Puorsoku autore: Egita Kancāne

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, atzineibu sajēme Egita Kancāne, kura latgalīšu literaturā zynoma kai stuostu kruojuma “Syltuo mola” autore. Egita jau 2022. godā “Latgolys prozys skaitejumu” konkursam beja īsyutejuse Annys puorsokys, kas itūreiz pīdzeivuojušys turpynuojumu.

Smuordu buteleitis

Annai nav breiv taiseit vaļā kolidora skapa pyrmū šupluodi, tok jei davalk Annu kai ar magnetu. Attaisi, atdori, atrauņ, – jei šveikst, – i tod jem vīnu buteleiti aiz ūtrys i spīž iz mozuo smydzynuotuoja. Spyrkš! Ustoba pīskrīn pylna mozu sudobra pileišu. I vyss smuordoj piec mamys voi tētis. Piec jūs dorba voi guojīņa iz koncertu voi teatri. Annai ir ari pošai sova smuordu buteleite, bet tai nav taida smydzynuotuoja. I deļtuo nu juos nav ari nikuo daudzi prīcys.

Ar smaržom ir taipat kai ar gruomotom – tu nikod nazyni, kas vydā nūsaglobovs. Verīs – tai kai parosts palāks vuoks, tai kai sprosta palāka buteleite, a attaisi, i pretim izaveļ vasala puķu pļova voi naradzami, bet soldoni mada capumeni, voi ryugta pelieju čaja kruška, voi babys boltī, dzidrī i meža zemineitis.

Tai dūmojūt, Anna nimoz namona, ka piersti poši jau pasastīpuši da aizlīgtajai šupluodei i ka jei jau otkon cyloj smuordu buteleitis. Jei pasastīp pasavērt, kai nu smydzynuotuoja izskrīs sudobra pileitis, i itūreiz naatļautū naizīt nūglobuot: “Māaaaam, acī kūž!” jei īsaklīdz tai, ka dzeds soka – variejs dzierdēt pat pi jūs ar babu i nu Neicgaļa meža bailēs izskriejuši vysi vilki.

Plākstereiši

Kod koč kas īsasuop, Annai cīši vajaga izleimēt plākstereišus. Iz suopuša piersta, iz nūbruozta ceļa, iz syurstūšys plaukstys. Ari tod, kod navar redzēt rātys, plākstereiši atvalk suopi lobuok par babys Streptocidu. 

Kod Anna īskrēja elektriskajā siļdeituojā i sasyta pierstu tik stypri, ka beja juobrauc iz slimineicu, kur dokters tū iz diveju nedeļu datyna pi kūceņa, taisnu kai zaldatu, Anna kotru dīnu pa viersu bintei leimēja jaunus plākstereišus. Zylus, zaļus, ružovus i sorkonus. Plākstereišu izlītuojums pīauga tik mudri, ka tēte pasyuteja treis lelys kastis plāksteru nu pošu kitaicu. Niu Annai plāksteru kruojuma byus gona da pylngadeibys svātkim – tai soka tēte. Anna nazyna, kas ir pylngadeiba, tok kitaicu plākstereišim viersā ir tik šmuki zakeiši, rukseiši, gūtenis i vardiveitis, ka nimoz cīši ilgam laikam jūs natiks. Kotru dīnu koč kas īsasuop!  

Mama vys soka – plākstereiši naleidzūt tik tod, kod suop sirds voi dasamat kaida cyta smolkuo vaine. Tod vajagūt koč kuo leluoka i stypruoka. “Bučys,” soka Anna. “Nu verandys da leluos ustobys lūgam. I atpakaļ. Tod suope puorīt. Bet var byut, ka bučys ari ir pretsuopu plākstereiši, tik caurspeideigi i naradzami?”

“Tai ir – daleipst ar naradzamu leimi i izuorstej nu vysu vaiņu,” soka mama.

Anna smaida.

Zalta nauda

Annai pateik spēlēt veikalūs. Vyslobuok ir puordūt saldiejumu voi nogu lakys i lyupu kruosys. Saldiejumu bruoļs var nūpierkt par sprostu naudu – nūškeit vajadzeigū naudys lopu skaitu nu kaida kūka voi kryuma. A nogu lakys i lyupu kruosys jis var dabuot tik par zalta naudu.

Kotru reizi, kod bruoļs grib nogu lakys buteleiti, izaceļ tracs – jam navā zalta naudys. Tod Anna poša grib byut pierciejs. I jai sumceņā ir zalta nauda!

I, prauda, jei izvalk nu sumkys speidušus zalta kluceišus i izpierk vysu lyupu kruosu i nogu laku veikalu. Anna soka – jei, taipat kai Spreideits, zyna, kur kaļtejās zalta nauda. Var pierkt vysa, kuo aizavajag. I var redzēt, ka Annai tei zalta naudys kaļsšonys vītu zynuošona cīši pateik, bet bruoļam taišni napateik. Nav gūdeigi tai izasēst iz zalta āderis i napastuosteit par tū pat sovam bruoļam!

Cikom veikaļnīku skaidruošonuos aug augumā i pliešās plotumā, durovys pataisa mama: “Ak, redz, kur vysi buļjona kubiceni! Deļtuo maņ i nabeja, kuo zupai dalikt! Ite vajaga inkasaceju!”

Jei pajam zalta naudu da kuknei, a puordeviejs ar piercieju vaira narunoj. I apsajam vaira nikod naspēlēt veikalus.

Anna dusmojās i nūšņuoc: “Mam, a kas tys ir – inkasaceja?”

Balonu balets

Annai izduovynuoti diveji speiduši baloni, kurī lidoj. Vīns ir lels speidušs trejnīks, ūtrs – ryža lopsa. Anna skrīn pa īlu i prīceiga rausta balonu strikeišus augšā i lejā. Trejnīks i lopsa palāc gaisā i otkon nūsaraun lejuok. Cik šmuki jī doncoj! Pret sauli izaver kai balets! Piruete pa labi, piruete pa kreisi. Pagrīzīņs, īsiedīņs, paliecīņs. Kū augšuok palāc, tū lobuoks balets!

Mama Annai soka byut cīši uzmaneigai, baloni var izaraut nu rūkys, bet Anna tik knapi dzierd i pakrota ar golvu – labi. Jai juotaisa baleta izruode. Pagrīzīņs, īsiedīņs, paliecīņs. Navā laika!

Mama pasūla Annai dasīt balonu strikeišus pi rūkys, lai drūsuok. Anna nagrib, ka dasīs, naizīšūt tik lobs balets.

Anna paprosa mamai byut par orkestri. Mama aizdzīd caur nuosi kai trombons – pam, pam, pam, pam, pam-pa-ra-rā-ra, pam, pam, pam, pam, pam-pa-ra-ra-rā-ra. Izīt bezmoz kuo “Guļbu azars”. Pagrīzīņs, īsiedīņs, paliecīņs…

Annai aizagiun kuoja aiz asfalta bedreitis molys. Jei kreit, i obeji baleta doncuotuoji izsleid nu rūku. Mama giun, bet naaizspiej dasagiut pi strikeišu. Baleta zvaigznis izlidoj augši, augši, cikom var saredzēt tik mozus punkteņus muokuļūs. Annai osorys pa vysu īlu. Bet mama soka – stop: “Cīnejamuo baleta režisore, lyudzu, naraudit, es jums aizspieju sataiseit biļdeiti,” jei ruoda saulis apspeidātu Annu ar baleta balonim sovā teleponā. “Daliksim pi sīnys. Jums ir bejuse tik šmuka vareiba sataiseit baletu, ka nav kuo daudzi rauduot. Bravo režisorei i paļdis par baletu!”

Mama skali plaukšinoj, i Anna cauri osorom otkon īrauga sauli. 

Iudiņa vecs

Ir vīna vīta, nu kuruos Anna beistās kai nu guņs. Tei ir babys oka. Jau nu vacu vacūs laiku, kod mama vēļ beja moza, babys okā dzeivoj brīsmeigs iudiņa vecs Budzs. Lelajim to nikuo, a vysus mozūs bārnus jis gaideit gaida pi okys. Kai īrauga, tai cīši sagiun aiz kuoju i īvalk okys dziļumā, i nivīns jūs vaira nikod naredz. Dzeds stuosta, ka šaļtim jis mauroj kai vierss, a cytu reizi dzīd kai laksteigola. Lai tik bārni daīt pavysam tyvai okys vuokam i pasaver okā vydā.

Kū tys Budzs tur okā vīns pots augom dīnom dora, Anna nasaprūt – ni tur gruomotu, ni televizora, ni pužļu. Tok dzeds stuosta, ka Budzs kotru dīnu vys mozgoj okā sovys zyli zaļuos rūkys, skoloj buorzdu deveņūs iudiņūs i spielejās ar iudiņa burbuleišim. Pa laikam īsvīž iudinī akmisteņu i verās iz ceidaru, cikom acīs satymst.

Jam pošam ir savi iudiņa miereituoji – ziernekli ar garom kuojom. I pošam savi iudiņa siļdeituoji – palāki rupuči. Ka okā par sausu voi par soltu, ziernekli suoc šviļpuot, kuoļ sašviļpoj leita, a rupuči tik ilgi kuļ iudini, cikom palīk syltuoks. Taišni deļtuo babys oka nikod ni izkolst, ni aizsaļ.     

Kaidu reizi Anna redzēja, ka dzeds Budža pasauc, puorsalīcs par okys viersu, i iudiņa vecs atsasauc, atkuortojūt dzeda saucīni, tik taidā dziļā i rupā bolsā, kai jau vecs. Izaklauseja, ka jis beja pavysam tyvai okys viersam, i labi, ka nanūgiva dzeda. Dzeds to soka – jis ir par daudzi lels i rasnys, vādars īsasprīstu jau spaņa caurumā, ka jū rautu okā. Deļtuo jis i nasabeist Budža i ir ar mīru šod tod ar jū sasaklaiguot. Lai Budžam napalīk pavysam skumeigi i, vīnam tur mozgojūtīs, naapīt mīgs.

Pagaisušī burti

Anna pazeist tūs burteņus, kurī pi ladaskapa, ari tūs, kas iz plakata pi sīnys, i tūs, kurī burteņu makaronu zupā. Tok mama soka, lai Anna verās gruomotā. Dreiži atbrauks krysttāvs, i byus kauns nazynuot burtu.

Anna tok zyna! “A – Annys burts, B – babys burts, C – cuoļa burts, D – dzeda burts,” jei skaita pi lada skapa dalyktūs plastmasa burtus.

Tur vaira naasūt vysu burtu, soka mama. Nazkur nūsasvīduši. Nazkur pagaisuši.

“Kurūs ite navā?” prosa Anna. “Kurūs es nazynu?”

Mama suoc vērtīs, bet tai pareizi navar pasceit. Tod juos saškiroj burteņus. Tur nav K – krysttāva burta! Vēļ tur nav ari garūs i meikstūs burtu. Mudri juosamuoca. 

“Burti ir ari pūkaini kai kaki?” prosa Anna.

“Nā, tok,” mama smejās. “Meikstūs burtus izrunoj meikstuok par citim. Verīs, Ķ ir meikstuoks par K. Jī nav pūkaini!”

Mama soka, nu krysttāva burta var sataiseit puorsoku, lai vīgluok atguoduot. I Anna ar mamu suoc dūmuot:

“Korstā kuopustu kastrūlī kamīli kužynova kaktusu kokteili. Krakli kamelim korstumā kruosovuos korsta kopeja kruosā. Kameļu kuojis kuopustūs klabinēja kai korsti kaštani. Klausejuos, klausejuos kameli korstuma klusumā, kuojis klīdze kamelim – klabinejam kūpā krakovjaku! Kameli kryta, kameli klīdze, kameli klybova. Kamelim kūrpis i kedys korstumā klabinēja kai kulturys kabineta klavīris. Krakovjakā kameli kūpā kapceja korstys kopuotu kuopustu kļockys.”

Annai par kļockom juosasmej – kameli doncova tik ilgi, cikom izguoja kuopustu kļockys! Niu jei atguoduos ari korstu-kuopustu-kļocku krysttāva burtu K. Niu jis drūši var braukt gostūs! 

---