Svātku atmiņas. Seikais feletons /Vacūs gazetu viests

Svātku atmiņas. Seikais feletons /Vacūs gazetu viests

Svātku atmiņas /Seikais feletons/

Šūgod tūs svātku vairuok kai vajadzeigs! Te tev i Ontoni, te i Juoni, te i Vladislavi, te i Pīteri. Taišni nazini, pi kura svātuo kertīs, kuru gūdynuot.

Ontons jau, dūmuotīs, i lobs cylvāks kai sv. dzīsmē dzīd, tod i krusa nasiss nu augstīnis, a ni grozni spers pārkyuni, kod Ontons globuos. Tikai vīna nalaime, ka myusu Ontoni na vysod ļauteņus globoj. Laika, zyni, cylvākim moz. Tuopiec i krusa, kai syta tai syt, pārkyuni, kai spēre, tai i sper, leiti, kai leja, tai i leist, a plyudi, kai plyude, tai i plyust. Uozemu struodnīkus, kai vede, tai i šū boltu dīnu vad, pa vacam, īškā. Pošim nav ni dorba, ni maizis, bet uorzemnīki juobaroj. Tuopēc i nav vārts Ontona dīnu svinēt. Golvonais, ka ni nivīns Ontons šūgod maņa pi sevis naīlyudze, ni Jukšinskis, ni Rancāns. Poši gon ļustējuos, a tu tikai skotīs. Ontona dīnā pat uz Saeimu atnuocu, lai apsveikt cylvākus. Bet kas tū deve! I redzēt nadabuoju ni vīna, ni ūtra. Vīneigi Ontons Dzeņs, golvu nūlaidis, pa kuluarim staiguoja, Saeima, zyni, tagad nav kuo dareit. Vosorys laiks. Svareigu lītu nav, tikai blēnis. Iz dīnys kuorteibys stuovēja tikai vīns nīka vaicuojums – voi atļaut īvest uorzemu struodnīkus, voi nā.

Ontons Dzeņs soka, ka naatļaut, a puorejī, ka jā, atļaut, dzē, īvest. Septeni, prūtams, vīna naklausa i tuopēc ari nūlēme, ka atļaut tūs struodnīkus īvest, lai myusejim, dzē, vīgluok byutu, lai cylvāki atsapyuš i pasaļustej.

Piec Ontonim īt Juoni. Ari lobi ļaudis. Opyncāns, pīmāram, nav slykts cylvāks. Tikai tagad vairs naleigoj. Nūlēmu svinēt Juoņus. Kas beja nabeja. Vīna olga. Ci gaisā, ci maisā. I nūsvinieju. Kurzemē, pi Arnolda Mituļa kga. Pamateigi Juoni iznuoce. Ūtradīņ izbrauču, a pyrmūdiņ atsagrīžu. Kai poši radzat, nailgi i dzeivuoju.

Pi kurzemnīkim Juoņus sviņ na tai kai pi myusu. Tur pa prīšku ād, i tod tikai dzer, piec tam otkon ād i otkon dzer. Par kaušonūs ni vīns i nadūmoj. A es vēļ, zyni, pa myusu parodumam, nazi leidza pajiemu. Dīmžāļ napīsagadieja.

Kurzemnīki dzer tikai prostūs dzierdīņus – šnabi i pierktū olu. Nu šmakolkys i smokys nav. Šmakolka jim puoruok duorga izalīl. Bet ād, kad jau i vysi ļutari, sīrus, guļu, svīstu, škiņki, syvānus, cuoļus i vystys. Bīzpīna tur, bračiņ, naredzēsi. Kurzemnīks jū lobuok cyukai atdūs, bet pats naēss. Īpašeiba taida. Saimineica, kai uzkluoj reitā goldu, tai vyss ir stuov leidz nuokušam reitam. Čakluma, zyni, par moz. Nagrib kustētīs.

Taidūs apstuokļūs i svātki na svātki. Tikkū, tikkū dzeivs atbrauču.

A te vēļ i Pīteri viersā. Es tokš pats Pīters. Engeļa dīnai, dūmoju, vajaga sasagatavuot. Aizguoju pi redaktora.

Moža, soku, pi tevis avansa veidā svineigai dīnai, biškiņ varātu aizpumpēt?

Aizpumpēt, na aizpumpēt, bet īpumpēt, dzē, varama. Pucej, soku, nūst, pumpēsim. Laidem vaļā pumpi. Jis tur zornu, cikom i pīkusu. Nūguris, prūtams, eju muojuos. A tur jau vasala revolucija. Sīva ar slūtys kuotu pa ustobu skraida.

Es soku, te tev na Čili republika, kur vysu var dareit i trokuot, bet muns privatais dzeivūklis. Met slūtys kuotu molā. Kai mete – taišni maņ pa pīri. Zyls vīn ap acim apguoja. Oj, vasala panama, vysleidz kai pi Lubyina azara.

Bet kū tur par panamom daudzi runuot. Puoruok jau vaca tai līts palykuse. Tagad jau vysi nu panamom vīn i dzeivoj. naseņ nu myusu pogosta vēļ vīnu kristeigū Ivanu Adamoviču reku iz Rēzekni aiveda, bankā panāma. Tikai sešu vīn milijonu tyukst. Teirais nīks. Par tū jau i avīzē gondreiž navajadzētu raksteit, bet tī vylvāki, zyni, taidi najauki. Klapej nu vītys vysu , kas vīn tikai pi rūkys.

Maņ pošam vīns draugs nu bierzuonīšim viestuli atsyutieja. Par vysaidom lītom i panamom roksta.

Bet par tū jau nuokušā numerī raksteišu. A tagad ar Dīvu! Golva vairs nanas i Pīterus juosvietej.

Cērpiņu Blauzga

Olūts: Jaunais Vōrds. – Reiga, 1932. g. 30. junī. – Nr. 21. – 3. pl.