Intervejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Itei saruna nūtyka pyrma pošu Zīmyssvātku, partū ka pošā Kūču vokorā, 24. decembrī, dzeivis jubileja daudzu Latvejā popularu daņču horeografeju autoram i Deju svātku viersvadeituojam Ilmāram Dreļam. Tok īmeslis itai sarunai byutu ari bez tuo, ir radeiti jauni daņči i tūp vēļ.

Jiusu “Facebook” kontā īlykts aicynuojums deju kolektivu vadeituojim papyldynuot sovu repertuaru ar jaunim daņčim. Pastuostit par jim.

Pasateicūt  Latgolys regiona atteisteibys agenturys, Vaļsts kulturkapitala fondam, “Latvijas Valsts meži” atbaļsteitajam bīdreibys “Večerinka” projektam, ir topušys četrys etnografiskūs deju apdaris – “Žīga” 6 puorim, “Brička” – 4 puorim, “Doncuot guoju ar meitom” – 4 puišim, 8 meitom, “Saļņovys dzīsme” – 4 voi 8 puorim.

Itī daņči ir paradzāti skotivei. Vīnu i tū pošu tautys daņci var doncuot stuņdi nu vītys, a skotivei ir sovi laika īrūbežuojumi – treis minotis ir optimalais laiks prīšknasumam iz skotivis. Prīca, ka projekts izadevs, ka tam ir rezonanse. Guož mani apleik, tauta grib doncuot jūs naviņ Latgolā, a vysā Latvejā. Prosa, kab brauktu pi jūs i vuiceitu jim itūs daņčus. Itei jau trešuo reize, kod myus Latgolys kulturys programa ir atbaļstejuse jaunu horeografeju radeišonā.

Voi tī ir Latgolys daņči?

Ka sprīst viņ piec nūsaukumu, tod par Latgolys daņčim var saukt “Doncuot guoju ar meitom” i “Saļņovys dzīsme”. Bet tei poša “Žīga” voi “Brička” ir doncuotys ari Latgolā.

Pasaraušūt dziļuok, saprūti, ka folklora ir vysa pasauļa montuojums, sevkura tautys deja – pasauļa folklorai pīdereiga. Poļkys ir vysur, vaļši – vysur, ari pa riņči guojuši ir vysur, i leidzeigys sūļu kombinacejis atrassi. I tys ir atkareigs nu muzykaluo materiala. Kaida muzyka, taidi sūli. Paspieju pasavuiceit muzykys akademejā vēļ pi Harija Sūnys, kurs tūlaik struoduoja Zynuotņu akademejā, Latvīšu folklorys kruotivē, jis beja daudz pa ekspedicejom braukuojs i pietejs folklorys materialus par deju, pasnēdze mums latvīšu tautys dejis kursu. Juo sakralī vuordi ir cīš vīnkuorši: juoiztaisa deju tai, kab, izslādzūt muzyku, piec kusteibom i sūlim var pasaceit, kas par muzyku skaņ. Piec ituo pryncypa ari ceņšūs horeografejis taiseit.

Latgola vyspuor ir taidā geografiskā stuovūklī, ka jai puori kas tik nav guojuši – krīvi, pūli i lītuvīši, franči i turki, pat spāni, varbyut zvīdri nav daguojuši. Horeografejā i muzykā tys izapauž. Folklorys materialūs ir atrūnami gadejumi, kod, pīmāram, vīnā upis molā dzīd latvīšu dzīsmi krīvu vuordim, a ūtrā krīvu tautys melodejā īlykuši latvīšu vuordus.

Vysom tautom leidzeigi tī sūli, i pasaceit, ar kū latgalīšu daņcs atsaškir, nasajimtu. Vysi pīroduši, ka Latgolā tī daņči jestruoki, jautruoki. Bet vysur cylvāki prīcojās, na viņ Latgolā. Varbyut te doncoj nu vysys sirds, dažom tautom ir leluoka bejeiba pret dejis sakralitati.

Voi ari jiusim ir laika gaitā puorsamejs stils, pīeja pret sovim radeitajim daņčim?

Asu nu 1991. goda kūpā ar kapelu “Dziga”, pi jūs muzykys munys horeografejis topušys. Tūreiz bejom jauni i troki, muzyka ari taida poša – troka. Partū beja truokuoki daņči kai tān. Pi mīreiguokys muzykys, mīreiguoki daņči.

Elementari, ka ari munys dejis ir mainejušuos atkareibā nu muzykaluo materiala. Pādejā laikā maņ daudz pasyutejumu na nu Latgolys. Sasadorboju ar komponistu Edgaru Liporu. Agentura atbaļsteja vīnu projektu, kur Edgars raksteja muzyku, es taiseju dejis. Edgaram kai komponistam itam ir cyts pīguojīņs, leidz ar tū ari munys dejis atsaškir. It kai Dreļa rūkroksts ir, bet reizē koč kas jauns. Vyss jau nūsaslādz tymā, ka tei muzyka sovaiduoka, leidz ar tū horeografeja sovaiduoka. Vyspuor nu sova rūkroksta navari aizbēgt. Kod taisu jaunu deju, maņ pošam interesanti pīfiksēt, ka, johaidī! – itaidi guojīni ir bejuši jau tamā, itaidi – otkon cytā.

Ar jaunu deju radeišonu vyss turpynojās, Vaļsts kulturkapitala fonda mierķprograma “KultūrElpa” ir atbaļstejuse sešu jaunu horeografeju i sešus jaunu “Dzigys” skaņdorbu izveidi. Pandemeja bejuse svieteiga nūsadūšonai radūšam procesam, reizem jei salīk lītys pa interesantim plauktenim, nazyn, voi jī pareizī voi napareizī. Bet, nabyus vaira, kai da šam.

Kurī daņči pateik doncuotuojim?

Es doncuotuojim naprosu – nu kurs tod daņcs pateik. Kod taisu horeografeju, mieginoju ari pats izdoncuot. Ka pošam pateik, tod ari cytim varu pīduovuot. Prīca, kod dejai bejuse leluoka rezonanse, kod jū pajam Dzīšmu i deju svātku repertuarā i vysai Latvejai juodoncoj. Ka radeituo deja kaidu īmesļu deļ nav aizguojuse tautā, voi tod jei partū nabyus meila?

“Abrama poļka”, dūmoju, byutu tys daņcs, kas pateik vysvaira i doncuotuojim, i pošam. Reiz par doncuošonu pasarunuoju ar jaunīšim, kuri mani napazyna i nasaprota, ka runoj ar daņča autoru. Jī ar emocejom saceja: “Abrama poļka” ir vīnkuorši “uh!!!”, nu ir vīns eists daņcs!” Kū taidu dzierdēt, ir vīnkuorši breineigi.

Kas jiusim pošam tyvs latgalīšu kulturā?

Vyss, kas saistuos ar Latgolu, maņ tyvs, asu pateikamai šokāts nu daudzu lītu – pīmāram,  keramiķu. Jī ir styprys puorlīceibys cylvāki. Ar jim parunojūt ari tu taids palīc. Andris Ušpelis spēlej kapelā, juo puorlīceiba par vysu, kū jis dora, aplīcynoj, ka jis ir gorā styprs cylvāks ar sovu filozofeju. Ari par cytim Ušpelim, Ilmāru Veceli tū var saceit, Evaldu Vasilevski pazynu, jī vīnkuorši mani ir puorsteiguši. Jī pamateigi stuov iz zemis, jī pamateigi apstruodoj tū muolu, kas ari pajimts nu zemis. Keramiks dzeivoj sovā vīnsātā, tai jis ir sovā vītā i vīnkuorši dora sovu dorbu, bet dora tū tik pamateigi i ari sovā filozofejā pamatuoti, ka kotrā darynuojumā tys ir īlykts.

Mums “Dzigā” tyva ari gleznīceiba, myusu kapelys vadeituojai Dacei Baltkājei sātā vasala glaznu kolekceja. Par muokslu runojūt, laikam juosoka vairuok “glaznuotuojis” – pyrmuo īt pruotā, tei četru apvīneiba “V.I.V.A.”.

Vīnkuorši Latgolā maņ apleik ir daudz cylvāku, kuri nasēd, načeikst, a dora, nasatīcūt iz kaidim lelim slavynuojumim, pyrmajom vītom, a vysu laiku dora. Jī ar tū dzeivoj. Jī mīļoj sovu dorbu, voi tei gleznuošona, voi pūdu taiseišona, voi kas cyts.

Personeigi pazeistu Vīsturu Kairišu. Na viņ “Piļsāta pi upis”, bet ari īprīškejī ir breineigi dorbi. Zynu, kai jis īsastuoj par Latgolu i latgaliskū, bet jis ar vīnaidu attīksmi struodoj, voi tei Latgolai veļteita filma, voi operys īstudiejums, voi kaids cyts uzvadums, voi teatra izruode. Maņ pateik, kai jis īsadzilinoj vysūs faktūs, vysūs viesturis nūtykumūs. A kaids pulks talanteigu muzykantu nu Latgolys! Pīmāram, Juoņs Stafeckis suokumā myusu kapelā spēlēja vejūli, bet izveiduoja veiksmeigu dirigenta karjeru.

Bet mani fascinej ari myusu babys, kas sēd sātā i itkai nikur “nalein”, bet juos ari dzeivoj ar sovu stypru puorlīceibu, kai juos goreiguos dzīsmēs gūdynoj Dīvu, tautys dzīsmēs – zemi ar sauli voi leitu! Ir Latgolā unikalys babys.   

Kaidys ir jiusu Kūču vokora tradicejis?

Maņ bierneibā agri, kod maņ beja septeni godi, nūmyra mama. Dzeivuojom ar tāvu, bet maņ beja taņte, kas Viļānūs struoduoja par frizeri i beja cīš ticeiga. Maņ redzīs, ka jei pat beja klūstermuosa. Tūlaik pastuovēja slāptī ordeni, muosys dzeivuoja it kai laiceigu dzeivi, juos beja izkaiseitys Varakļuonūs, Leivuonā, Viļānūs. Taņte mani pi kristeiguos ticeibys ir davaduse nu A leidz Z. 24. decembris mums beja kluss, svieteigs laiks, kod guojom ar jū iz bazneicu.

Paļdis taņtei i pandemejai, ka asu apgivs jaunu omotu – izavuiceju par frizeri. Kab es agruok atkluojs itū sovu talantu, byutu struoguojs par frizeri. Kai maņ itys īsapatyka! Laikam tys ir īdzymts.  Tys natraucej nimoz doncuošonai – mieginuojumi i koncerti pa vokorim, organizej pats sovu dorbu.

Ekspedicejuos braucūt i īsadzilinojūt folklorā, saprūti, ka poguoniskī Zīmyssvātki ar bluča viļkšonu garuokajā naktī i eisuokajā dīnā nav pretrunā ar kristeigū – dīna tiuleņ paliks garuoka, otkon gaisma ir uzvariejuse nakti.