontuots skaiteituoja uzrunuošonai ir I. Ābelis i Gunāra Dukšis vuoka fotografeja Kirila Kirasirova nūformiejumā. Jei nostalgiski viestej par vītu, kur nūteik darbeiba, prūti, Latgolu, i koč kaidā ziņā daudzim nūteikti sovu apleicīni ci ari bierneibu i breivdīnom Latgolā. Atguodynuojumam – vuoka attāla pamatelementi ir, pyrmkuort, iz tymsi kruosuotys sīnys vacys padūmu elektroinstalacejis, kurys atsaguoduos daudzi i atsaguodoju ari es, tok, pa ūtram, ari izteiksmeigi treis bolti, Treju Kieneņu dīnā ar kreitu īvylkti krysteni, līcynojūt Latvejis kontekstā par katolisku i reizē ari latgalisku telpu. Kuo te nav? Te nav romana laikmata – 19. godu symta beigu i 20. godu symta suoku.

Nūsaukums “Klūgu mūks“ ir metafora, kurys dziļuokai atpeišonai vajadzeiga dziļuoka analize, a, turpynojūt uoriškeigi, vuorda “mūks” ci “mūka“ aba “mūceņa“ nūzeime ir dūta jau originalizdavuma anotacejā – goreigai kolpuošonai nūsadevs cylvāks ci mūku atveids pi krysta. Na vysys volūdys var prīcuotīs, ka varams apvīnuot itaidys nūzeimis vīnā vuordā, a latvīšu izdavumā I. Ābele ir izmontuojuse itū īspieju.

Gols golā, anotaceja gruomotys aizmugurē dūd eisu aprokstu, kas bīži puorpublicāts i kura mierkis ir īpazeistynuot skaiteituoju ar tū, par kū vyspuor ir gruomota. Latvīšu originalizdavumā tys atsakluoj caur jau pīmynātū “mūka“ nūzeimis skaidruojumu, vāluok pīmynūt, ka gruomotā viesteits i par cīš vyspuoreigom i ciļvieceigom tēmom – sapynim, grāku i pīdūšonu –, i nūruodeits viesturiskais fons i viesturiska figura Francs Trasuns kai golvonuo varūņa prototips. Beiguos ari Anna Rancāne pastreipuojuse dorbā ciļvieciskuma aspektus. I nav juoaizmierst, ka dorbs telpys i volūdys deļ nanūlīdzami ir ari par latgaliskumu.

Lītuvīšu tulkuojums

“Klūgu mūks” žemaitīša Edmunda Untuļa tulkuojumā lītuviski kai “Žilvičių smūtkelis” skaitoms nu 2016. goda, kad jū izdeve Klaipēdā – izdevnīceibā “Eglė”. Zynoms, cik saveita ir Latgolys i Leitovys viesture, i partū eipaši interesanti, ka gruomotys aprokstā pyrmais teikums nūsaslādz ar vuordim: “..kuru suocs skaiteit, vaira nasaprūti, voi tys [romans] stuosta par Latveju voi Leitovu.“

Vizuali gruomotai ir pavysam jauns veidūls, pasateicūt lītuvīšu muokslineicai Viltei Stanevičūtei-Fullerei. Redzīs, ka vīneigais, kas atstuots kai pavedīņs storp obejim izdavumim ir treis krysti, kas lītuvīšim kai puorsvorā katuolim nūteikti asociejās ar religeju. Vuoka dizains ir na viņ mainejs laiku i vītu, a lītuvīšu izdavumā tys ir daudz sarežgeituoks. Par laiku natīši līcynoj senejuoka arhitektura, eipaši bazneicys – ar itū izdavumu sparti sūli paguotnē i atsatuolynuots nu padūmu laika elektroinstalaceju. Taipat piļneigi jauns elements ir juo daudzdimensionalais treisdaleigums, kuram prīškplānā ir lauku sāta, vydsplānā – piļsāta, a fonā redzim mienesi i zvaigznis, kur sevkurs dreikst īraudzeit sovu. Nūformiejums ir daudz boguoteiguoks i mozuok nostalgisks, a varbyut katuoļu tautu tys uzrunoj daudz izteiktuok par klusū i nostalgiskū originalizdavuma nūformiejumu? Varbyut lītuvīšu izdavumā nav juosabeist, ka puorlīku daudz katuoliskys zeimis var atgryust. Pi tam, ari kruosu kombinacejis ir spūdruokais, kas jau pa pyrmam var paleidzēt uzrunuot piercieju apsavērt itū sābru i rodu tautys rakstneicys dorbu.

Tikom nūsaukums ir iztulkuots taišni, par pamatu jamūt vuordā “mūks“ nūlosomū mūkys nūzeimi. Lītuviski “smūtkelis” ir ratuok izmontuots i slāviskys vuorda saknis deļ Leitovys Vaļsts volūdys komisejis naīsaceits vuords (īsokamais – “rūpintojėlis”), kas taipat nūzeimej kūkā grīztu Kristus tālu  Leitovys ceļmoluos. Juo izceļsme vysdreizuok meklejama vuordā “smūtkas“ ‘bādys, cīsšonys, sirdssuope’. Tulkuotuojam ir daguojs izalaseit, ci paturēt semantiku ‘mūks kai goreidznīceibai kolpojūšs veirs’, ci ‘mūka kai Jezus atveids’, kur itūreiz pyrmuo rūka dūta taišni itim cīsšonu ci cītieja aspektam. Tys, izmantojūt ari ratuok radzamu vuordu, kas semantiski saistuos ar dvēselisku suopi, ir uzrunojūši. Varbyut mozuok, a svareigs aspekts ir taids, ka vuordu “vienuolis” ‘mūks’ ir jau “rezerviejs“ slovonais Anīkšču rakstnīks Antans Vienolis.

Interesanti ari ar eisū anotaceju gruomotys vuoka aizmugurē. Latvīšu originalizdavumā ir tik cīš pastreipuota taišni ciļvieciskuo vierteiba, cīšonys, cikom lītuvīši, naaizmierstūt nūruodeit, ka romans Latvejā nūvārtāts kai goda lobuokuo gruomota, pīmiņ taišni gruomotu kai latgalīšu viesturis izzinis olūtu.

Plašuoki aproksti atrūnami škārsteiklā, poša izdevieja vītnē. Jajmā nūruodeits, ka gruomota ir par Latvejis katuoliskū regionu Latgolu, pīmynāts par golvonuo personaža prototipu, par romana plašū vierīni ar pībiļdi, ka par Latgolys viesturi lītuvīšu skaiteituojam zynoms vēļ cīš moz. Pa lelam – viesture. Jū aicynoj skaiteit i jaunuokus, i vacuokus cylvākus, meklejūt kūpeigū latvīšu i lītuvīšu atteisteibā, kai ari vīnkuorši baudūt dorba augstū muokslinīciskū vierteibu. Acīs taiduos reizēs īkreit tys, ka itys aproksts ir originals, puordūmuots i lokalizāts. Pi tam, latvyskais i latgaliskais ir cīši sasaisteiti kūpā – teik aicynuots caur gruomotu īsapazeit ar vysu latvīšu viesturi, na viņ latgalīšu.

Krīvu tulkuojums

Sovutīs tulkuojums krīvu volūdā “Ивовый монах” ir izguojs pavysam naseņ – 2020. godā tepat Latvejā, tys pats izdeviejs – “Dienas Grāmata“, kas i originalam. Par tulkuojumu juopasateic īvārojamajam i atzeitajam krīvu volūdys rakstnīkam, dzejnīkam i tulkuotuojam Roaldam Dobrovenskam, kas naļaun apšaubeit tulkuojuma kvalitati.

Itymā izdavumā vizualū nūformiejumu muokslinīks Jānis Esītis vysmoz nu uorīnis ir saglobuojs taidu pošu, kaids tys ir latvīšu versejai. Voi itī krysti iz vuoka krīvu laseituojam radeis tikpat styprys emocejis, cik latvīšu, maņ ir vaicuojums, partū ka, varams, izdeviejs gribēs vīnkuorši saglobuot obeju gruomotu dizainu vīnaidu. Taipat ari, voi radzamuos padūmu laika elektroinstalacejis naradeis puorprotumus?

Nūsaukuma tulkuojumā ir izalaseita nūzeime “mūks“ (“монах“), vuoka ūtramā pusē paskaidrojūt ituo vuorda divejaidū nūzeimi Latgolā, praktiski iztulkojūt latvīšu volūdys anotaceju i jū eipaši napīmārojūt skaiteituojam nu, varams, svešys kulturvidis. Koč ari lītuvīšu volūdā nūsaukums  pastreipoj Jezus tālu, tulkuojums krīvyski atguodynoj, ka sovā ziņā I. Ābelis dorba nūsaukums originalā tai ari saucās “Klūgu mūks“, na jau “mūka“.

Acimradzams, ka tulkuojuma auditoreja dreizuok ir vītejī, kurim ir gona zynoms viesturiskais fons i izdeviejs dīvamžāļ aktivi namieginoj dasnēgt tuoluokus skaiteituojus.

Koč ari maņ daudz jaudeiguok i uzrunojūšuok lyktūs, pīmāram, kūkā grīztuo Jezus attāluojums iz vuoka ci Sanktpīterburgys skots, papyldynojūt tulkuojumā zudušū nūsaukuma nūzeimi i izraisūt vairuok vaicuojumu. Byutu interesanti sagaideit ituo tulkuojuma izdūšonu cytā vaļstī ci atkuortuotu izdavumu, partū ka itys, varams, nu tiergvedeibys skotupunkta, ir pagaisynuota īspieja.

Cik atškireigi

Suocūt vērtīs itūs div tulkuojumu prezentaceju, maņ pošam beja lels puorsteigums, cik jī ir atškireigi. Redzīs, ka teišom lītuvīšu izdavumā gruomotai ir bejs viersejs mierkis atrast kūpeigū storp lītuvīšim i latvīšim/latgalīšim, akcentejūt viesturiskū fonu i pastreipojūt leidzeibys. Tys radzams i vuoka nūformiejumā, kas papyldynuots ar bazneicom i ceļmolu krystim, kas ir eipaša zeime latgalīšim i lītuvīšim, i tuoļuokā aprokstā. Varbyut taidai eipašai pīejai juopasateic, ka i autors, i izdeviejs i nu Žemaitejis, kas paleidz saviļkt paralelis storp obeju vaļstu regionim.

Cikom krīvu volūdys izdavums izaver uzlobojams i nadaudz bezmierkeigs. Redzīs, ka byutu bejs vārts caur gruomotys uorīni i reklamu vairuok ceņstīs īinteresēt krīvu volūdā skaitūšūs tepat i uorpus Latvejis. Pi tam, lela daļa nūtikšonu gruomotā attāluoti taišni myusdīnu Krīvejā – daudzim koč voi tys, kai mozuo sābru vaļsts myusdīnuos redz Sanktpīterburgu pyrma 110 godu, i, redzīs, gona interesanti, kab pasyuteitu gruomotu. Ka Fraņča Trasuna dzeivisstuosta lela daļa ir, kai rakstejs Raiņs, par “ceļu iz sasaprasšonu storp div škiertom myusu tautys daļom“, tod lītuvīšu izdeviejam kūpejuo atrasšona, pa munam, veikusīs daudz sekmeiguok.