Lītu viesture: prass
Rokstu sagataveja: Valentins Lukaševičs
Sasadorbojūt ar literatu, literaturzynuotnīku i publicistu Valentinu Lukaševiču, itymā godā portals pīduovoj kulturviesturiskūs rokstu sereju “Lītu viesture” par prīškmatim myusu sadzeivē i tūs vītu pasauļa, Latgolys i poša Valentina dzeivē. Pyrmais roksts serejā par prasu aba myusu dīnuos zynomuoku kai gludekli.
I
Cyti vacī prasi izaver kai kreiseri, cyti kai smolkys jahtys. Kaidu tik nav konstrukceju! Ar skūrstinim i bez. Dorbam ar lobū rūku, bet asu redziejs i taidus, kuri dūmuoti kreilim.
Beja prasi, kurus karsēja iz plitys ci vyrdūšā iudinī. Beja taidi, kuri atsataiseja i īškā bēre ūgleitis, a beja i taidi, kuri beja nu vīna gobola.
Prass agruok beja duorga duovona. Vīnā eilē ar zalta kristeņu, stuņdinīku voi dziernakminim. Gona cieški tei beja duovona jaunajai sīvai. Voi duorgs montojums.
Prasam ir sova intimitate, sova aura. Ka redzit kaidā muzejā vacu prasu, padūmojit, cik skustu, iuzu, kabatlakateņu i aubeišu ar jū ir izprasavuots. Cik izraksteitu ručnīku, cik iztambūreitu sedzeņu! Cik kuozu koscimu, cik bieru goldautu!
Karsejamūs i ūgļu prasus asu redziejs miļzum daudz, sovueiļ Latgolā nivīnā muzejā voi privatā kolekcejā naasu redziejs nivīnu senlaiceigu elektriskū prasu. Drūši viņ jū beja cīši moz i leidz myusdīnom jī nav sasaglobuojuši. Bet, kas tū zyna, kas kaidys sātys čulanā voi kaida pagreidis kolekcionara skapī guļ.
Vīna sīvīte maņ pasceja taidu saleidzynuojumu – elektriskais prass i ūgļu prass ir kai sauna i malnuo pierts. Aha, lelā mārā jai var pīkrist.
Jau 1882. goda 6. junijā amerikaņu matematiks i izgudruotuojs Henrijs Sīlijs (Henry Seely) patentēja elektriskū prasu[1].
ASV ir elektreibys industrialuos izmontuošonys vīni nu pyrmsuocieju. Tymā laikā te dorbuojās izgudruotuoji Tomass Edisons i Nikola Tesla, nūteik konkurence storp leidzstrāvu i maiņstrāvu, par optimalū voļtu daudzumu vodūs i c. Te pīdzymst elektriskuo spuļdzeite, pyrmuo skaņu īroksta īreice fonografs i tt. Te atsateista transformatori, izolacejis materiali, rūnās elektrostacejis, elektropuorvadis linejis i tt.
Elektriskais prass tyka izgudruots tikai nadaudz dreižuok par velosipedu. Nui, velosipeds aba ritiņs – taids, kaidu jū mes zynim niule – ir cīši jauns izgudruojums!
Jau cara laikūs lelajuos Latgolys piļsātuos i dažuos muižuos beja elektreiba, deļtuo dūmojams, ka tamuos vītuos beja ari elektriskī prasi. Storpkaru periodā elektriskū prasu jau ir vairuok – stileigys dāmys līlejās, ka jai ir taids sātā, šivieju atelje i mūdis saloni iz izkuortnem zeimēja jau na škēris i odotys, a modernys šujmašynys i prasus ar vodu i štepceli.
Ka apsaver reklamys leidz Ūtrajam pasauļa karam, to sātys i dzeivūkli, kur beja elektreiba i telefons, tyka puordūtys ci izrandavuotys dyžan duorguok par muojūklim, kur taidu ekstru nabeja.
Elektriskais prass beja cīši moderna, parūceiga, bet gona duorga līta. Jūs varēja storpkaru periodā nūpierkt K. Didorova elektropreču veikalā Rēzeknē, E. Bālama akumulatoru veikalā Daugovpilī i c.
Prasam nabeja, kai myusim tāņ ruodīs, tikai i vīneigi gludynuošonys nūzeime. Vēļ leidz 20. g. s. 70. godu vacuos muojtureibys školuotuojis vuiceja, ka vysys izmozguotuos drēbis obligati ir juoizprasavoj – i zečis, i kopkys, i pologus, i goldautus i tt. I na tikai deļ gludonuma, a deļtam, ka ar korstū prasu teik drēbēs iznycynuotys vysaidys ērceitis, vysaidi bacili i cytys zarazys. Tān, kod ir papylnam universali i speciali mozguošonys puļveri, voi kotrā sātā ir velis mašyna i daudzi cylvāki īt dušā kotru dīnu, tys mož i nav aktuali, bet vēļ pyrma symts godu itei higieniskuo prasa funkceja zemnīku sātuos beja svareiguoka par osom buktem ci ploskonom kvarbotkom.
II
Pādejū divdesmit godu laikā latgalīšu kulturā beja kaidys treis reizis, kod vysi tik tū i vaicuoja – a kas aiz tuo pseidonima sliepņās?
Leluokais i nūzeimeiguokais ir Marejis Dzeislys fenomens. Pyrma godu padsmit lakugā.lv, kur komentarus varēja raksteit bez pīsaceišonys, vysus provocēja nazkaids Jēzus. A muzykā laikam i niu cylvākim nu molys vēļ nav da golam skaidrys, kas tī par MMD, kuri vīnu pasauļsslovonu dzīsmi puortaisēja par „Kod latgalīts Reigā brauc”.
Atpazeistama melodeja, saturiski i lingvistiski precizi vuordi, pateikams bolsa tembrs.
Tymā dzīsmis latgaliskajā variacejā ir itaidys ryndys:
Ni par kū jis vairuok nadūmoj.
Sāta tuoli i biņdzuks sylts…
Īlej čaja jam,
Īdūd naudys kopejam,
Kod latgalīts Reigā brauc!
Nažāloj nikuo tu.
Kraklu prasavuotu
Īliksi tu lombardā reit.
Muotis prasavuotais krakls, pa manim, ir tys pats kas babenis sacaptī peirādzeni. Tikai peirādzeni ir tod, kod tu atbrauc, a kraklu prasavoj, kod kur ta tuoli juobrauc ci kaidi svātki prīškā.
Pīmiņu, kai muote maņ prasavuoja kraklu iz ostoņgadeiguos školys izlaidumu.
Tys agruok beja taids kai rituals, taida kai simboliska ceļamaize, ka muote voi sīva izjam nu škapa kraklu i izprasavoj. Tod salūka i īlīk jū čemodanā voi pakarynoj zam biņdzuka iz krāsla mugorenis. Izprasavuotu kraklu salūceit nabeja tik prostai, beja juobyun nūteiktom prasmem.
Nav tai, ka es pats naasu prasavuojs. Asu, i gona daudz. Liejs iudini gluozē, lics jū sūpluok, ar muti tod pyuts iz auduma, lai tys lobuok īsaprasavoj. Ar baimem dasaiztics ar korstū metalu pi drēbis – a ka tei sintetika maņ momentā izkuss? Daudzys reizis asu apsadadzynuojs pierstus i plauksti.
Pīmiņu pyrmū prasu, kurs beja myusu sātā. Jis beja cīši smogs i gona nelels, ar boltu vodu i štepceli golā. Regulari pīdaga i jam zamaška beja malna, deļ tuo ar jū korstu gludynuoja suoli, a kod jau pavysam beja amba, tū zamašku berze ar smiļšpapeiru.
Beja sātā salīciņa gludynomais dieļs, iz kura beja atmatama taida kai depeite, speciali dūmuota deļ pīdūrkņu izgludynuošonys.
Dūmoju, ka daudzim tai ir bejs – esi nazkur izguojs ci aizbraucs, a tod pieški nūtak solti svīdri! A voi es tū prasu izsliedžu? I tod tu dzeivoj stuņdem ci dīnom namīrā! Cik labi, ka ir izgudruoti termostati i cytys drūšeibys īreicis, kas i vjāplom ļaun bezstresainuok dzeivuot!
Nadaudz pīmiņu tūs laikus, kod puiši staiguoja kļošuos i biņdzukūs, iz kurim viersā beja izlaistys kraklu apaklis. Tuos jū kļošenis beja tik pamateigi īgludynuotys, ka lykuos, ka iz tom var sasagrīzt.
Tikai vydsškolys godūs es nūpierku sovys pyrmuos džinsys i maņ beja puorsteigums, ka ituos iuzys navajaga īgludynyot, koč ari beja daži, kuri ari džinsom taisēja buktis.
Myusu dīnuos arviņ mozuok var apleik redzēt cylvāku, kuri staigoj izprasavuotuos blyuzēs ci iuzuos ar buktem. Ari kraklūs ar garom pīdurknem i pūgom nu kokla leidz pupam moz, a vaira kasdīnā redzim T-kraklūs, bitlovkuos i tml.
Vuocejā, kurā dzeivoj apmāram 80 miļjoni īdzeivuotuoju, cylvāki niu prasu izmontoj cīši reši. Vīni soka, ka tys nu slynkuma, cyti, ka naradz jāgys tai prasavuošonai, a cyti itū nadareišonu pamatoj ar zaļū dūmuošonu. Tik padūmojit, cik daudz elektreibys vāg, kab tī 80 miļjoni apsaprasavuotu! I deļ kam? Cik daudz, deļ pīvaduma, škeldys voi gāzis juosadadzynoj, kab vysi tī miļjoni staiguotu prasavuoti?
Elektriskais prass, elektriskuo cepeškruosns i elektriskuo tejkana ir tī sadzeivis aparati, ar kurim pādejū godu desmitu laikā nav bejuši revolucionari puorveiduojumi energotaupeišonys ziņā. Spuļdzeitis, datori, soltaunīki, televizori palyka cīš energodraudzeigi, sovutīs ar elektriskajim prasim tys energotaupeišonys ceļš nav tik, saceišu prasu terminologejā, gludons.
[1] 1882. gada 6. jūnijs.. // „Ezerzeme”, 31.05.2019.
Galerejā biļdis nu Valentina Lukaševiča personeiguo arhiva.