Stuosta autore: Ilze Aizsila

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, atzineibu sajēme Ilze Aizsila – rakstneica i Muorupis nūvoda bibliotekys vadeituoja. Jei ir jau vairuoku gruomotu, kai “Dzīvot naktij”, “Mīlas kastings”, “Solis līdz altārim” i “Kārdinošs pavērsiens”, autore. Ilze roksta latvīšu literarajā volūdā, tamā radeits ari konkursam īsyuteitais stuosts, kū pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim.

Balta lapa

Ar nedrošu roku kustību pagriežu kādreiz zeltīto durvju rokturi. Cik dīvaina sajūta – baidīties iztraucēt cilvēku, kuram vienīgā nodarbe ir lūgšanās. Agrāk šajā vietā auga spēcīgs akāciju krūms: maigi ziedošs, bet ass, ja pielien par tuvu. Gluži kā vecmāmiņa, kura te, jaunajā vecāku mājas piebūvē, mīt. Man līdzi ir balta lapa, kas domāta atmiņu pierakstīšanai – vecmāmiņas dzīves līkloču iezīmēšanai. Bet nespēju viņai to pateikt, lai nesatrauktu, lai viņa nepadomātu, ka… esmu sākusi atvadīties. 

− Oi, cik labi, ka atbraucāt! Uztraucos. Ārā taču līst!          
− Pa ceļam nelija. Viens ragains alnis gan nobiedēja, bet viss labi. 
− A jei, nu kāpēc izdomājāt braukt tādā laikā?

Sarunas par mūsu tagadni un viņas pagātni ir vienīgais, ko vecmāmiņa “redz”. Ar ko lai sāku savu rakstnieces nodomu – izzināt un iemūžināt dzimtas vēsturi?

Patiesībā viņai patīk runāties. Vecmāmiņa spēj to darīt dažādās valodās: baltkrievu (dzimtajā), latgaliešu (vīra dzimtajā), krievu (abu sarunvalodā) vai latviešu valodā (vienīgajā, kurā es uzdotu savus jautājumus, jo ar mazbērniem viņi runāja tikai latviski. Tas tāpēc, lai mums būtu vieglāk iekļauties vietējā sabiedrībā, lai par mūsu izrunu nesmietos rīdzinieki. Iespējams, šis lēmums pavēra man gaišāku nākotnes ceļu uz latviešu literatūras telpu.) 

Kā nepieredzējusi žurnāliste savā pirmajā intervijā sēžu, ieritinājusi klēpī pārdroši balto lapu ar tajā ieslēptu pildspalvu. Mani darba rīki kalpo tikai nervu nomierināšanai, nesaprotu, kur likt rakstīt alkstošos pirkstus, jo vecmāmiņa izskatās pārāk vārga sarunu biedrene.

− Vecmāmiņ, kā pareizi raksta tavu uzvārdu?

− Pareizais ir tikai uz manas mammas kapakmens.

“Lielisks sākums…” es nodomāju un iekožos lūpā.

− Jūs ģimenē kopā bijāt pieci bērni, vai ne?

− Jā. Tikai visi brālīši aizgāja pirms manis…

− Es pazinu divus.

Kādu laiku runājam par viņas brāļiem, līdz piepeši apjaušu, ka, aizdomājusies par savu bērnību, esmu iekritusi viņējā. Vecmāmiņa cieši satver manu roku un ved cauri laikiem…

Baltkrievija, Otrais pasaules karš. Deg māja. Mūkam, laužamies pa meža brikšņiem uz Latgali. Te ir vieta, kur patverties, bet nav tādas, kur noslēpties… Kāds parauj aiz pleca. Steiga pieaug. Mūs grūž no aizmugures, spiež vilciena vagonā un sola droši nokļūt galapunktā – Salaspilī. Sekoju vecmāmiņas piemēram un smeļu plaukstās vilciena grīdas caurumos sadzīto sniegu. Izsalkumu tas nedzēš, bet šaušalīgais aukstums palīdz izturēt bērnu vaidus.  

Saspiežu plakstiņus, un mēs kā īstā ceļojumā laikā nokļūstam mierpilnās Zemgales ārēs. Braucam zirga ratos uz jaunajām mājām pie saimniekiem, kas izpirkuši mūsu ģimeni. Tagad man pie vienas rokas vecmāmiņa, pie otras saimnieku meita. Viņa izstiepj rādītājpirkstu pret zemi un vairākkārt atkārto vārdu “smiltis”. Tad pienāk pie galda un māca jaunu vārdu. Tā mana vecmāmiņa apgūst latviešu valodu. Meitenīte sapriecājas un nosauc viņu par savu draudzeni. Nu abas kopā uzsāk skolas gaitas. Bet vectēvs pārāk mīl Baltkrieviju, ir iespēja, ir jādodas atpakaļ, kaut vai uz pierobežu, uz vistuvāko vietu no nodegušajām mājām! Netālu no debešķīgas baznīcas. Vecmāmiņa ir apdāvināts bērns, taču mācīties netiek. Vienīgās gudrības, ko apgūst, ietvertas viņas grāmatā “Teicit kungu” un Bībelē. Iedomājos, varbūt tāpēc abi viņas bērni visu mūžu ir veltījuši izglītībai un citu izglītošanai. Cēloņi un sekas, likumsakarības – vai tas nav tas, ko būtu vērts pierakstīt? Bet es tikai nodomāju. Mēģinu apjēgt,  kāpēc es tiecos būt rakstniece. Varbūt tā izpaužas senču alkas pēc nepiedzīvotās brīvības?

Ceļojums laikā turpinās. Mēs ienākam telpās, kas pieder citiem. Silta maizes krāsns, mazas istabiņas. Ir cilvēki, kas strādīgiem bēgļiem gatavi uzdāvināt pašu svarīgāko – mājas.    

Tad vecmāmiņas brāļi un vīrs ceļ jaunu namu. Nākamajām paaudzēm vajagot lielākus, plašākus, drošākus pamatus! Tie ir mani pamati.  

− Atceros dienu, kad tevi atveda mājās un noguldīja blakus manai mammai. Tu biji tik maziņa, tik saulaina meitenīte!

Saprotu, ka stāsts nemaz nav par mani. Tā varēja būt tikai viņas jaunākā meita. Bet vecmāmiņa spītīgi pieturas pie savas versijas, līdz apdomājas un iesaucas:

− A-Jezus-Marija! Tu taču i dzimusi vēl nebiji, kad viņa nomira! Baba pavisam durna palikusi. Sajuka laiki!

− Man rakstot arī mēdz sajukt laiki, − pajokoju un domāju, cik no personu dzīves pierakstiem parasti ir viltus atmiņu, paša interpretācijas?

Esmu lasījusi − vecumā vieglāk atcerēties pagātni, jo prāts ar atmiņām par spilgtiem, seniem notikumiem ir dzīvojis kopā ilgāk, nekā ar tikko aizgājušo tagadni. Jo vairāk saišu, jo spēcīgāka pieķeršanās. Tāpēc karā nevienam nav žēl nogalināt, sadedzināt. Tikai viņi nerēķinās, ka tiek apveltīti ar nepārejošām atmiņām.

Vecmāmiņa atdzīvina kādu no pavasariem astoņdesmitajos. Ved pa jaunās, spilgti baltās mājiņas pagalmu un stāsta par lauku darbiem, lai gan zemi vēl neatlaiž salnas. No kūts izstreipuļo vistas, viena paslīd uz aizsalušas peļķes. Tās ledus musturi atgādina vecmāmiņas tamborētu dekoratīvu sedziņu, uzburtu no stikla diegiem. Tikmēr viņa jau aiztecējusi uz saldskābi smaržojošo un čiepstošo verandu pie cāļiem. Smarža kļūst saldenāka, loga rūtīs spēji uzplaukst leduspuķes. Pustumsā verandā sataustu sīpoliņus. Iekožoties ābolā, salst zobi. Gards Ziemassvētku brīnums!

Pēkšņi manā acu priekšā pagātni pāršvīkā vecmāmiņas asaras. Vai es būtu ko palaidusi garām? Dažreiz es dusmojos uz sevi, uz savu fantāziju, kad tā pilnībā aizplīvuro īstenību! “Rakstniece aizdomājusies, viņa tāpat neko nedzird,” tā citi to komentē.

Mēs turpinām sarunu par dzīvi, ko negribētos nevienam novēlēt. Baltā lapa paliek tīra. 

Ir cita diena, es atkal sēžu pretī vecmāmiņai un ņurcu lapu, mēģinādama saņemties sākt savu rakstnieces pienākumu.

− Ko tu tur turi rokās? Īsti neredzu.

− Iedomājos… Varbūt es kādreiz kaut ko gribētu pierakstīt no tā, ko stāsti.

− A vai, meitiņ, da protams! Kas zina, cik Dievs dos dzīvot.     

Neesmu paņēmusi līdzi pildspalvu, vecmāmiņa man uzdāvina vienu no savējām. Ķeramies pie svarīgas tēmas, pie viņas attiecībām ar baznīcu. Un tad, gluži kā garāmejot, viņa atklāj šokējošus notikumus. Mana sirds saraujas. Kāpēc to uzzinu tikai tagad?

− Kā tu to spēji? Kā tu varēji piedot?

− Vai jauna “kara” sākšana kādam nāktu par labu? Kas nomiris, to neatgriezt. Dievs visu redz. Es nejaucos viņa darbā.

Iezvanās telefons.

− Allo! Vasala, vasala, da! Trošku aizjimta. Pi manis unučka. Da, da tei poša.

Es ļauju viņai patērzēt, tikmēr izmantoju mirkli sarunai ar vecākiem. Vai viņi zinājuši vecmāmiņas lielāko noslēpumu? Jā, un vēl kaut ko būtisku. Es atgriežos sarunu istabā ar pārdomām: “Patiesība nekad nav tikai vienā pusē.” un “Vai Dievs spēlējas?”. Mēģinu aptvert sakarības, sekas…  Ko lai pierakstu? Visu? Man taču jāzina, kuram likt just līdzi! Es nesaprotu.

− Es nesaprotu, – vecmāmiņa iesāk kā noklausījusies manas domas, – kāpēc vēl dzīvoju? No manis tāpat nav nekāda tolka. Vienīgais, ko es jums varu vēl dot, ir lūgšanas. Lūdzos par jums katru rītu un vakaru. Katru!

− Un pa dienu, − draudzīgi piemetinu, zinot visus laikus, cikos skan dievkalpojumi. −  Paldies par to! Lūgšanu spēks ir jūtams. Klau, varbūt nofotografējamies?

Muļķīgi, bet katru reizi šķiet, ka redzu viņu pēdējo reizi, un man gribas mūs iemūžināt. Kad pienāks īstā pēdējā reize, vai es to sapratīšu?   

− Parādi, kā mēs tur izskatāmies, varbūt briesmīgi?

− Privātajam albumam derēs, − atbildu smaidot.

− Vai tu tagad kaut ko raksti?

− Diezgan daudz pat. Un svarīgākos atslēgas vārdus.

− Nesaprotu. Tas ir stāsts?

− Ā, tā kā vispār? Jā, es cenšos pabeigt kādu romānu.

− Romāns tas ir labi. Varēsi nopelnīt naudu, vai ne?

− Pagaidām neizdodas. Tāpēc esmu atsākusi strādāt jaunā darbā.

− Labā?

− Ļoti.

− Tad varbūt tev nemaz nevajag vairs rakstīt?

− Bet es taču nerakstu naudas dēļ!

− Kāpēc tad?

Trāpīgs jautājums. Rakstīšana paņem laiku, pārbauda pacietību, bojā veselību, bet sniedz prieku. Es rakstu, jo ir stāsti, kuri manu dzīvi… izpleš.

− Varbūt es rakstu, lai kādam būtu vieglāk piedzimt citā tēlā un atvadīties no tā…  arī vieglāk. – pasaku un uzreiz pārmetu sev.

− Jā, viegli nav ne nomirt, ne arī piedzimt.

Manā aprakstītajā lapā parādās vaska puķe. Vecmāmiņa deviņdesmitajos man mācīja gludināt vīriešu kreklus istabā, kurā tā vijās gar griestiem. Toreiz es arī viņu iztaujāju, bet viņai pēkšņi sākās migrēnas lēkme. Pagājuši kādi trīsdesmit gadi. Blāvi zilās acis kreklu krunciņas vairs neredz, spiediena problēmas lielākas. Vai viņa tiešām tagad ir gatavāka stāstīt par to savu dzīves posmu, kas sāp? Ir. Līdz brīdim, kad radio sākas Svētā Mise.

Koki dzeltē, vecmāmiņas sveiciens balē. Viņa jautā, ko es šoreiz gribēšu zināt. Atzīstos, ka esmu apjukusi, jo man nav saglabājušies iepriekšējie pieraksti. Ieliku lapu somā un tā pazuda, it kā būtu saplūdusi ar citām, tīrām lapām un pārņēmusi to baltumu.

− A tu varbūt rakstīji ar to burvju pildspalvu?

− Kādu?

− Mazbērni laikam gribēja izjokot babu. Uzraksti, a pēc laika viss pazūd.

− Izgaistošā tinte? Ak tāpēc…

Atceros visus neveiklos brīžus, kad biju izmantojusi šo pildspalvu. Cik daudz informācijas pazuda, gluži kā garām skrienošās domas!

− Tātad es nekad vairs neatradīšu toreiz pierakstīto…

− Meitiņ, visu nav iespējams paturēt. Pasakies par piedzīvoto un dzīvo tālāk. Vai tu jau neesi aizmirsusi kā lūgties?

− Nē. Katru dienu lūdzos. Darba dienu beigās… Un tikai latgaliski. 

− Kā tev iet jaunajā darbā?

− Ļoti, ļoti smagi! Man nenormāli patīk kolektīvs, darbs, vieta, kur mēs strādājam, bet ir tik grūti! Un rakstīšanai nav ne laika, ne spēka.   

− A tev tur labi maksā?

− Man nekad nav bijusi tik laba alga.

Viņa paņem manas plaukstas un cieši ieskatās acīs:

−  Tu izturēsi! Ja tev tas darbs patiešām patīk.

Šie vārdi mani notur darbā vairāk nekā gadu, līdz es saprotu, ka tieši darbs ir tas vienīgais, kas man darbā nepatīk. Es atkal esmu kļuvusi par pilna laika rakstnieci – bezdarbnieci.

− Kā iet tavām grāmatām? – telefonsarunā vecmāmiņa jautā.

− Man liekas, ka labi. Saņemu jaukas atsauksmes. Žēl, ka tās nepārvēršas naudā.

− Meitiņ, dzīvē jādara tas, kas vajadzīgs, nevis tas, ko gribas. Padomā, kur tu noderētu un sev patiktu visvairāk, – viņa pasaka un drīz dodas nomiedzī.

“Dzīvē jādara tas, kas patīk, darot to, kas vajadzīgs.” Ātri pierakstu to viedtālruņa piezīmēs. Varbūt tieši šie vārdi man vēlāk palīdz atrast jaunu darbu, piemērotāku rakstnieka profesijai, lai gan vārdi “profesija” un “rakstnieks” nelīmējas kopā. Tie dzīvo dažādās plaknēs. Profesijas var mainīt, misiju – nedrīkst. Viena sniedz naudu, otra – dzīves jēgu.

− Es jūs gaidīju…

Aiz slimnīcas loga vientulīgi virpuļo lapas. Vecmāmiņa vairs nepārmet liktenim, ka viņai dots garš mūžs. Kaut pasūdzētos… Nē, viņa vēlas tikai vienu – “ātrāk tikt mājās”. Apņemu viņas seju ar plaukstām un samīļoju, kā to nekad, nekad iepriekš neesmu uzdrošinājusies darīt. Tā kļuvusi šaurāka, apaļāka, gluži kā zīdainītim. Viņa dziļi ieskatās man acīs, it kā redzētu tām cauri debesis un aiz tām citu dzīvi… Neesmu droša, ka manējo.

Vecmāmiņa izskatās tik balta, kā mans mēģinājums aprakstīt viņas likteni. Ir pārāk skaidrs – tās ir atvadas. Dodoties projām, es pamāju. Smaidu kā parasti. Uz atkal redzēšanos! Viņa smaidot atmāj pretī, vēl veiksmi mums visiem. “Visiem vislielāko veiksmi dzīvē!”

Es arī novēlu viņai veiksmi. Domāju, ka vecmāmiņai viss izdosies. Nepazīstu nevienu, kas savā dzīvē būtu tik daudz lūdzies. Par citiem, ne sevi.

Ja nu dzīve vienmēr liekas smaga un sarežģīta, bet patiesībā tā ir balta lapa, uz kuras tiek rakstīts ar izgaistošu pildspalvu… jebkas? Tad droši vien tā arī labāk. Mēs varam mēģināt pārrakstīt dzīvi, bet tas nekad nebūs tīrraksts. Vārdi ierāmē, vārdi meklē patiesības.

Manas vecmāmiņas pēdējais vārds skanēja viņas mazbērnu dzimtajā valodā. Un tas aprāvās, tikko sācies. Tas bija latviešu literatūrā ļoti iemīļots vārds. “Sāp,” viņa teica. Un paņēma to līdzi kopā ar gandrīz jau zaudētajām atmiņām par mūžam jauno vectēvu un mānīgi stipro akāciju krūmu.   

Bet mēs vēl tiksimies. To jūtu caur visām saitēm, kas mūs vienmēr savienos. Es izdomāšu, kā. Es taču esmu rakstniece.

---