Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Literats i literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs turpynoj struoduot pi “Latgalīšu literaturys viesturis. Nu 1753. goda leidz myusu dīnom”. Pīduovojam tai sagataveitū rokstu par moz zynomū latgalīšu autoru Romualdu Borkovski (1912-1944), kuram itūgod 110 godu jubileja.

Pyrmuo juo publikaceja ir 18 godu vacumā –„Tici, bet par vālu”^[1]. Pastuosts ir kai ba autobiografiskā stylā, viestej par Zosuļu laikim^[2] Latgolā – vīna komisara ateistisku bravuru i golgolā padīveibu pyrma smierts.

Volūdnīciski tei pyrmuo publikaceja ir interesanta. Leidza kur nakur, struope, kod nakod, ar plauksti, apkryudeits, aizačēre, dreižuok, pasavēre, veikšs, dvaša ir jā, golūtnes, atbiļdēju, muoceišūs, saineits, ik kotru, blokus, uotruok i tt.

Saturiski Romualda Borkovska daiļradis ceļu var raksturuot itai – nu tautyskuma^[3] i meditativa katolicisma^[4] latgaliski leidz amūreigim^[5] stuostim i vodūnisma slavynuošonai, kur Latgola ir tik fons, latvyski.  

Romualds Borkovskis, Aleksandrs Ārmanis i Tekle Kambala beja tī latgalīši, kuri 20. g. s. 30. godūs respektabli i omuleigi jutuos Reigys smolkajuos aprynduos. Prota stileigi sasagierbt i bezkompleksaini uzavest, moderni doncuot i ospruoteigi jūkuot. Jī labi runuoja kūpnacionalajā volūdā, beja apauguši ar cīnejamom pasazeišonom, par jim raksteja i jī poši publicējās Reigys izdavumūs.

Romualds Borkovskis frivola satura žurnalā „Pasaules Pasts” 1934. godā publicēja stuostu „Aizspriedumu varā”, kur golvonais varūņs ir Pīters Miglinīks. Varātu byut, ka daudzi puornūvadnīki par latgalīšu dzīsminīku i zemnīku tīseibu aizstuovi pyrmū reizi izzynuoja taišni nu ituo izdavuma.

Eisiņajā stuostā erotika ir sūpluok augstajim principim, jiutys konfliktej ar stereotipim, solkonums mejās ar dramatismu.

„„Mans tēvs nemaz nav tik ļauns, kā tu esi viņu iedomājies. Tu domā, ka man ir viegli dzirdēt tēva un tavus vārdus. Ja jau viņš būtu bijis ļauns, tad viņš nebūtu tev palīdzējis beigt skolu un dabūt darbu pagasta valdē. Viņš taču bija arī tas, kas uzklausīja manu lūgumu un atbrīvoja tevi no kara dienesta. Viņš mīl mani un tevi. Viņš apsolīja man nopirkt muižu. Pēter, tad mēs precēsimies, mēs būsim laimīgi. Noskūpsti mani, ņem mani, ņem!” Un viņa ieslīga Pētera apkampienos. Viņš skatījās tumsā un kaut ko domāja. Viena doma klīda pāri otrai, un viņš, juzdams šīs izsmalcinātās, glītās muižnieces siltumu, reibinošos, kaislīgos skūpstus, iekrita nesaprašanā.”^[6]

Tei aktivuo sīvīte ir muižkunga meita Sofija, ar kurys tāvu konfliktej Pīters – tai, ka ašnis škeist iz vysu pušu!

Leidzeigi akcenti i motivi ir ari Ontonam Rupaiņam, kuram Pīters Miglinīks ir daiļradis centrā daudzu jū daudzu godu garumā. Bet Romualds Borkovskis pīlobuotā veidā itū stuostu piečuok publicēja sovā 216 puslopu bīzajā prozys gruomotā  „Tēvu zeme”^[7].

Radeja Latvejā ir nu 1925. goda. Tei ir komunikaceju tehnologeja, kura pi myusu īsavīse naatkareiguos Latvejis laikūs. Struoduot Radiofonā tod beja cīši prestiži, radejis bolsus pazyna i atpazyna, modernu cylvāku aprynduos cyti diktori beja popularuoki par daudzom augsta ranga vaļsts amatpersonom.

Radiofonā veiduojuos i nūbrīde literata Vincenta Mickāna atpazeistameiba – jis beja pyrmais nu latgalīšu, kurs kai žurnalists struoduoja radio.

Cīnejamuos gazetuos parosti tyka publicāta radejis raidejumu programa. Beja tik vīns kanals. Par tū, ka tu klausīs radeju, beja juomoksoj abonentmoksa, ari poša īreice nabeja nu lātūs. Beja vajadzeiga elektreiba. Radeju varēja klauseitīs cylvāki, kuri naprota skaiteit.

I kū raideja Reigys radeja 1936. goda 14. martā? Programa suocēs septeņūs nu reita i kotru dīnu vīnaiži – ar reita vyngruošonu. Tys beja moderna i veseleiga dzeivisveida aplīcynuojums sev i cytim – lūgs atvārts, radeja īslāgta, skaņ muzyka i komandys, a tu lūkīs, viezejīs, pīsatup, sūļoj i gūrīs! I tai vasalu pusstuņdi! Tod skaņ koncerts nu skaņu platem, biržu kursi, jaunuokuos zinis i c. Lauku cylvākus eipaši interesēja gaidomais laiks.

Ka dīnu īprīšk Radiofonā sovus dzejūļus skaiteja Vilis Plūdons, to 14. martā nu 16.00 leidz 16.30 sovu „Jauno Latgali” laseja Romualds Borkovskis^[8]!

Par ituo mozzynomuo literata dzeivi vysvairuok informacejis dūd vīns cylvāks vīnā publikacejā. Osvalds Akmentiņš kūpā ar Romualdu beja obligatajā karadīnastā (1936; Vidzemis artilerejis pulks), bet myus interesejušuo publikaceja dīnys gaismu īraudzeja daudzus godu desmitus vāluok – 1991. godā „Daugavas Vanagu Mēnešrakstā”.

Žurnalā publicātys naizskaistynuotys atminis, kurys es hronologiski sakuortuoju pagarā citatā.

„Romualds dzimis Rīgā 1912. g. 22. novembrī, jaunība pagājusi trūcīgos apstākļos. Tēvs bijis dzelzceļnieks, dzērājs un bieži ģimeni terorizējis. Daudz no tēva rokas cietis Romualds. No jaunības Romualdā ieauga spīts, stūrgalvība. Viņam trūka īstu draugu un viņš arī tos nemācēja paturēt. Jaunība pagājusi Latgalē. Beidzis Ludzas ģimnāziju un iestājies skolotāju institūtā Daugavpilī, ko līdzekļu trūkuma dēļ nepabeidza. Viņš bija 2 gadus vecāks par mani, visur uzdevās par rakstnieku. Ar lepnumu saviem dienesta biedriem rādīja Ž. Unama bibliogrāfisko vārdnīcu „Es viņu pazīstu” [atmiņu autors kū ta sajauc, tai kai Ž. Unama gruomota izguoja tikai 1939. goda rudinī – V. L.], kur bija arī Romualda vārds, bet lepojās vēl vairāk ar savām grāmatām. Pie tam pēdējā viņam bija radījusi atzīšanu. Tas bija romāns „Jaunā Latgale”, kas iznāca 1936. g. rudenī. Literārā darbība sākusies daudz agrāk. 1935. g. R. Borkovskim iznāca stāstu krājums „Tēvu zemē”. Līgotņu Jēkabs „Jaunākās Ziņās” uzslavēja jauno autoru, pat salīdzinādams to ar Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. Pēc obligātā kara dienesta Borkovska literārā darbība apsīka. Vai viņš jau jutās visu pateicis? Viņš bija iekārtojis glīti savu istabu ar rakstāmgaldu, tahtu. Arvien kāds viņam zvanīja, un ja bija klusums – sazvanījās ar pilnīgi svešām dāmām. Tad varēja apbrīnot viņa fantāziju un trikus, kā sev pievērst sievietes uzmanību. Kas nebija bērnībā iegūts, to viņš vēlējās kompensēt ar uzviju. Likās, ka viņa mērķis pēkšņi kļuvis – tikai baudīt dzīvi. Romualds bija pastāvīgā naudas badā. Es brīnījos, kā viņš varēja samaksāt tālruni. Stāstīja gan, ka esot sludinājumu vācējs Amatnieku kameras žurnālam. Mīlēja iedzert un veda paziņas savā istabā, tā ka vecam Lasim šad un tad nācās pabungot pa sienu, lai īrnieks ar saviem draugiem ir klusāks. Viņam bija skaista meitene Čiekurkalnā no dienesta laikiem. Vēlāk viņu denuncējuši vāciešiem tuvi cilvēki. Ievietots Rīgas Centrālcietumā. Tur vairākkārt pratināts un spīdzināts, prasot atzīšanos. Rakstnieks saslimis ar tīfu un viņam draudējusi nāve. Tikai ar māsas devīgiem sainīšiem palicis pie dzīvības. No Centrālcietuma Borkovskis nosūtīts uz Salaspils koncentrācijas nometni. No turienes māsa viņa pēdējo vēstuli saņēmusi 1944. g. 22. jūlijā. Vēstulē viņš lūdzis māsu nesūtīt uz Salaspili ne vēstules, ne paciņas. Esot saņēmis pavēli izbraukšanai. Ar to arī Romualda mūžs ir galā. Par viņu vairāk nekādu ziņu nav, un viņa vārds nav arī uziets iznīcināto sarakstos Vācijā. Romualda māsa domā, ka viņš no nometnes izvests un nošauts.”^[9]

^[1] Borkovskis R. Tici, bet par vālu // „Sauleite”, 1931., Nr. 4.

^[2] Boļševiku vaļdeišona, vysvaira 1919. godā.

^[3] Vuocs folkloru i īsyutēja tū žurnalim i Kruotuvei.

^[4] Borkovskis R. Pavasara pōrdūmas // „Sauleite”, 1931., Nr. 6.

^[5] Amors – Senejūs rūmīšu mitologejā erotiskys mīlesteibys dīvs.

^[6] Borkovskis R. Aizspriedumu varā // „Pasaules Pasts”, 1934., Nr. 10.

^[7] Borkovskis R. Tēvu zeme – Rīga: [Autora izdevums], 1935.

^[8] Radiofona programma // „Latvijas Kareivis”, 13.03.1936.

^[9] Akmentiņš O. Kas bija viņa noziegums? Romualdu Borkovski atceroties // „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1991., Nr. 1.