Roksta autore: Maruta Latkovska

Par Oskara Seiksta gruomotu “Atīsmis” (Latgalīšu kulturys bīdreiba, 2023)

Vīna skaņa kai buļteite puorskrīn puori mežam, kotram kūceņam, myzys kruosai, īlein saknē i nu tīnītis jau kai gotova ideja pasaruoda myglys veidā, soltā gaisā, cytu reizi kai solna. Tod parosti zīd īvys… (“Valerjana dzeive i redzīni”. Oskars Seiksts, Valentins Lukaševičs. Daugovpiļs, 1996. g., 50. pl.)

Itū Oskara i Valentina kūpdorbu, pyrmū asociativū romanu latgalīšu literaturā skaitūt, raksteitajam sekuoju ar zeimuli rūkā, meklieju, kur tod maņ byus tuos asociacejis i voi es tī vyspuor kū saprasšu. Tūlaik tys beja lels puorbaudejums i trikmīņs  ari senioruokuos paaudzis skaiteituojim, taipoš lela uzadrūšynuošona pošim autorim.

Ka apziņā izaveiduos kaids sakars storp faktim, lītom i apraksteitajom paruodeibom, tod labi. Ka nā, tod stuovi pi rotu i breinojīs voi sirdī kruoj mīlis i naapmīrynuoteibu iz raksteituoju, byudams svātai puorlīcynuots, ka jī vīnkuoršu uovejās, navys ir sarakstejuši kaidu vārā jamamu dorbu.

Maņ ir tei gruomateņa ar jūs īrokstu i tūlaik cīši jau gribējuos, lai tī atsarostu kaids deļ mane pījamams i saprūtams jūs viestejuma gryuds.

Nu tai tys beja. Bet puiši jauni, drūsi i raksteja jī kai tūšaļt varēja i muocēja. Vysmoz tys, ka saškeļvinēt iudini skaitūšūs latgalīšu apziņā jim izadeve, beja skaidruoks par skaidru.  

Niu nu tuo tuoleimuo 1996. goda daudz laika paguojs, bet šudiņ, turūt rūkuos Oskara Seiksta gruomatenis “Vokora vuordi draugim” i  “Atīsmis”, es otkon dadūmoju par jūs tūreiz maņ uzbūrtū redzis gleznu, kod “vīna skaņa īlein saknē” i kū jei, byudama vīna poša, ir spiejeiga tī pīstruoduot…

A kū tod saceit par tū, kas nūteik tod, kai Oskars roksta sovuos “Atīsmēs”, kod “tei tāva īsasakņuošonys lineja nav aizguojuse voi nav laista tī īt. Tys ir taipat kai kūks ar saknem vaicoj: gruņts iudini ir tī, taitod maņ juoaug iz tū pusi. Es naaugšu iz tū, kur iudiņa nav. Taipat ari mes dzili vydā zinim, iz kuru pusi tuos saknis ir juolaiž. Narunojūt par augšonu, zīdiešonu, biologiskū reproduciešonu, kaidu ta augļu, sāklu rezultatu nu seve, bet par elementaru izdzeivuošonu.”

Tok eistyn tai. Na veļti myusu golvonuos lyugšonys vuordi skaņ – “Tāvs myusu, kas esi dabasūs…”
Bet kai ir sadzeivē? Ari ar tū tāva voi muotis lineju. Na reši diveju dzymtu egoistiskajuos nasaskaņuos rodi dzeivoj myužeigā namīrā par tū, kurs byus golvonais spālātuojs jaunajā orkestrī, a golā izīt taida kakofoneja, ka na viņ auss juotur cīt… Nu itūs egoistiskūs vaidu cīš poši, cīš bārni i vysi apleicejī. Tod izīt kai “Vokora dzīsmē draugim” soka ailinīks:
“I voi ta nūteikti juogaida kars,
lai nu tylta upē īsvīstu blisi?”

“Tāva lineja” myusu Latvejā dylst na viņ dzymtu vydā. Myusu pat Latgolā, koč voi kuknis gordumu leksikonā īsaverūt, redzim, kai kotleti ir palykuši par kotletem, a ruleti par ruletem, torti par tortem i tt. Ari daudzejī azaru i vītu nūsaukumi it kai pavysam nauošmi ir izgaisynuojuši sovys saknis i sovu veirīšu dzimti…

“Mes jums īdūsim taidys tehnologejis, ar kurom saknis vyspuor nav vajadzeigys. I tod tu palīc par tuksneša bezsakņu kamīļa zuoli, ieršku rytuli, kas pa savanom, tuksnešim, prerejom tikai rytynojās, tikai veļās. Tī, kur jū viejs aizpyuš. Civilizaceja gryuž myus byut par itū zuoli, kas dzolda, boda i kūž cytim. Vītejim dzeivuotuojim tei ir miļzeiga nalaime, partū ka tev pļovā voi pogolmā sapyuš itaidu dzalūņu kolnus, kurūs tu navari ni duorza īstateit, ni tova vuška ci gūvs zuoleitis atrast.”
(“Atīsmis”, 106. pl.).

Laiks niu mums ir kai saspīsts. Vyss nūteik tik mudri, ka “seņuok iz dzeda nūsvīstuo gruobekļa izkuope unuks, a niu par pīri jau piec diveju sūļu” (“Atīsmis”, 45. pl.).

I cik biedeigi ir ari tys, ka
“Kū vairuok cylvāka iz zemis,
tū mozuok juo ir Dabasūs” (“Atīsmis”, 61. pl.).

Deļtuo vystik pats golvonais ir saglobuot spieju i gribiešonu byut kūpā ar dobu, jimā īsaklauseit i nadalaist vareibys, kod
“Aiz spuļdzeišu naredz eglis.
Aiz salutu naredz zvaigžņu.
Muna prīca ir
par pīsnygušu mežu” (“Atīsmis”, 53. pl.).

Latvīša cīneigai byutu paturēt pruotā ari tū, ka tys:
“Kurs dajiucs dzeivuot pa hotelim,
var nūsaļt bez sovys sātys”
(“Atīsme”, 47. pl.).

I cīši jau labi byutu mums vysim kūpā i kotram atseviški īguoduot par zemei nūdareitū:
“Kod saļ i vosorā rūkys,
jiutu, cik solta maņ sirds.
Kod iz golvys bierst akmini,
zynu, cik daudz jūs dabasūs pīsvīsts”
(“Vokora vuordi draugim”, 20. pl.).

I vēļ drupeit par vuordim. I jaunim, i damierstim, i hiperbolom, i saleidzynuojumim, kuru pulka  pasaruodeja jau Oskara Seiksta i Valentina Lukaševiča asociacejom pylnajā augšā mynātajā romanā. Kur “neisneņa” jim ir “vokora mikriešļa laiks”, bet jū varātu lītuot ari runojūt par kaidu dzejis voi dzeivis pavedīni… Leits jim tī “sasakruoj ocu ganeibu gūvu pādūs. Taids jim ir aizocu pasauļs”. Niu golā vēļ par pīzamātuokim vuordim, kuru asameibai myusu volūdā nabyutu nikaidys vainis. Maņ nu tyvuokūs byutu taidi kai: redzīņs, tīce (teņdeņce), attautuots (tauteibu pagaisynuojs), vare (īspieja), aizveļumuot (aizplīvuruot), apsamuoneit, soltaunīks, sovums (īpašums), sūpluokums (klātbūtne), ūmums (pēkšņums) i tt.

I breineigi, ka “Atīsmēs” ir na viņ dzeju ailis, bet tī ir apkūpuotys ari intervejis ar Oskaru par volūdys vaicuojumim i juo pietejums par polonismim i nu pūļu volūdys aizajimtū leksiku Jezupa Macileviča “Pavuiceišonā..”

Kai “Atīsmis”, tai ar cyti raksteituo vuorda teirumā īveiktī autora dorbi ir tei dzeivuo līceiba, ka vajag koč pa mazeitem, bet dareit, byut drūsim i ar maklātuoja goru latgaliskajūs veikumūs. Sirsneiga pateiceiba vysim, kas dalyka sovu prācu, lai Seikstu Oskara gruomatenis varātu īt pi sovu skaiteituoju. Paļdis!