Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Zynoma līta – kaļvs nav ni monts, ni prīškmats! I pat ni dzeiva byutne, pareizuok sokūt, ir cīši daudz vaira nakai dzeiva byutne!

Voi mes sokom, ka dzejnīks ir orūds, ka tei ir profeseja? Tys ir dzeivisveids, tys ir aicynuojums, tei ir miseja! Ir taidys nūdarbis, par kurom mes tai runojam, tai dūmojam. Parosti itamā kategorejā ītylpynoj ari kaļvus. 

II

Metala apstruode ir vīns nu grandiozuokūjs ciļviecis izgudruojumu, kurs kardinali pamaineja cylvāku dzeivi. Leidzeigi kai guņs dabuošona, skrytuļa izgudruošona, raksteiba.

Metala apstruode paīt aiz guņs dabuošonys. Na veļti senejim grekim ir guņs i kaļva omota dīvs vīnā personā – Hefaists.

Jūs panteonā tys beja vīns nu pošu cīnejamuokūs dīvu – jādz dareit tū, kū leluokuo daļa najādz, ir struodeigs, kluss i gūdeigs, juo dorba rezultats ir vysim vajadzeigs! Koč ari Hefaists beja klybs i nagleits, vys tik na šmukajam Apolonam, bet gon Hefaistam sīva beja skaistuma dīvīte Afrodite. Ot tai!

III

Agruok kaļvi Latgolā beja kotrā dzeraunē. Parosti jī dzeivuoja i struoduoja pošā dzeraunis molā, kaba ar sova dorba skaļumu natraucātu cytim. Kaļvi dzeivuoja nūmaļnīcyskuok – var saceit, ka taišni jī beja pyrmī, kuri dzeivuoja vīnsātuos.

Ka traukus varēja taiseit nu muola voi kūka, tod beja lītys, kurys beja tikai i vīneigi nu metala. Ka kaļvs varēja sataiseit ari bļūdeņu, to nu muola zyrgam pokovus nasataiseisi.

Tī pokovi beja dažaidu izmāru i funkceju – suguleņam i pīaugušam, bolku viļciejam voi rikšuotuojam i tt. Parosti kaļvi ari apkola aba apkausteja zyrgus. Agruok cylvāki skaiteja, ka kaļvs ir eistyns burvs – jam pasakļaun guņs, metals i cytys stihejis, ari zyrgu volūdu jis prūt.

IV

Kaļva dorbs – kai dokumentali aproksti, kai alegoriskys puorsokys i tt. – daudz i smolki attāluots latgalīšu dailliteraturā.

„Kaļvs dareja vysaidus dorbus: kola nažus, cērvus, uzdēja lemešim, apkola zyrgus, osynōja zyrgim pokovus, jo tī beja nūdyluši, kola noglas, tymā skaitā ari pokovu noglas, apkola rotus, rogovas un komonas un izkola dažaidus mōjsaimisteibas pīdarumus kai skručus, gryustivus, osynōja sērpus pyrms rudzu pļōvēs, izkola kubulu un bucu steipas, taipat mozōku trauku kai spaņu, tūveru, baļvu un čipeišu steipeņas. Kaļvs strōdōja cauru godu, un jō dorbs, prūtams, beja atkareigs nu sezonas: zīmā golvonais beja zyrgu, rogovu un komonu apkaļšona, vosorā – rotu apkaļšona, un beja veicami vysi tī dorbi, kam sakars ar zemkūpeibu.

Kaļvam nabeja sovas zemes, bet tikai sāta un klōt pi tōs sakņu dōrzs. Sādžas īdzeivōtōji, kam kaļvs strōdōja, jam deve nūteiktu daudzumu produktu, nu kō jō saime pōrtyka. Tūtīsu kaļvs tod tim saiminīkam dareja vysus kaļšonas dorbus bez atseviškas atleidzeibas cauru godu. Ar zemkūpeibu kaļvs ari nabyutu varējis nūsadorbōt, jo kaļva omots aizjam pylnu dorba laiku.”^[1]

Kaļvs ir amatnīks aba rūkpeļns – vīns nu daudzūs lelajā dažaidu omotu pratieju grupā. Pīpraseituokī amatnīki beja namdari, pūdnīki, bondari, dzierkali, garbari, šauči, dreimani, skalinīki, skrauči, muravuotuoji, jumieji, tišleri, vieveri i tt.

„Pošu cīmā beja kūrpnīki, sedlinīki, skrūderi, gaļdnīki, kalēji, vyrpōtōji, ōdmini, pūdnīki un cyti amatnīki. Pagatavōt apjyuga pīdarumus, dorba reikus, rotus, rogovas, siles, pīstas, kipus, lōpastas, teines, kvāšņas un mōjas dzērnovas prota gondreiž kotrys. Seviški slovoni jī beja bucu, zlaugdu un kubulu pagatavōšonā. Ari skaliņu peišonā cyti naspēja tikt leidzi,”^[2] roksta par Dorvys cīma dzeivuotuojim prozaiks Dekters.

Nu kaļva prasmis i labvieleibys beja daudzi kas atkareigs: „Veirim ir sovas ryupes. Tyvumā cyta loba kalēja nav, kaids beja pošu Ūzuls. Ar Seiļu mīsta kalēju Syksnu nav nikaidas jāgas. Tys dzer, jam kukuļus un dorbu valk garumā. Jō poša tyvōki rodi apsakola pi Ūzula. Kod kalējs Ūzuls ir apglobōts, veiri pōrrunoj par kalēja dālu. Tāva vadeibā jys gon beja centeigs lauku dorbūs un smēdē. Kaids jys byus tagad? Varbyut smēdei pagrīzs muguru?”^[3]

Kaļva saimē ir dzymuši latgalīšu literati Vaclavs Krops^[4], Aļberts Sprūdžs^[5], Ontons Kūkojs^[6] i c. Varātum byut, ka pavuorde Kalvāns paīt nu tuo, ka tai sauce kaļvu bārnus ci muocekļus.

V

Nazynu parkū, bet taišni nu dūmu par kaļva dorbu (partū, ka agruok tys beja cīši smogs, svareigs i nūzeimeigs?) manī rūnās puordūmys par dorbu kai taidu. Par dorba lūmu i nūzeimi cylvāka dzeivē. A par itū nudi var dūmuot treis dzeivis nu vītys!

Voi vysi cylvāki dora viņ tū, kas jim pateik? Voi ir kaida jāga tam, par kū cyti nu molys pasoka – šamšurkys prāca! Kai atrast zalta vydsceļu storp slynkumu i dorbaholismu? Parkū ir tai, ka naizdori kūta cīš svareigu, a jemīs ar tū, parkū i pats labi zyni, ka tys dyžon nanūzeimeigi?

Filozofs Pauls Jurevičs roksta: „Nesamērīgi kāpināta censonība, resp., darbības tieksme, liekot sevi apkraut ar pārmērīgi daudz darbiem, ved pie dzīves steigas, pie tā visas mūsu modernās dzīves kardinalā ļaunuma, kas lielā mērā saindē to: laupa darītājiem īstu dzīves prieku, laupa pat nereti dzīves jēgu, jo neatļauj pat pārdomāt, kādēļ kaut kas īsti tiek darīts, kāda tam nozīme un pie kā tas noved. Instinktivi traukdamies tikai uz priekšu, šīs pašas traukšanās dēļ, un nekad īsti neievākdams sava darba augļus, cilvēks kļūst līdzīgs aklam mechanismam, nejūtīgam automatam, kas pats īsti nezin, kādēļ tas darbojas. Nevien darītājam šī dzīves steiga atņem vērtību, bet ne mazāk arī padarītam darbam, jo steigā to nekad nevar izpildīt ar to rūpību, to apdomātību un, zināmos gadījumos, ar to mīlestību, kas tam piešķir visaugstāko pilnību”^[7].

Kuorsavīša Jezupa Laganovska dailradē dorbs ir cīši daudz apraksteits^[8], kai ari ir daudz reflekseju itamā sakareibā. „Tikai tas darbs atbilst cilvēka dabai, ko viņš var strādāt ar patiku, bez apgrūtinājuma sajūtas. Visi pārējie ir smaga nasta, mocība, lāsts, kas tiek pildīti tikai tāpēc, ka cilvēkam nav citas – labākas iespējas, kā nodrošināt sev daudzmaz ciešamu iztiku.”^[9]

Dorbs ir vierteiba, bet ni poša par sevi, jebkurai reiceibai svareiguokais ir īškejais saturs, a ni uorejuo forma, jebkurs puorspeilāts tykums ir natykums. Tai tys paruodeits, deļ pīvaduma, Leokadejis Razgalis stuostā “Mežoga”^[10].

Kartenis nu roksta autora materialu.

---

^[1] Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. –  [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 189. lpp.

^[2] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 10. lpp.

^[3] Strods K. Kalējs Ūzuls // Tāvu zemes kalendars. 1990. (sak. A. Dimante) – [B.v.]: Latgaļu izdevnīceiba, 1989., 133. lpp.

^[4] Zeile P. Vaclavs Krops – rakstnīks, redaktors, publicists // Tāvu zemes kalendars. Kultūrvēsturiska un literara godagrōmota. 2004. (sast. un red. J. Eļksnis, V. Unda). – Rēzekne: Latgolas kulturas centra izdevnīceiba, 2003. 

^[5] Dekšāru pagasts un tā ļaudis (mater. apk. A. Piļpuka). – Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2004., 111. lpp.

^[6] Salceviča I. Kūkojs Antons // Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Otrais, pārstrādātais un papildinātais izdevums. – Rīga: Zinātne, 2003., 326. lpp.

^[7] Jurevičs P. Idejas un īstenība. – [B.v.]: Grāmatu Draugs, H. Rudzītis, 1946., 220. lpp.

^[8] Interesants dorbs ir raksteit par dorbu!

^[9] Laganovskis J. Labākais piemineklis. – Rīga: Liesma, 1980., 197. lpp.

^[10] Razgale L. Mežoga // Olūts. 12. (red. V. Unda). – Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 2007., 35–40. lpp.