Seipulu īstateit ar saknem iz zemi. Saruna ar Lauru Melni

Seipulu īstateit ar saknem iz zemi. Saruna ar Lauru Melni

Intervejis autore: Ilze Sperga portalam lakuga.lv

Laura ilgu laiku ir bejuse lakuga.lv komandā – kod jei dora, tod dora. Niu jei roksta i pīduovoj puorskaiteit sovu dzeju ITE. A saruna mums saguoja par sova ceļa mekliešonu, latgaliskuo audziešonu i par novembri.

Mani eistyn cīši izbreineja ziņa tviterī, ka tu nastudej doktoranturā. Ruodīs, ka tys ir tikai logisks sūļs – īpazynu tevi kai mozu bārnu, kas beja pīrakstejs interesantu i vierteigu materialu par dzerauņu izīšonu hutarūs, piec tam skaiteju tviterī i radzu gudru komunikaceju i puordūmuotu dzeivis ceļu, kas cīši sasavejs ar viesturi – kai Latvejis latgaliskū, tai ari ebrejiskū. Voi ari latgaliski byutu juolītoj senejais vuords “žydu”, “žideņu”, kai tū dora lītuvīši? I deļkuo naej dziļuok zynuotnē?

Cīši interesanti izzynuot, kū tu par mani dūmoj, i sacynuot, ka eistyn laikam nu molys vyss izaver drupeit cytaiž. Nadūmoju, ka muns dzeivis ceļš ir cīši puordūmuots, nu vysmoz taisnys tys galeigi nav. Bet taida es ari nagrybātu. Muna studeju pīredze ari ir gona raiba. Piec vydsškolys, kod vysi beja puorlīcynuoti, ka studiešu viesturi, es īsaspeitieju i īsastuoju politologūs. Eistineibā maņ beja baist. Beju vaļsts olimpiažu laureate, tok nikod naasmu skaitejuse sevi par tik gudru, kai ruodejuos cytim. Tys tai tipiski – cyti vysod maņ tic vaira kai es poša. Beidūs, ka tikšu viesturis fakultatē i maņ tī nikas nasaīs.

Jau pyrmajuos nedeļuos politologūs saprotu, ka naasu sovā vītā. Tū godu tī dasamūceju i cytā īsastuoju Viesturis i filozofejis fakultatē. Tys nu gon ir muns vysgudruokais lāmums dzeivē. Maņ cīši patyka tī vuiceitīs, breineigi pīci godi. Kod pabeidžu viesturis magistrus, īsastuoju baltu filologejis magistranturys teatra zynuotnis moduļa programā. Muni viesturis studeju gola dorbi beja par Rēzeknis kulturys dzeivi, eipaši maņ patyka pieteit Latgolys teatra darbeibu Rēzeknē storpkaru laikā. Teatris vyspuor ir muna aizaraušona – jiedzeiga nedeļa ir tei, kur vysmoz div vokorus verūs kaidu izruodi. Dūmuoju, ka teoretiskuos zynuošonys par teatri maņ nūderātu, tod varātu dūmuot varbyut ari par viesturis doktoranturu.

Maņ patyka ari ituos studejis, mes bejom profesoris Silvijis Radzobis pādejais kurss, tok apvīnuot vysus pīnuokumus maņ izaruodeja par gryutu. Taupūt veseleibu, es piec pyrmuo semestra puortrauču studejis, bet piec puors mienešu Silvija nagaideiti aizguoja myužeibā… Tys maņ beja lels trīcīņs, ruodejuos, ka asu jū pīveiluse i nikod tuo navariešu vaira lobuot. Tys, ka jei mani vērtēja natycami augstu, ir devs maņ lelu motivaceju vysmoz raudzeit drupeit vaira ticēt sev. Vēļ jei maņ īvuiceja nasabeit nu sova redzīņa pat tod, kod cyti dūmoj cytaiž.

Ar tū laikam ari suocēs muns ceļš atpakaļ pošai pi seve, na tuo klusuos i kautreiguos teicamneicys tāla, kū es vysu laiku ļaudīs beju ruodejuse. Niu ruodīs, ka ar mozim sūleišim asu tykuse da pyrmūs lelūs krystceļu. Ar napacīteibu gaidu, kur muni celi vess tuoļuok.

Tū ūtrū vaicuojumu drupeit vyspuorynuošu – maņ ruodīs, ka vyspuor navajag cytus cylvākus saukt vuordūs, kas jim pošim napateik. Taipat kai navajag puormest cylvākim jūs lāmumus i izvielis. Maņ ruodīs, ka pasauļs byutu daudz laimeiguoks, ka cylvāki dzeivuotu tai, kai jī grib, na tai, kai pīprosa koč kaidi mistiski standarti voi pījāmumi. Prūtams, lykuma ītvorūs i nadorūt puori ni cytim, ni sev.

Pieški dzeja. Pylna ar intelekta i zynuošonu nastim simbolim, reizē ari emocionali jiuteiga. Cik seņ tu jau roksti? Kas taišni itūrudiņ tevi pamudynuoja sagataveit publikaceju?

Pyrmū dzejūli pīraksteju, kod maņ beja seši godi. Pīmiņu tik pādejū rindeņu “Tā ir teletūbiju pasaule”. Dūmuoju, ka vysim ir skaidrs, ka nikuo genialuoka sovā dzeivē vaira napīraksteišu.

Cyts raksteišonys pūsmys beja tymā standarta padsmitneicys vacumā, kod vysys ituo pasauļa suopis gribīs izlikt iz papeira. Suoču ar brīsmeigim dzejūlim, turpynuoju ar vēļ brīsmeiguoku prozu. Pīsaregistrieju taidā jaunūs rakstnīku forumā “Karneola”. Vairuoki tuo bīdri niu profesionali nūsadorboj ar raksteišonu i tulkuošonu. Jī tūlaik beja puors godu vacuoki par mani, ari raksteja lobuok. Es tī ilgi nu seve nikuo nalyku, skaiteju jūs dorbus, pļuopuoju par kasdīnu. Bet tod atsuoču raksteit dzeju, pyrmūreiz ari latgaliski. Forums izabeidze koč kur ap tū laiku, kod es pabeidžu vydsškolu. Žāļ, ka ar tū reizē laikam ir pagaisuši ari tī dzejūli.

Suocūt studēt i dreiži ari struoduot lakuga.lv, dzeju puorstuoju raksteit. Dzejūli vēļ pi mane guoja, tok iz papeira vaira nalyku. Ituo goda suokumā, reagejūt iz Valentina Lukaševiča atdzejuošonu latvīšu literarajā volūdā, pīraksteju ironisku dzeivuleiti (nui, taišni dzeivuleiti!) i īlyku Facebook. Piec tuo otkon suoču raksteit.

Itī ir tī dzejūli, kū beju gotova paruodeit vēļ kaidam. Cytaiž jau navar saprast, voi tys vyspuor ir kas jiedzeigs. Itys ir muns “X faktora” šovs – asu gotova sajimt nu žurejis sovus “nā”.

Bet eisuo verseja – lLakugai beju apsūlejuse koč kū pīraksteit, bet eisti nabeja laika i gribiešonys. Partū aizsyuteju dzejūļus.

Ka roksti latgaliski, reizem gona ar pīcim publiskuotim dzejūlim, kab atpakaļceļa vaira nabyutu i cylvāks palyktu par latgalīšu dzejnīku. Ka ni Wikipedejā, to Lakugā voi kaidā bibliotekys reikuotā pasuokumā, a tod jau tikai vīns sūļs da “Upītis uobeļduorza” i vītys kaidā hrestomatejā. Kod byus tova gruomota?

Vyspuor itamā ziņā maņ jau ir pīredze. Kod vuicejūs 10. klasē, izguoja “Puosokys par krīzi”, kur beja ari muns školānu konkursā īsyuteitais stuosts. Tam par gūdu pi mane iz školu atbrauce žurnaliste Eva Johansone i raidejums “Viss notiek”. Eva sižetā mani pīsaceja kai “jauno rakstnieci, kurai ir tikai 16 gadu”. Paļdis Dīvam, ka tū sižetu paruodeja kaidā 29. majā i draugim beja tik div dīnys da školys beigu, kod par mani īsmīt kai “jaunū rakstneicu”.

Kod maņ kaids praseja par gruomotu, parosti atsaceju, ka myusu dīnuos, kod kotrys pats sev var byut autors i izdeviejs, leluoka muoksla ir naizdūt, na izdūt gruomotu. Niu dūmys ir drupeit mainejušuos, eistineibā par gruomotu es pat dūmoju. Tok taidu, kū daudzi nu mane, vysdreižuok, ka nagaida – bārnu gruomotu. Pagaidom tei ir tik ideja, nazynu, voi maņ pītiks energejis, zynuošonu, talanta i vysa puorejuo tū realizēt. Bet es tuo cīši grybātu.

Ka tev cytim Latvejis Universitatis studentim byutu juovuica na Latgolys viesture, bet latgalīšu literaturys viesture, kas byutu tuos pīcys gruomotys, kū tu jim dūtu puorskaiteit? Vysleidza – voi nu vysa raksteibys laika, voi tikai jaunuokū literaturu.

Iz reizis soku, ka naskaitu sevi par lelu latgalīšu literaturys ekspertu. Ir vairuokys gruomotys, kū vys jau varātu īkļaut oficialajā latgalīšu literaturys kanonā, tok da mane juos vēļ nav tykušys. Tai cīši subjektivi es saceitu tai.

Pa pyrmam, Čenču Jezupa romans “Pīters Vylāns”. Naasmu puorskaitejuse vysu latgaliski pīraksteitūs romanu, tok grybātu saceit, ka itys ir vīns nu lobuokūs. Naseņ redzieju feisbukā, ka Juoņs Eļksnis vuoc leidzekļus ituos gruomotys puorizdūšonai. Byutu breineigi, ka itū gruomotu otkon izdūtu, ruodīs, ka piec Latvejis naatkareibys atjaunuošonys tys nav dareits.

Pa ūtram, Ontona Kūkoja “Mīlesteiba. Lelais Līpu kolns”. Nu vairuoku cylvāku asu dzierdiejuse, ka latgaliski runuot / raksteit par mīlesteibu ir gryuši. Oi, draugi, paskaitit Kūkoju! Tys, kai jis roksta par mīlesteibu i sīvīti, ir vīnkuorši puorpasauleigi.

Pa trešam, Ontona Slišāna “Raibī panti”. Itys ir muns bārnu literaturys latgaliski etalons. Vys vēļ skaitu, ka nikas lobuoks latgaliski bārnim nav izdūts.

Pa catūrtam, Valentina Lukaševiča boltuos gruomatenis. Ka gribi īmīļuot latgalīšu literaturu, suoc ar Lukaševiču. Ka nasaīs ar jū, tod ar cytim ari byus gryuši.

Pa pīktam, Annelis Slišānis gruomotys. Annele roksta par cīši svareigom lītom cīši skaistā volūdā. I es nanormali prīcojūs, ka juos tekstūs teik saglobuota juos pusis izlūksne, tik pīlāguota literaruos volūdys normom. Maņ ruodīs, ka izlūksnis ir cīši lela boguoteiba, kū mes da gola nanūviertejom. Raugu kūpt sovu Nautrānu izlūksni i prīcojūs, ka tū dora ari cytur.

Pastuosti par sovom meiluokajom gruomotom latvīšu i pasauļa literaturā. Par sovu skaiteišonys pīredzi.

Dūmoju, ka munu personeibu cīši ir ītekmiejušys bierneibys mīluokuos gruomotys: “Harija Potera” sereja, “Polianna” i “Anna no Zaļajiem jumtiem”. Asu juos puorskaitejuse symtim reižu. Pusaudžu vacumā par munim autorim palyka Remarks i Anšlavs Eglītis. Maņ cīši tyvys ir gon Remarka miļzeiguos skumis, gon Eglīša fantastiskais humors. Jūs gruomotys reizi puors godūs vys vēļ puorskaitu nu jauna.

Pīaugušā vacumā aizaraut ar kaidim autorim ir gryušuok. Leluokuo daļa gruomotu palīk “pateik / napateik” leiminī. Izjāmums varātu byut Andra Akmentiņa romani, kas ir muna beidzamūs godu leluo prīca, ari Jana Egle, kura roksta smogus, nu cīši vajadzeigus stuostus, jau pīmynātuo Annele Slišāne.

Pavysam cytaižuok ir ar dzeju. Muna mīluokuo gruomota ir kikōnes dzejis izlase “jūs kavējaties”, kas izdūta vairuokus godus piec autora nuovis. Atkluoju jū pavysam najauši, tok cīši, cīši patyka. Taids eistums i jauneibys maksimalisms. Storp cytu, jis nadaudz rakstejs ari latgaliski. Jis asūt tīcīs piec teiruos muokslys i sacejs, ka muoksla – tys ir ar sierpi pa pautim. Maņ kai sīvītei ir naīspiejami pylnvierteigi identificētīs ar itū izteikumu, tok tys lelā mārā saskaņ ar munu izpratni par muokslu.

Maņ cīši pateik ari dzeja, kū roksta Inga Pizāne, Andris Ogriņš, Krišjānis Zeļģis. Jaunuokais lelais atkluojums ir dzejneica Liepa Rūce. Puorskaiteju juos debejis kruojumu, treis reizis apsarauduoju i atrodu tī cīši daudz sev tyva. Nu klasiku muns autors jau padsmit godu ir Māris Čaklais. Vysod varu sev kū vierteigu atrast, atškirūt Valentina Lukaševiča, Ontona Kūkoja i Anda Surgunta kruojumus.

Kas ir tys, kuo niu nav voi varbyut nikod nav bejs latgalīšu literatutā? Kū tu grybātu pīraksteit, ka byutu vyss pasauļa laiks i breiva vaļa dareit, kū gribi?

Zyni, es laikam naīgrimšonu koč kaiduos utopejuos, bet runuošu par kū, pa manim, varbyut ari realiziejamu. Ka maņ izadūtu tikt golā ar sovu ideju par bārnu literaturu, es lobpruot tū turpynuotu. Cytaiž maņ ruodīs, ka ar latgalīšu volūdys vuiceišonu mes drupeit raugam seipulu zemē ībuozt ūtraižuok i breinojamēs, ka jis piec tam nadeigst.

Munys pyrmuos bierneibys atminis ir nu 90. godu beigu, kod vysmoz munā “burbulī” apleik praktiski vysi ļauds sātā runuoja latgaliski. Varbyut atseviškūs gadīņūs jau ar munim vīnaudžim, bārnim narunuoja, bet tys beja izjāmums. Tok publiski latgalīšu volūda naizskanēja, nu vīneigi apmāram divreiz mienesī apsveikuma koncertā “Daudz laimes” kaidai babeņai mozbārni beja pasyutejuši “Jaunova Svāta” izpiļdejuma īrokstu nu Aglyunys.

Ir paguojs 20 godu, i vyss ir ūtraiž. Latgalīšu volūdu praktiski kotru dīnu var koč nadaudz dzierdēt sabīdriskajūs medejūs, tei ir marketinga volūda, ar kū puordūt lītys nu Latgolys. Ka juoapstyprynoj kaids projekts, pieški atsakluoj, ka pat tamuos pošvaļdeibuos, kur “pie mums jau latgaliski īsti neviens vairs nerunā” kaids runuotuojs atsarūn. Tok cik ir palics saimu, kur latgaliski runoj ar bārnim? Moz… Natycu, ka škola var lelai daļai jaunīšu īvuiceit “mīļuot Raini” voi latgalīšu volūdu. Nu vīnys galiejeibys asam puorguojuši iz ūtru. Vajadzātu vuiceitīs rast leidzsvoru.

Naseņ radejis raidejumā “Kolnasāta” dzierdieju interveju ar sovu nūvadneicu Lailu Ludboržu-Gleizdi i juos saimi, kurā bārni, dzeivojūt Reigā, runoj latgaliski. Jei saceja, ka ir gryuši, ka školys vacuma bārnim tryukst izgleitojūšu gruomotu latgaliski, kas atbylst myusu dīnu praseibom. Maņ ruodīs, ka par tū vajadzātu padūmuot.

Ka mes gribim atteisteit i saglobuot latgalīšu rokstu volūdu, ir primari juodūmoj par bārnu auditoreju. Ka jī nu bierneibys pīrass pi gruomotu latgaliski, tod ir cereiba, ka pīsapiļdeis ari ideja, kū, ruodīs, intervejā ite izsaceja jaunais autors mygluojs – literatura jaunīšim latgaliski. Tū latgaliskū auditoreju ir juorauga izaudzynuot, cytaiž latgalīšu literatura iz prīšku izaver pavysam skumeigai.

Naseņ maneju socialajūs teiklūs atbolsu dabuojušū atziņu, ka Latveju īmeiļuot ir mīļuot jū novembrī. Kas deļ teve ir novembris?

Taišni pyrma puors dīnu sev formulieju, ka novembris ir mieness, kod maņ gribīs palikt par lobuoku cylvāku. Nabyutu švaki nu gribiešonys puorīt ari pi dareišonys. Tok eistineibā maņ vysod ir patics novembris. Vaļsts svātki ar sovom gaismeņom īkruosoj tū palākumu. Koč i palākajam laikam ir sova vīta.

Vakar siedieju kuknē pi lūga, vierūs iz sada, kur vysi kūki i kryumi tik plyki, ka otkon var breivi puorredzēt lelceļu, i dūmuoju, ka asu izauguse da vacuma, kod maņ pateik vysi godalaiki. Tys taipat kai dzeivē – sovs laiks pavasara zīdiešonai, vosorys pylnbrīdam, rudiņa kruosom, novembra palākumam i zīmys boltumam. Vysam sovs laiks.