Dāvids Rubens. Es, Dīvs i komentars
Stuosta autors: Dāvids Rubens
Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, atzineibu sajēme Dāvids Rubens – students i marketinga nūdalis asistents bankā. Juo literaruo pīredze jau ir gona lela – pīsadalejs literarajā seminarā “Aicinājums”, absolviejs Literaruos akademejis prozys kursu, publiciejīs vairuokūs kulturys medejūs i izdevs pyrmū dzejūļu kruojumu “Tā pil laiks”. Dāvida konkursam īsyuteitū stuostu pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim.
Es, Dīvs i komentars
“Svātuo Dīva Dzemdeituoja, lyudz Dīvu par mums… “ Stanislavs klusai pi seve skaiteja litaneju, cikom kotlā mutuļova ūlys. Reits beja īsasuocs agri. Jau pīcpadsmit godu kai peņsejā, tok jis nikod navarēja nūgulēt ilguok par sešim. Lelū dorbu, kū dareit, jam nabeja, tik viņ kai īkūrt kruosni i sataiseit reitiškys. Kai juo mameņa beja senejūs laikūs vyruse ūlys nu reitu, tai Stanislavs cytu iedīni navarēja īēst reitiškuos kai tikai cītai vyrtys ūlys. Pa taisneibai to juosoka, ka vīnu lītu jis beja puormejs dzeivis laikā – suocs ēst ūlys ar majonezu.
Kod puotori nūskaiteiti, ustoba jau koč cik īsyluse i muoga pīpiļdeita, Stanislavs īslēdze datoru. Cik nu reizis beja atsaturējs itai īguodai, cik daudz streidu ar Astridu aizvadejs, lai tik tū kasti nanastu sātā, tik tāneit puorjēme syltums, kod nu reita īslēdze datoru. Daudz jau par datoru lītom jis nazynova, bet, kur vajadzēja tikt, datika.
Facebook… čudna pasauka – Stanislavs sprīde. Ka angļu volūdu nazyna, tod vēļ nikas, bet, kod izlaseja, ka tys puorvārsums asūt – geima gruomota, tūlaik gan varēja pasabreineit.. Stanislavs vys sovu profila biļdi beja atstuojs tukšu. Kod Astrida jū pīregistrēja pyrma vairuok nakai desmit godu, tod gon beja īlykuse fotografeju, kai jis stuov iz pīna mašynys ar konu rūkuos, bet Stanislavs vāluok biļdi izdzēse. Nav kū tautu maldynuot. 43 godi pa dzerauni braucūt i vuocūt pīnu beja aizguojuši uz naatsagrīzšonu. Taipoš kai i daudzys cytys lītys… Stanislavs smogai nūsapyute.
Facebook maklātuojā atlyka īraksteit vīnu pošu burtu “a”, kai par reizi izlēce – Astrīda Sondore. Internets Stanislava dzeraunē beja lāns, i, cikom profiļs atsavēre, paguoje sovys treisdesmit sekuņdis, bet tū sekuņžu laikā aiztreisēja i Stanislava rūkys, i sirds, taipoš kai viņulaik, kod vēļ vacajā Rūžupis klubā jis pyrmū reizi pīguoja kluot jaunajai cīma bibliotekarei. Tei laika strēče, kod Stanislavs gaideja Astridys pīkrisšonu daņčam, beja garuokuo juo myužā. I tāņ kotru reizi, kod iz ekrana suoce grīztīs bumbuleits, Stanislavs zynova, ka puors sekuņdis i jis otkon īraudzeis sovu Astridu.
Kod veļ Astrida beja dzeiva, jai beja pajiuokšona likt škārsteiklā biļdis, par kū Stanislavs bīži sirdejuos. Bet tāņ jis ar pateiceibu pīminēja, ka sīva nav vacuo duraka paklausejuse. Stanislavs varēja sēdēt pi datora leidz i pušdīņlaikam, šķūrsteidams fotografejis, cikom izguoja vysam cauri. Vajadzēja tik atguoduot dašaut šeiberi, lai syltums naizīt uorā. Oi, Dīveņ, Dīveņ, vacuo pečka beja sovu laiku nūkolpuojuse i syltumu turēja švaki, taisneibu sokūt, nu tuo datora Stanislavam beja vaira syltuma kai nu cepļa ustobys styurī.
Biļdis vys nabeja vīneiguo pīmine nu Astridys, vēļ jau beja dzejūli. Astrida raksteja daudz, nu suokuma burtneicuos, a vāluok internetā. Prūtams, laseja jei ari aumūnem. Na sevkuru dzejūli Stanislavs saprota, bet, tūs skaitūt, jam ruodejuos, ka var sadzierdēt Astridys smīklus i bolsu. Pyrmū laiku piec Astridys aizīšonys Stanislavs tikai škūrsteja Astridys īrokstus i skaiteja uz riņči otkon i otkon tūs pošus dzejūļus kotru dīnu, bet pādejūs godu laikā jis beja suocs nu jauna Astridys profiļā likt dzejūļus, kas beja palykuši napublicāti juos burtneicuos.
Par sīvys gudreibu Stanislavs varēja tik pasabreinuot. Astrida beja sovu profiļa paroli pīrakstejuse iz vaca leidzaroksta i īteistejuse skusteņā kūpā ar cytom bieru drēbem. Bārnu jim nabeja, i Stanislavs nagribēja, lai dzejūli aizītu pūstā, deļtuo ruodejuos, ka internetā koč jau kaids tūs skaiteis, i, kas svareigai, jī tī paliks i tod, kad Stanislavs byus kūpā ar Astridu tamā saulē. Dīnā dzejūlim beja sovi treisdemit “pateik”, puors Astridys dorba bīdrinis nu pogosta vēļ bīži dalyka kaidu komentaru.
Sovu reizi Stanislavs beja atsaļuovs sirdeitīs, ka Astrida ar dzejūlim tikai līki tierej laiku, bet tāneit pats na tik skaiteja, bet vēļ puorraksteja. Dzeja i Dīvs beja divejis taidys lītys, kurys Stanislavs saprota tikai, kod Astridys kopejis kruška jau tik ilgai stuovēja plaukteņā nalītota, ka suoce apaugt ar putekli.
Astrida daudzi raksteja par Dīvu, seviški sirdei tyvys jam beja rindys nu vīna senejuoka dzejūļa –
“Nav dzeive na vīgla, na smoga,
kam Dīvs tai darejs,
ka pat akmiņs apaug ar syunu”.
Tai i beja – jis cīts kai diervakmiņs, Astrida vysod sylta i meila. I cik daudz beja gryutuma pa dzeivi juonūīt jim obejim – kod bierneņš nūmyra, kod Stanislavs, kreitūt nu pīna mašinis, cīši sasasyta i vaira par godu Astrida jū dasavēre, cikom otkon varēja laksteit kai jauns puiškyns, par kū i uorsti breinuojuos. I voi tod tū vysu byutu Stanislavs varējs vīns pots panest, ka na meiluos Astridys, kuru pats Dīvs jam beja syutejs?
Šudiņ Stanislavs pīraksteja garuoku dzejūli. I jau piec puors sekuņžu Astridys vacuo kolege Lida damīdze sirsneņu. Stanislavs īsasmēja – oi, Lidai tai nav kū dareit, vysu dīnu pi datora. Ar jū jau beja leidzeigai, koč i piec pušdīņu jis parostai internetam mete mīru i tod tik vokorā piec puotoru otkon pīsaslēdze datoram – pasavērt, voi nav kaids kū īrakstejs. Pa dīnu jau vajadzēja šū tū ap sātu padareit, dators beja taids mīrynuojums, lai nu reita byutu spāks dīnai i vokorā byutu koč kas, pi kuo pīsačert, lai najustu, ka dīna ir paguojuse bez jāga.
Lels beja breinuojums, kod pasaruodejuos, ka zam šudīnis dzejūļa pasaruodejs pagars komentars nu sīvītis, kurys vuords Stanislavam nabeja agruok dzierdāts.
“Cīneituo, (jau ar pyrmū vuordu Stanislavam beja skaidrys, ka raksteituoja svešineica) nazynu, kur jius asat itū dzejūli atroduse i deļkuo publicejat tū kai sovejū, aiztuo ka jau 1993. godā muna mameņa izdeve dzejūļu brošureņu, kurā taids pots dzejūļs beja īraksteits. Lyudzams, esit gūdeiga, nadorit sev kaunu i izjemit itū dzejūli nu sova profiļa. Īteiktu tū dareit ar vysim dzejūlim, kurūs asat nūzoguse nu cytu autoru.” Zamuok vēļ beja pīlykta biļde ar juos mamys dzejūli, kurā puors vuordu beja cytaižuok īraksteiti kai Astridys panteņā.
Stanislavam pa mīsu izskrēja korstums, nūstuojūt taišni gūrnā, kuru tūreiz beja sasits, taidūs gadīņūs parostai vajadzēja atsaguļt, bet kuojis jam beja palykušys smogys kai divdesmit pīcu litru konys. Puorlaseja kotru vuordu otkon i otkon – “esit gūdeiga”, “kauns”, “nūzoguse”. Astrida dzeivis laikā i zeimuli nu dorba nabeja jāmuse, a tagad nūsaukta par gruobali. Sirds Stanislavam pleisa pušu. Gribēja mudruok izjimt komentaru, bet navarēja saprast, kū mīgt. Tāņ vysys pūgys ruodejuos svešys, kai pirmū reizi byutu atsasieds pi datora. Golva ari suoce suopēt, i leidz ar tū i acs pasataiseja sluobuokys.
Nā, itū navarēja pa pierstu golu dareit. Stanislavs sasprīde, ka reit īs pi Lidys, lai tei izjem komentaru. I tū buobu, lai izdzan nu škārsteikla vyspuor. Lida nu datoru daudz zynova i nūteikti paleidzēs pret ituodu bezkauni. Ari Lidai Astrida beja duorgs i tyvs cylvāks.
Beja vēļ agreims reits, bet Stanislavs jau laidēs uz Lidys sātu, kas, taišni caur mežu īmūt, izguoja viņ puorsymt metru tuoli. Kaimineica par agrū gostu beja puorsteigta, vys tik uzjēme cīši laipnai, pīduovojūt i kopeju, i capumus, bet Stanislavs navarēja īēst na kimūsa. Vajadzēja gluobt Astridys gūdu.
“Lida, man vajadzātu tī internetā vīnu lītu..“ Stanislavs īsuoce, bet Lida jū pusteikumā puortrauce.
„Nui, redzieju, ka tī vīna buoba jau nazkū pīrakstejuse, nūteikti vāg tū izjimt,“ Lida izaklauseja ītycynuota, i tys Stanislavam deve ticeibu, ka jis vysu dora pareizi.
Cikom dators īsakurbulēja, Lideja suoce stuosteit: „Astrida daudzi skaiteja, vysys gruomotys bibliotekā, kuods tī breinums, ka dūmys dalypa kluot. Nav jau jei Raiņa dzejūli pīrakstejuse.“
Lida runova pavysam parostai, bet Stanislavam pasceitais dasadyure.
„Kū Astrida nudi nu cytu autoru dzejūļus puorraksteja?“ juo bolsā beja i breins, i nasaprasšona, tok tī beja i vēļ koč kas – suopis.
“A vui, kurs vairs tū tāņ var pasaceit, kas ir i kas nav. Bet golvonais jau, ka sovejī zyna, ka tī ir Astridys vuordi… tev jau, Stanislav, tys internets kai taids patvārums. Es tok radzu, cik daudz stuņžu tu tī siedi. Tai ka nasatrauc, izdzēssim komentaru un variesi otkon raksteit.”
Lida jau beja tykuse da profiļa i suoce ruodeit, kai komentaru izdzēst. Stanislavs vieruos, tok dūmys jam beja pavysam cytur. Ilguok pasakavēt svešajā sātā jis vaira navarēja, vajadzēja tikt svaigā gaisā.
Īguojs sātā, Stanislavs pyrmū reizi nagribēja sēstīs pi datora, i pat Astridys biļdis īraudzeišona datorā itū reizi nanese gaideitū prīcu, it kai vyss, kas beja tik ilgai dareits, byutu sasaguozs kai kartu nameņš. Vys tik meiluos Astridys deļ jam vajadzēja izdareit pareizu lītu – tyka da komentara, atroda pūgu, ar kuru izdzēst, bet pele najaušai aizsleidēja i dasamīdze dāmeitis profiļs.
Piec komentarā raksteituo Stanislavs paredzēja īraudzeit lepneigu buobu, a tuo vītā atroda vīnkuoršu sīvīti. Īrokstu beja daudz – biļdis, roksti, zinis… Izavēre, kai jai nabyutu cytys dzeivis, kai viņ raksteit internetā koč kū. I Stanislavam tyka galeigai skuobai ap sirdi. Voi tod tāņ, publicejūt Astridys dzejūli, nasaguoja, ka jis atjēme meitai prīcu par sovu muoti, kura beja eistuo autore? Voi Astrida eistyn tuo byutu gribiejuse? Voi Astrida vyspuor byutu gribiejuse, ka jis turpynoj raksteit ari piec juos nuovis? I voi Astrida eistyn tū darejuse?
Stanislavs nūkryta krāslā i pamaneja, cik nūputiejs ir Astridys portrets, kas raudzejuos jam pretim. Osorys suoce biert kai pupys. Seši godi, bet jutūne beja, it kai vyss byutu nūtics tikai vakar. Seši godi jis beja turpynovs izalikt, ka Astrida ir dzeiva. Vai navajadzēja beidzūt tū profiļu izdzēst un pīzeit koč sev pošam, ka Astridys vaira nav. Un vystik, voi nabeja tai, ka dažys dīnys tys interneta profiļs beja vīneigais, kas jū paturēja pi sapruota i dzeiveibys? Voi eistyn jis beja tik spieceigs, kab atlykušūs godus varātu pavadeit pilneigā vīnpateibā?
Stanislavs iļgi sēdēja nakusteigai. Kai mādz īsaļt datora ekrans, kod tam izlykta par cīši lela slūdze, tai izavēre, ka Stanislavs apsastuojs sovuos dūmuos i emocejuos. Paguoja stuņde. Stanislavs gols golā pīsacēle i kai tyukstūšu cytu reižu apsasāda pi datora.
“Izdzēst” – eiss vuords, a cik daudz varis – nūdūmova Stanislavs, mīdze pūgu i klusom viņ nūsapyute: „Oi, Dīvs, tu maņ vīneigais sūdnīks.“