Kai baļtīšu literaturu latgaliski puorlyka 20. godu symta 20. godūs
Roksta autore: Lilija Limane
Latgolai pyrmī godi piec apsavīnuošonys ar puorejū Latveju beja sarežgeiti, bet cīši darbeigi, tū var saceit na tik par saimisteibys lītom, bet pylnā mārā par izgleiteibys i kulturys vaicuojumim. Koč i beja gondreiž 200 godu seneja latgalīšu gruomatnīceibys tradiceja, latgaliskuos izgleiteibys iztryukuma sakys beja pamatušys lelu ītekmi iz laseišonu, gruomotu tiergu i raksteišonys tradiceju. Koč i drukys aizlīgums beja atcalts jau vaira nakai pyrma 15 godu i ar tū dūta vareiba drukuot gruomotys latgalīšu volūdā, vys tik školys izgleiteiba beja krīvyska, leidza ar tū tī, kas beja guojuši školā, krīvu volūdā laseja lobuok kai latgalīšu, taipat rakstveži i cyti inteligentuoki cylvāki puorvaļdeja krīvu, na latvīšu rokstu volūdu. Piec 1917. goda dīnys kuorteibā beja školu teikla īdybynuošona i analfabetisma likvidiešona, reizē ar tū ar gruomotu paleidzeibu veidojūt latvyskū gruomotu kulturu, kas pyrmajūs godūs nūzeimēja cīši latgalisku. Školuos pyrmuo vuiceibu volūda beja latgalīšu, bet vaļsts volūdys literariskū izlūksni suoce vuiceit tik ar trešū vuiceibu godu. Ar Ministru prezidenta Z. Meierovica 1921. gods 11. augusta dekretu taipat beja nūsaceits vysom vaļsts īstuodem un omota personom pījimt īsnāgumus latgalīšu rokstu volūdā, kai arī lītuot latgalīšu volūdu darbvedeibā Latgolys vaļsts i pošvaļdeibu īstuodēs. Īvīst lāmumus dzeivē latgalīšim daudz paleidzēja Latvejis vaļsts īstuodis, atbolstūt školuotoju sagataveišonu i gruomatnīceibys atteisteibu. Latgalīšu gruomatnīceibu veidova piec latvīšu daudz vaira atteisteituos gruomatnīceibys parauga i smeļūtīs tuos olūtūs. Tū var apgolvuot kai par vuiceibu i praktiskūs gruomotu sagataveišonu i īspīsšonu, tai arī par dailliteraturys izdūšonu. Seviški osa vajadzeiba piec latgalīšu gruomotu beja 20. godu suokumā, partū ka tautys vairuokums nasaprota ni latvīšu literaruos volūdys, ni pazyna gotu burtu. Godu gaitā latgalīšim arviņ leluokā skaitā školuos īsavuicūt latvīšu literarū volūdu, vajadzeiba piec sovys latgalīšu dailliteraturys palyka mozuoka.
Tai kai latgalīšu kulturys darbinīku vydā rakstnīku nabeja daudz, svareiguokais dailliteraturys olūts beja tulkuošona. Tai tys ir kotrā mozuok atteisteitā gruomatnīceibā sūpluok vairuok atteisteitūs. Literaru tekstu puorjimšona nu puornūvodu literaturys vys tik beja vīgluoka nakai tulkuošona nu cytu svešu volūdu.
Koč kas nu latvīšu pa latgaliskam puorlykts i agruok, vys tik tulkuojumi beja sovrupi gadīni. Senejuokais nu latvīšu volūdys latgaliski puorstruodotais teksts ir Leiksnys bazneickunga Juzefa Akeleviča bišu gruomateņa “Eisa mociba ap audziešonu bišu” (1832), kur par pamatu jimta K. F. Launica “Bišu grāmatiņa”‘ (1803). Var dūmuot, ka gruomota pa latgaliskam tulkuota nu pūļu volūdys. Leidzeigai ar ūtrys volūdys starpnīceibu roduos Augusta Dēbnera saceriejuma par suoteibys bīdreibom latgaliskais izdavums “Gruomatiņa da zynuošonu pisatureišonas draudzeibu vai pavuiceišona, kai vajag dzeršonu puorstuot” (1849). Pa prīšku gruomateņu puortulkova leitoviski bazneickungs Simforians Mieleška, a piečuok Nautrānu bazneickungs Mihails Jackevičs latgaliski tulkova jau dūmuodams kai Mieleškis autordorbu. Kai leitovyskais, tai latgaliskais izdavums īspīsts Pīterburgā Iversena tipografejā.
Piec drukys aizlīguma latgalīšu autori reši meklēja olūtus puornūvodu dailliteraturā. Pīmāram, bazneickungs Nikodems Rancāns puornūvodūs plotai izplateitū K. Šmida stuostu par Genovevu tulkova nu vuocu volūdys, na puorlyka nu latvīšu. Bet piec Latgolys īsakļaušonys Latvejis sastuovā taišni nu puornūvodu gruomotu puorlyka latgaliski i drukova latiņu burtim zemnīkim vajadzeigū praktiska satura literaturu, školys gruomotys i dailliteraturu. Taidu pīeju atbaļsteja latgalīši, pīmāram, Valerija Seile izasaceja, ka ar gruomotom i bibliotekom juoīt taids pat ceļš kai baļtīšim. Daudzi latgalīšu kulturys darbinīki baļtīšu literaturu uztvēre kai svešu. Pīmāram, avīze “Latgalīts” (1920, 28. okt.) žālovuos, ka Fraņcs Trasuns Blaumani i Sudrabkalnu īlics nūdaļā “Cyttautīšu rakstnīki”: “Taitod latvīšu rakstnīki deļ Trasuna ir cyttautīšu rakstnīki, zeimojās, juotaisa sliedzīni, ka mes naasam latvīši, latvīši deļ mums ir sveša tauta”. Ari V. Seile suokumā īryndoj Apsīšu Jēkaba gruomotu pi tulkuojumu, sūpluok Čehovam i Veresajevam. Godu gaitā nūteikūt integracejai storp obejom tautys daļom, V. Seilis nūstuoja mainuos, i bibliografiskajā ruodeituojā “Grāmatas Latgales latviešiem” (1936) jei puorcālumim nu baļtīšu literarurys izveidoj specialu rubriku, sovrup nu latgalīšu originaluos prozys. Itai rubrikai niule gribu pīsavērst.
Literaruos prozys saceriejumu izdūšonu latgaliski pabaļsteja vaļsts ar naudys pīškeirumim. Pīmāram, avīzē “Valdības Vēstnesis” raksteits, ka 1921. godā nu Kulturys fonda pīškierti 100 000 rubļu latgalīšu kulturys bīdreibai “Kuļtura”‘ gruomotu izdūšonai, bet 1922. godā 200 000 rubļu bruoļu Kaudzīšu romana “Mērnieku laiki” izdūšonai. Bīdreiba vys tik nav spiejuse tulkuojumu sagataveit i izdūt, partū nauda atskaiteita atpakaļ. Par vaļsts atbolstu 20. godu suokumā tyka realizāta pazeistamuokūs latvīšu prozys saceriejumu puorlikšona i izdūšona latgaliski.
Treju godu laikā (1920–1922) latgaliski nu baļtīšu volūdys puorlykti i īspīsti 12 gruomotuos 10 rakstnīku prozys saceriejumi. Tī ir nalela apjūma garstuostu voi noveļu izdavumi. Kai līcynoj naveiksmeiguo īcere ar “Miernīku laikim”, latgalīšu kulturys darbinīkim tryuka goreigūs resursu tikt golā ar plašu episku dorbu sagataveišonu. Dīvamžāļ pa itai dīnai sasaglobovs moz ziņu par gruomotu tulkuošonys procesu i īsaisteitajim cylvākim. Ni V. Seilis bibliografiskajā ruodeituojā, ni pošuos gruomotuos, ni reklamys sludynuojumūs, ni cytūs olūtūs nav atrūnami tulkuotuoju vuordi, ar vīnu izjāmumu: bīdreibys “Kuļtura”‘ Školys literaturys serejā ar numuru 1 īklautū tautys i Kārļa Skalbis puorsoku gruomotu puortulkuojuse školuotuoja J. Lač. Dīvamžāļ puorsoku kruojums palyka vīneigais itamā serejā.
Vīnuota centra latgalīšu volūdā puorcaltūs dailliteraturys gruomotu izdūšonai nabeja. 1920. godā latgalīšu laseituojus sasnādz diveji puorcālumi, saguodoti ar Viļa Olava fonda atbolstu. Sabīdryskuo darbinīka V. Olava fonds beja nūdybynuots piec juo nuovis i dorbojuos atraitnis Frīdys Olavys vadeibā, saguodojūt leidzeklus kulturys i izgleiteibys pasuokumim. Apsīšu Jēkaba stuosts “Pi pogosta tīsas” izdūts Anša Gulbja apguodeibā i īspīsts Reigā avīzis “Latvijas Sargs”‘ spīstuvē. Rūdolfa Blaumaņa “Noves brīsmos” apguoduoja akciju sabīdreiba “Valters un Rapa” i nūdrukuoja sovā tipografejā. Blaumaņa novelis izdavums sagataveits ryupeigai, papyldynuots ar Līguotņu Jēkaba prīškvuordu “Rudolfs Blaumanis”, kur atstuosteita autora biografeja, Blaumanis raksturuots kai rakstnīks, kas ar vysom saknem pīdar zemnīceibai, pastreipuotys “Noves brīsmu” vierteibys: “Šis likteņa traģisms… dūd vīlu dzili dramatiskam tālojumam, spilgti izcaltim raksturim, augstokim cilvēcibas izpaudumim, kurūs gūdprotiba un lela varoniba cinas ar mežonigu instinktu dzeiveibas kori”. Dīvamžāļ Blaumaņa dorba izdavums kai vīneigais papyldynuots ar tik vierteigu izzynūšu prīškrunu.
Bet nuokušajā, 1921. godā, sekuoja eists gruomotu birīņs – Sudrabu Edžus “Styurgalveigais Dauka”, J. Poruka “Kauja pi Knipskas”, J. Neikena “Borinis”, Doku Ata “Muns dzeives reits” i “Vactāvs”, A. Brigaderis “Gonu dīna. Nakts”. Stuostu vīla pa leluokajai daļai nu bārnu dzeivis i tī pīdareigi latvīšu bārnu literaturys klasikai. Itamuos gruomotuos kai izdeviejs mynāts Latgolys lītu departaments. Tei īstuode beja nūdybynuota 1919. godā i dorbovuos leidz 1921. godam Reigā pi Īšklītu ministrejis ar aizdavumu ryupētīs par Latgolys īkļaušonu Latvejis vaļstī i nūvērst separatismu. Vīns nu leidzekļu taida aizdavuma sasnēgšonai beja gruomotu i avīžu izdūšona. Departamenta apmoksuotūs tulkuojumus īspīde tipografejā “Gruomota” Rēzeknē.
Nu 1922. goda departamenta funkcejis puorjēme īšklītu ministra bīdrys Latgolys lītuos i gruomotu puorceļšonu turpynova Izgleiteibys ministreja. Vys tik ministrejis ryupe nabeja ilgstūša, programa izabeidz 1922. godā ar pādejom gruomotom – J. Akuratera “Kolpa zāna vosora”‘, J. Neikena “Pamoti”‘ i Andrieva Niedrys “Zemnīka dāls”. Gruomotu drukuošonu nūdrūšynuoja tipografeja “Ģruomota” Rēzeknē taipat kai īprīšk. Sprīžūt piec tematikys i konkretūs saceriejumu izvēlis, gruomotys paradzātys laseišonai bārnim. Zeimeiga cytu storpā ir Andrieva Niedrys stuosta izvēle, nasaverūt iz tū apstuokli, ka rakstnīku suoce saukuot par tautys nūdevieju i gatavejuos tīsuot i izraideit nu Latvejis. Koč politiski nauztycams cylvāks, Niedra beja vīns nu tautā vysvaira laseituoju īcīneitūs rakstnīku ar gruomotom “Līduma dūmos” i “Zemnieka dēls”.
Rūseigais baļtīšu stuostu puorlikšonys periods vys tik beja eiss. Moz tycams, ka dažu godu laikā beja pagaisuse vajadzeiba piec puorcālumu nu baļtīšu literaturys, vareibys paplašynuot latgalīšu gruomotu repertuaru ar vēļ cytim latvīšu prozys izdavumim byutu izsmaltys voi tauta byutu īsavuicejuse latvīšu literarū volūdu i gotu burtus. Dreižuok juodūmoj, ka ar vīnreizejū akciju “nu augšys” pasuokuma vadeituoju saprasšonā beja saguodots vyss lobuokais, kū bārnim vajadzātu izlaseit jaunuokajā školys vacumā, a vāluok jim školuos vuiceja baļtīšu volūdu, kas attaiseja durovys iz puornūvodu literaturys boguoteibom. Bet vacuokuos paaudzis cylvākim, kam školys godi jau beja aiz mugorys, beja juoizteik ar latgalīšu avīzēs i žurnālūs publicātajim jaunumim. 20. godu suokumā, bet seviški piec 1923. goda aktiviziejuos latgalīšu autori, pa lānam teik radeita koč i apjūmā nalela, vys tik sova latgalīšu prozys rakstnīceiba.