Ticiejumi Juoņa dīnai nu latvīšu folklorys orūdim – kas juodora, kab byutu šmukuoks, kai varēs zynuot bryuguonu, kas juodora, kab gūvs dūtu vaira pīna i cyti ticiejumi iz Juoņa dīnu lobuokai dzeivei, laimei i saimisteibai.

Kas nu meitu vai puišu gryb, kab jī byutu skaisti, tod kū jim vajag dareit? Juoņa nakti divpadsmit stunžu jim vajag izmozguotīs ar pīnu i tū pīnu vajag nūnest i izlīt zam rūžys kūka. Itū pataiseidams, meita ci puiss nikam nikuo narunuoj i dīna aiz dīnys jī taisejās šmukuoki i golu golā paliks pavysam skaisti kai pučeitis rūžys.
/V. Podis, Rēzekne./

Juoņu naktī vajag nūsaviļkt plykam, apsaplēst ar boltu pologu, pajemt tukšu slauktivi, īt pa cytu ganeibom i traukt rosu slauktivē, tod tuos gūvs, kurys gonuos tymuos ganeibuos, pavysam moz dūd pīna, bet staiguotuoja gūvs dūd daudzi pīna.
/A. Garijone, Domopole./

Lai byutu ūtra saiminīka gūvu svīksts, tad juoīt Juoņu reitā ar slauktivi apleik pa rūbežu, ganeibys molu, juonej svīsts i juosaka, grīžūt svīkstu iz sovu pusi: “Tev sulys, maņ svīksts!”
/C. Apšenieks, Bierpiļs./

Lai byutu pīna daudz, tod Juoņu nakti juoizslauc ūtra saiminīka gūvs. /C. Apšenieks, Bērzpils./

Kod zemnīks gryb, kab juo vuškys dūtu jam lobu vylnu, tod kū jam vajag dareit? Iz Juoņa dīnys agri da paceļšonys saulis vajag vysus vuškus izmozguot ar rosu, tūlaik vylna byus poša lobuoka ni pi kura zemnīka nav. /V. Podis, Rēzekne./

Juoņa dīnys vokorā iz vuortim juolīk vaca veize, lai rupuči nalāktu klāvā i nazeistu gūvu./A. Ancāns, Aglyuna./

Juoņa dīnys vokorā, ni vuorda nasakūt, nu trejdeviņuom pučeitem juonūvej vaiņuks i ar tū golvā izlyktu juoguļ. Kas sapynā nūjems vaiņuku, tys byus bryuguons. /T. Beča, Preiļi./

Jaunom meituom Juoņa dīnys vokorā juonūvej vaiņags, juoapmauc lobajā rūkā i juoguļ duorzā. Ja redzēs sapynā, kas jai tū vaiņagu nūmauks, tys apprecēs. /T. Nagle, Varakļuoni./

Juoņa dīnys vokorā, ni vuorda nasokūt, nu trejdeviņom puķītēm ir juonūvej vaiņaks un ar tū golvā juoguļ. Kas sapnā nūjems vaiņaku, tys byus par bryuguonu. /T. Beča, Preiļi./

Ka jauni ļauds, vysvairuok meitys grib zynuot, kurā godā jī izīs pi veira. Tod kū vajag dareit taidim ļaudim? Juoņa nakti izpuškuot sev skaistu vaiņugu, izlikt sev iz golvys i, kab nikas naredzeitu, ap pusnakti divpadsmit stunžu nūīt iz mežu, kur aug papardis, tī pi papardis suokt runuot: “Juoneiš, atsyut mani itū godu veiru!” Ka pi papardis atskrīs vardive i suoks peikstēt, tod itei pīzīmej, ka tei meita tū gods izīs pi veira, a ka vardive puorskrīs puor par papardi, itei jau pīzīmej, ka meitai sēdēt pi tāva ustobā, nikas jū itū gods napajims. /V. Podis, Rēzekne./

Pret Juoņa dīnu tamā vokorā vajag nūpeit sešus vaiņukus nu vysaidom pučem pi vaiņukim pīsīt sveceitis i izbraukt laivā iz azara voi iz upis; aizdadzynuot sveceitis i palaist vaiņukus uz iudina. Tod viertīs: juo vaiņuki peļdēs cyts pi cytu tyvu, tod meita, kura palaidja vaiņukus iz iudiņa, izīs pi veira, bet jo peldēs tuoli vaiņuki cyts nu cyta, tod naizīs pi veira. /A. Garijone, Domopole./

Juoņa dīnys vokorā vajag nu smolkom nuotrem nūpeit deveņus vaiņukus i deveņus nu ceļminem, vysus vaiņukus palikt zam golvys, tod nakti var redzēt sapyna, kaids byus veirs. /A. Gari-Jone, Drycani./

Juoņa dīnys vokorā juonūplyuc vēļ naizzīduša vacainis duobuliņa i, aizdūmuojūt kaidu vēlēšanūs, tys juoaizsprauž aiz sejis. Juo tys par nakti izzīdēs, tad vēlēšanuos izapiļdeis.
/T. Beča, Preiļi./

Juoņa dīnys pīvakarē vajag nūraut taidu pučeiti saucamū dīvredzeite, pīspraust pi sovys gultys, juo par nakti tei pučeite labi izaplēss, tod ilgi dzeivuosi, bet jo nivins zīdeņš naizaplēss, tod miersi tymā pat godā. /A. Garijone, Domopole./

Kod iz Juoņa dīnys gryb zynuot sovu laimi, tod nūraun dīvradis i aizdūmoj, kū gribi, iz laimis. Ka dīvradis rozplauks par nakti, tod tovys dūmys izpildeisīs, a ka na, tod nikuo naizīs. /V. Podis, Rēzekne./

Kas nu jaunu preceitu ļauds grib zynuot, kaida jam laimeiga dzeive byus tuoļuok, tod jam vajag Juoņa nakti izgrīzt gobolu zemis i apguozt tū zemi ar viersu; iz reita, kod vēļ naizlac sauleite pazaviertīs, ka tī byus kaids nebejs tuorpeņš, tod itei pīzīmej, ka dzeive tuo cylvāka byus pylna vysa kuo, a ka tī nabyus nikuo, itei pīzīmej, ka dzeive byus gryuta, cik cylvāks napeļneisi, bet nikur nikuo nabyus, vyss pūsts.
/V. Podis, Rēzekne./

Olūts: LU MII AILab latvīšu volūdys resurss