Dzejūļu autore: Jana Skrivļa-Čevere

Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim Janys Skrivļys-Čeveris dzejūļus. Par raksteišonu jei soka: “Muna kasdīna nav aiļu ailem pīraksteita. Dzejradeišona parosti ir apzynuots lāmums – apsasēst i pīraksteit. Tok tūp jei nu tuos šaļtenis sajiutu, pieški atguojušu vuordu i frāžu, satambūrejūt tū vysu vīnā vasalumā ar asociacejom i vuordu spēlem.” Ari itī dzejūli radeiti mierktīceigai – pyrmī treis raksteiti pyrmajam dzejis slamam latgaliski Rogovkā, a cyti diveji – ituo gods Dzejis dīnu izaicynuojumam Feisbukā “Dzejas rupors”.

Atej pi manis naktī,
kod pamalē plūsās zīmeļblāzma
i muokuli guodeigai pīsaguš
cyklopa aci dabasūs.
Es zynu, tu muoki
izkruosuot kūšuokom kruosom
tū, kas acim viņ jaušams,
ar sirdi viņ radzams.

Atej pi manis reitā,
kod pasauļs nūreibs nu akacejis
boltūs kekaru smuorda
i kamaņu dzīsmis.
Es zynu, tu muoki
izstuosteit stuostu bez vuordim –
tū, kas ausim viņ jaušams,
ar sirdi viņ dzierdams.

Atej pi manis dīnā,
kod cārmyukšys pībrīduš sorkonom ūgom
sylduos rudiņa saulē
i solnys vēļ tuoli.
Es zynu, tu muoki
izjust ar skuorīni maigu
tū, kas pierstim viņ jaušams,
ar sirdi viņ jiutams.

***

Pārn nabeja uobeļu, cytugod nabyus,
bet itūgod uobeļu gods.
Ik reitu zuoleite
pylna sorkonu uobuļu.
Ik vakareņu
nasu spanim da čupai
i raudu.
Ka varātu vysus pabaruot.
Sasiļdeit.
Izauklēt.
Ka varātu nikuo nadareit.
Naaizmierst.
Napuormest.
Bet
es ari uobeļneica,
namuoku nikuo ar gausu –
nader pa pusei,
vajag pylnu voi sausu.

***

Jei vaira naīt mežā –
tāva mopeda bagažnīks
teik niu tik vīnai lytkai,
i mežā tuorpi – syunuos i sienēs.
Vīgluok nūīt da būdis
piec svesžemu augļu kermenim –
bez spūru i fotosintezis.

Jei vaira naīt mežā –
tī niule blūdej eistyni luoči –
na pekainom kuojom,
na iļzeitis tuolai aiz augsteimuos sātys.

Jei poša ir mežs.
Luocine poša i
zalkšu kieninīne.
Jei veidoj sovejū mikorizu –
audzej myusmyru rogonu apļus
kur rudiņa saulgrīžūs vyrpuļuot
leidz ar kreitūšom lopom.

Tok zyna – i vīna nikod nabyus vīna –
simbiozē ir spāks.

***

Itūgod malni putyni plūsa
zylus dabasus,
dzaltonus saulgrīžu laukus.

Nasaprūt – naizplēst
tū, kas īgravāts ļaužu sirdīs,
tetovāts dziļi zam sovejūs uodys.

Nasaprūt – šaunūt iz citim,
pošā palīk viņ tukšums
i caurums,
i kvāpi.

Bet karūgu saluopeis seiceņa meitine
seicenim pierstenim
dīgu aiz dīdzeņa
tai, ka i naredzēs šyvuma.
Tai, kai baba jai vuiceja.
I babai juos baba –
zam zilim dabasim
saulgrīžu teiruma molā.

I sadeigs dzaltonys pučis,
izbārušs sāklys puor svešom
i sovejūs mīsom.
I grīzsīs iz sauli.
Aizviņ i nu jauna.
Vysod.

***

Pi pīktdinis nasuoc nivīns nikuo jauna.
Vajag pagaideit jaunu nedeli,
ītruopeit pareizā mieneša fāzē,
atrast vysšmukuokū zvaigžņu stuovūkli,
saulis vātrom vysrāmuokuo šalteņu
i (bez šaubom) perfektūs laika apstuokļus.
Es dūmoju, suokt varātu
nazkod piec diveju godu,
kod jauns mieness īkriss pyrmūdīnē –
ka tik tei saule i laika apstuokli
nasamaituos jau otkon
varenūs planus i nūdūmus lobūs.