Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Par Annelis Slišānis gruomotu “tuoraga stuosti. pīns”

Kod pyrmūreiz īraudzeju Annelis Slišānis jaunuokuos gruomotys “tuoraga stuosti. pīns” vuoku, drupeit samulsu par tuo leidzeibu ar īprīškejim “tuoraga stuostim”. Gruomotys kai dveiņu muosys – vīnai tik pi nūsaukuma kluotyn dalykts “pīna” vuords i iz vuoka radzama izausta, na izzeimāta kompoziceja. Voi myusu dīnu pierkšonys i puordūšonys laikmatā ūtrei gruomota, dalykta gruomotu veikalā pi pyrmuos, napagaiss? Tok saguoja vēļ cytaižuok – dīnā, kod publiski tyka izziņuota Annelis jaunuos gruomotys izīšona, suocēs Krīvejis ībrukums Ukrainā. Kuru vairs interesēja jaunys gruomotys, izruodis voi izstuodis? Tok maņ grybātūs saceit, ka “tuoraga stuosti. pīns” ir eistuo gruomota, kū niu raudzeit skaiteit. Ite puori vysam ir tys, kū mums niu vysvaira vajag – ciļvieceiba.

“tuoraga stuostu” pyrmū gruomotu daudzi sauce par pīaugšonys stuostu. Kai syldūt pīnu saīt tuorags, tai caur dažaidom dzeivis pīredzem pīaug sīvīte. Skaitūt tū gruomotu, mani puorsteidze, cik labi spieju identificētīs ar sīvīti/sīvītem, par kuruom Annele roksta, lai ari labi saprūtu, ka tys nav eisti stuosts par munu paaudzi. Secynuoju, ka pīaugšonys stuosti ir rakstureigi mums vysim i vysom – tī atsaškir ar nūtikšonom, pīdzeivuojumim i puordzeivuojumim, tok sajiutys ir leidzeigys. Ruodejuos, ka Annele nu itūs pīredžu izvalk kū puorpasauleigu, kas vīnoj myus vysys, lai cik atškireigys mes byutu. Tok, skaitūt “tuoraga stuostus. pīns”, suoču drupeit apšaubeit sovu īprīškejū teoreju.

“tuoraga stuosti. pīns” ir par suokumu – cylvāka dzeivis suokumu, muotis lūmys suokumu i ari cytim suokumim. Maņ vēļ nav bārnu, navaru pat raudzeit izalikt, ka zynu, kū itei lūma eistineibā nūzeimoj, tok, skaitūt gruomotu, ruodejuos, ka izjiutu tū da kaula. Ka es te suokšu sludynuot, ka kotrā sīvītē zamapziņā globojās muotis instinkts, ka tei ir juos byuteiba i syuteiba, mani vys jau izlomuos i izšviļps. Pīkreitu, ka na kotrai tys ir dūts, īspiejams i vajadzeigs. Tok itī (kai, par pīmāru, “pavasars atguoja trejuos dīnuos” voi “itei dīna”) stuosti nav vīneigī, kur eisti naatrūnu nikuo nu sovys dzeivis pīredzis, bet, skaitūt tūs, izjiutu kai sovejūs. Laikam tei vys nav nikaida puorpasauleiga pīredze, kas globojās munā zamapziņā nu vacuoku, babu voi probabu paaudzis. Tei vīnkuorši ir empateja. Cīši vajadzeiga, bet cīši sarežgeita līta, kuo myusu dīnu pasaulī datryukst. Īsajust ūtra cylvāka uodā voi īkuopt juo kūrpēs. Cik bīži mums tys izadūd dzeivē? Kotram sova atbiļde iz itū vaicuojumu, tok Annelei tys natycami labi izadūd ari literaturā.

Annelis Slišānis tekstūs nav vītys didaktikai. Jei nivīnu navuica dzeivuot i nivīnu nanūsūda. Jei dūd mums vareibu saprast, kai jiutās cylvāks. Kai jutuos myusu babu voi vēļ vacuoka paaudze, kam bārni suoce dzimt runkuļu vogā; beja juodora dorbi i tryuka laika pasēdēt pi bārna; izdzeivuoja na vysi bārni, tik stypruokī. Kai jiutās bārns, kurs palics bez muotis. Kai jiutās sīvīte, kuruos pyrmuo sasatikšona ar sovu bārnu i na viņ suopu i prīcys, bet ari traumatiskys pīredzis pīpyldāta. Kai jiutās bārns, kuram agri juopīaug i juouzajem atbiļdeiba par mozuokajim bruolim i muosom. Kai jiutās bārns, kuram ruodīs, ka tāvs jū napatīsai apvainoj, tok muote naaizstuov i nasamīļoj; kod vacuokim svareiguok, kū padūmuos sābri par jūs saimi, na jūs bārna pošsajiuta. Kai jiutās sīvīte vardarbeiguos attīceibuos, kod jai ruodīs, ka jei tok jū cīši mīļoj, tik namuok izruodeit, partū poša vaineiga. Kai nalaimeiga mīlesteiba var dūt prīcu i laimi, ka paraleli tu dzeivoj namīlesteibā.   

Leidzeigi kai īprīškejūs “tuoraga stuostūs” ari te ir daudz vardarbeigu attīceibu, tok itei gruomota ir daudz smoguoka. “tuoraga stuostūs” beja daudz vaira cereibys – nu ryuguļa saīs bīzpīns/tuorags i beiguos vyss byus labi. Tok “pīnā” jau iz reizis teik pasaceits, ka “cytu reizi pīns ir saskuobs i nikam vaira nader. I tod nikuo”. Bet navajag ļautīs ari bezcereibai – mums ir vysys īspiejis tū pīnu pīsavērt, kab tys nasaskuobtu. Kai soka poša Annele: “Pīdzimt i izaugt mīlesteibā, izaugt par lobu cylvāku bez vardarbeibas apleik i sevie.” Annele navuica mīlesteibu i ciļvieceibu, jei paruoda, cik gryuši bez tuos dzeivuot.