Babeņom ir taisneiba! Detektivromana “Bruoli” recenzeja

Babeņom ir taisneiba! Detektivromana “Bruoli” recenzeja

Recenzejis autore: Elīna Kokareviča

Recenzeja par Alda Bukša detektivromanu “Bruoli” (“Dienas Grāmata”, 2020/2024)

Kod 2024. gods pavasarī izskanēja viests, ka izdevnīceiba “Dienas Grāmata” atkuortuotai ir izdavuse Alda Bukša detektivromanu “Bruoli” latgalīšu volūdā, es cīši nūsaprīcuoju. Pyrmū reizi gruomota izguoja 2020. godā, i latgalīšu verseja tod tyka izpierkta tik mudri, ka es pat acs pamyrkšynuot napaspieju. Prūtams, es varieju skaiteit izdavumu literarajā volūdā, tok, ka es muoku latgalīšu volūdu, tod ir grāks naskaiteit latgaliski. Tai nu maņ itūgod roduos itei vareiba, i asu par tū cīši prīceiga.

Vysupyrma, partū ka, redzīs, tys ir precedents – gruomota latgalīšu volūdā teik izdūta atkuortuotai, i, pa ūtram, partū ka, vyspuoreigai verūtīs, tei nūteikti nav nalobuokuo gruomota sovā žanrā, kū skaiteit. Tuo vītā, kab veikalā izalaseitu nu kluojīņa skandinavu detektivu, var drūsai īsaguoduot romanu “Bruoli”, kurā dorbojās diveji jauni veirīši nu Latgolys – bruoli Edgars i Kristaps. Edgars ir tikū izguojs nu cītuma Suomejā, cikom Kristaps pa tū laiku ir pagaiss bez zinis koč kur Igaunejā, i, koč i Edgars dūmoj, ka Kristaps ir beigts, jis vys tik aizsuoc bruoļa mekliešonys gaitys, kas aizvad jū pa beistamim celim i šaļtim pat nu tūs nūvad.

Vys tik, par speiti vysam, Edgars ir izteikts latvīšu zāns, kurs īsakuļ napatikšonuos teiri voi naapdūmeibys piec i kura šaļtim pat palīk žāļ. Leidz ar tū jis tai ari napalīk par antivarūni, dreižuok gribīs jū saukt par gonu puiša tipu (nu latvīšu tautys puorsoku par gonu puisi i Valnu), kurs ik pa laikam sateik sovā ceļā tū Valnu, tok vysod izdūmoj, kai jū pīmuoneit. Nav i breinums, ka taidam personažam vyss pasauļs ir vaļā: nu Latgolys da Londonys ir viņ dažu stuņžu liduojums, nu Suomejis da Igaunejis i Latvejis – braucīņs ar autobusu. I, ka pat Edgars fiziski Leitovā nateik, jis zyna kaidu izveiceigu leitovīti Londonā, i tai nu, īspiejams, “Bruoli” latvīšu literaturā ir na viņ pyrmais detektivs latgaliski, tok ari vīneigais romans, kurā cīši kūpā vysaiduos kapacitatēs i statusūs dorbojās latvīši, leitovīši i igauni. Ite var paspekulēt i papruotuot, voi autors, izalaseidams gruomotai nūsaukumu, apzynuotai pīstruoduoja pi tuo, kab gruomotā sūpluok dorbuotūs vysys treis Baļtejis – bruoļu – tautys.

Puorsoku moralei “Bruoļus” tyvynoj ari tys, cik cīši itei gruomota aplīcynoj tū akminī cierstū patīseibu, par kuru babenis mums, lauku bārnim, vysod ir atguodynuojušys. Tys ir, aizīsi tu, bārns, iz lelū piļsātu, i tei tevi samaituos! Kam taišni tai ari nūteik ar vysim treis jaunajim veirīšim, kurim gruomotā atvālāta centraluo lūma: Edgars aizbrauc iz Londonu i sasapyn ar mafioznikim; Kristaps pamat Latgolys mežu drūseibu i nūbrauc iz Igauneju, kur pagaist bez viests; Kristapa i Edgara draugs Mārcs Nēderlandē sasavuica audzēt marihuanu. Babeņom beja, ir i byus absoluta taisneiba – nikas tai nasamaitoj bārnus, kai lelys piļsātys i svešys vaļsts! Tok ari Latgola Alda Bukša romanā nav paradize. Tamā ir īsamets nūzīdzeibys tuorps, partū var saceit, ka romans nav Latgolys pozitivs, tok sovu sakņu, sovys sātys pozitivs, ka i saknys i sāta ir Latgolā. Lokaluo specifika tai ite pagaisynoj centralū nūzeimeibu, tuos vītā stuojās universali sludynuotuo i nūteikti vairumā gadīņu ari universali atpazeistamuo saimis mīlesteibys spāka tematika.

Tys, kas vēļ paver gruomotai ceļu pi plašuoka skaiteituoju lūka, ir fakts, ka Alda Bukša latgalīšu volūda nav sarežgeita, ka īsadūmojam, ka latgalīšu volūda ir sarežgeita per se. Tamā ir vīgli īsalaseit, ka i kaida vuorda nūzeime nav zynoma, “Bruoļu” skaiteišona ni ar kū naatsaškir nu gruomotys skaiteišonys labi zynomā svešvolūdā, pīmāram, angļu volūdā: ka ir kaids vuords, kura nūzeime nav skaidra, kontekstā vysu var saprast bez problemu. Kluotyn vēļ, kai pats autors gruomotys īvodā ir nūruodejs, “nav pareizu voi napareizu formu”, i tys viņ jau atceļ koč kaidu gribiešonu ībiļst pret juo volūdiskajom izvēlem romanā. Tys, taišni ūtraiž, ļaun sasajust breivai i aicynoj skaiteit iz prīšku. Romans nasatur nikaidu lekceju par “pareizū” volūdu, tok izsoka autora personeigū redzīni, kura patīseigumam i tam, ka tys īt nu sirds, ir vīgli nūticēt.

Vēļ divejis detalis, kas izaceļ itamā gruomotā i kū grybu pīminēt. Pa munam, “Bruoļūs” ir īkļautys divejis epizodis, kurys varātu nūkristeit par 1) preteiguokū ainu latvīšu literaturā i 2) smīkleiguokū ainu latvīšu literaturā. Runa ir par epizodem, kurymuos pyrmajā instancē Edgars palīk par “myuli” aba narkotiku puorvoduotuoju i lidmašynys atejā rauga nūreit kapsulys, kurymuos īglobuotys narkotikys, “nūskolojūt” tuos ar škeistajom zīpem (40. pl.), i ūtrajā – par ainu, kurā atjaunuotā igauņu mežabruoļu bunkurā ar atjaunuotu uora ateju teik atrosts sīra gobols (86. pl.). Tū deļ viņ ir vārts gruomotu puorskaiteit, tok navar napīminēt ari autora muoku sasīt kūpā vysys plašuos i laikā i telpā izkaiseituos sižeta linejis, kurymuos apsavīnoj vysaidu vaļstu, vysaidu izceļsmu i vysaidys pakuopis tykumeigi i natykumeigi ļauds. Tys, kai jau mynāts, nav stuosts tik par Latgolu, tok par myusu dīnu cylvāka vareibom kai izaraut nu sovys dzymtuos, varbyut pat šauruos vidis, tai īsaraut cytuos – daudz beistamuokuos. Koč i navar ari nūlīgt tū, ka taišni Latgolys vide i vysaidu latgalīšu attāluojums pīškir romanam tū šarmu, kas tū atškir nu cytu – vītejūs i uorzemu ražuojumu. Byutu pat gribiejīs vēļ vaira skaiteit taišni par Latgolys mežim, par Latgolys mežabruolim, par vītejū “mafeju”. Cyta storpā, “Bruoli” kai golvonuo personaža Edgara ziņā, tai tymūs attāluotūs nūzīgumu ziņā atguodynoj serialu “Nakts menedžers” (The Night Manager), kas uzjimts piec slovonuo britu spīgu romanu autora Džona Lekarē dorba motivu i kurā laikam pyrmū reizi nu aktera Hjū Lorija atveiduotuo tāla Ričarda Onslova Ropera dzirdieju par “Daugovpiļs mafeju”. Ot, par kū grybātūs skaiteit detektivu latgaliski! Daudz vaira par arabu i malnuodainū nūzīdzeibu Londonā i cytur pasaulī. Caur “Latgolys mafejis krysttāva” Buketa tālu Aldis Bukšs jau nūruoda, ka ari latgalīšūs ir leidzvierteigys nūzīdzeibys potencis, vajag tik ceļt uorā vēļ vaira. (Cyta storpā, “Nakts menedžeram” byus 2. sezona. Voi “Bruolim” byus turpynuojums?)

Jau pīmynātū Edgara gonu puiša veiksmeigumu i muoku izalūceit nu napatikšonu piec izīšonys nu cītuma paspylgtynoj daži taidi stuostnīceibys elementi, kū gribīs nūsaukt par deus ex machina. Par itaidu “dīva reiku” palīk bibliotekys goldi Londonā, igauņu detektive Kersti i suomu cītuma prīkšnīks, kurs suokumā, skubynuodams Edgaru atsagrīzt sātā pi muotis, baigi jau nu atguodynoj latvīšu folklorys Dīveņu. Prūtams, vysu var nūraksteit iz Edgara viereigumu, īspiejamū uorkuorteigū pīviļceibu i veiksmi, tok, kab stuosts palyktu vēļ lobuoks, itaidus elementus vajadzātu īstruoduot sižetā smolkuok voi ari atrast cytus rysynuojumus. “Bruoli” nūteikti nav pozitivs stuosts, tok Edgara veiksmeigums gondreiž vysā, kū jis dora piec izīšonys nu cītuma, padora stuostu plakatisku.

Par plakatismu var runuot ari vēļ puors cytūs aspektūs:

Liktineiguo sīvīte. Edgara attīceibom ar Kersti gruomotā nav piļneigi nikaida pamatuojuma. Jei ir policejis darbineica, škeirusēs vīntuļuo muote ar mozgadeigu meitu, kura kluotyn vēļ olkst paaugstynuojuma, tok naz deļkuo īsamīļoj nūzīdznīkā. Par speiti vysam, Edgars romanā ir tīsuots i cītumā siediejs nūzīdznīks, kura reiceiba piec izīšonys nu cītuma ir nūzīdznīka reiceiba, ka i jis nateik dagiuts. Jis ari pats sevi nūsauc par nūzīdznīku (227. pl.). Gruomotā nivīnā vītā napasaruoda Kersti motivaceja veiduot ar Edgaru attīceibys, skaiteituojim pat nateik snāgts Edgara vizualais aproksts, kab itū dasagiušonu nūraksteitu vysmoz iz seksualu pīviļceibu. Tai nu Kersti saīt kai nu tūs nalobūs men write women pīmāru izraksteita, par kurim var izzynuot nu amerikaņu rakstneicys Megys Vondriskys (Meg Vondriska) socialūs medeju i gruomotys. I, kai jau mynāts, bez itaidys psihologizātys motivacejis Kersti gruomotā ir vīneigi deus ex machina lūma, kab nūdrūsynuotu Edgara veiksmi. Pa munam, jei ir peļnejuse vaira.

Stereotipizaceja i klišejis. Suoksim ar tū, ka naz voi myusu dīnuos kaidam redzīs, ka tetoviejumi ir tik policistim (?), cītumnīkim voi gejim (pādejais gruomotā izmontuots kai apvainuojums). Mes, kvīri ar tetoviejumim, kai ari cytu seksualitašu cylvāki ar tetoviejumim, naasam tū peļnejuši, i es turu nūceju, ka, Aldi, itaidi momenti paliks 2020. godā i iz prīšku natiks producāti.

Pa ūtram, Edgara bruoļs Kristaps ir aizaruovs ar mežabruolim, bet mežabruoli gruomotā teik izmontuoti vaira kai starpnīki, caur kurim izsaceit moralizejūšu redzīni:

“Tī veiri, kas pyrma vairuok nakai pīcdesmit godu myra Zīmeļatgolas mežūs, ceinejūtīs par sovu bārnu i mozbārnu nuokūtni i breiveibu, tok namyra deļtuo, lai īspieju ceļuot puori rūbežom kaids izmantuotu, lai muogā puorvoduotu narkotikas.” (77. pl.)

Mežabruoļu tāls ir tik pīsuotynuots i vareibom boguots, ka jūs lūma romanā varēja byut daudz dziļuoka i pamateiguoka.

Pa trešam, kas tī taidi “nalegalī imigranti”, kū latgalīšu mafeja ar arabu mafejis atbolstu vad puori Latvejis–Krīvejis rūbežam? Šaļtim, skaitūt par itom aktivitatem, ruodejuos, ka “mafeja” dreižuok paleidz vīntīseigim uorzemnīkim škārsuot rūbežu, i taišni itī vīntīseigī uorzemnīki izaruoda nalobī tāli. Tok logika soka, ka “nalegalī” ir tī, kuri puorvodoj cylvākus, voi ta nā? Izmontojūt itū nūkaitātū i sarežgeitū temu romanā, daudz vaira, teišuok i precizuok varēja runuot par modernū verdzeibu i ari par boltūs cylvāku īsaisti cylvāktierdznīceibā. Tuo vītā var izzynuot, kas ir jaunlatvīši, i leidzjiuteiba vītom teik izruodeita pret naapšaubamim nūzīdznīkim, na pret cylvāktierdznīceibys uperim. Kūpumā juosoka, ka gruomotys nūslādzūšū daļu beja vysgryušuok puorvarēt, partū ka sūpluok naskaidreibai, kurs tod eisti ir stuostā “nalegals”, pasaruoda ari izsacejumi, kū varātu paust vīneigi nu privilegātu poziceju. Pīmāram:

“Zini, parkū lela daļa nabadzeigūs cylvāku vysu myužu tai ari palīk nabadzeigi? Partū, ka vysur i vysod izavielej vīgluokū ceļu.” (250. lpl.)

Pa catūrtam, latvīšim naz voi ar angļu volūdu ir tik nalabi, ka:

“Mums divejas nedeļas vajadzēja meklēt kaidu, kurs tamā latvīšu kompanejā runuoj angliski i saprūt leiguma nūsacejumus i termeņus.” (137. pl.)

Atseviški dialogi i teksti, kas īkļauti gruomotā, naļaun nūticēt personažu motivacejai voi situaceju aprokstim piļneibā, pīmāram, dialogs, kurā Londonys malnuodainais soka, ka īneist latvīšus i cytus imigrantus, kam tī atjam juo tim dorbu i jim atlīk tik nūzīdzeiba, voi kod arabu mafejis puorstuovi aizbrauc iz Latgolu i soka, ka tī volda mīrs (sic!). Tok pādejūs reakcejai iz Bolvu “picu” (175. pl.) vys izadūd nūticēt par vysim symts procentim, taipat ari situacejai, kurā Edgars nūsabeist, ka muote varātu byut myruse (271. pl.), i taišni itaidi momenti gruomotā ir tys, kas aplīcynoj autora potencialu radeit smīkleigus, komiskus, dzeivus dialogus i aprokstus. Taišni tī pīškir “Bruolim” šarmu i vys tik motivej puorskaiteit gruomotu da gola.

Alda Bukša detektivromans “Bruoli” ir stuosts par lobajim slyktajim puišim aba slyktajim lobajim puišim, i tys aizraun ar volūdys plyudumu i sižetiskū rysynuojumu, kurā nivīns pavedīņs napalīk pi golvonuo motiva napīsīts. Tekstam vīglumu pīškir ari daži melodramatiski elementi i puorsleidiešona puori smoguokom temom, padorūt tū par izklaidis losomvīlu atpyutys šaļtim. Koč i tys pīsadar žanram, dūmoju, autors ir spiejeigs īt vēļ dziļuok, i tū es jam nūteikti nūvieleju nuokušajuos gruomotuos. Jam tok ir vīna miļzeiga prīškrūceiba – jis puorzynoj Latgolu i latgaliskū kulturu, tuos temys i motivus, volūdu i personeibys, viesturi i myusu dīnys, leidz ar tū jis var radeit pasaulī popularajim skandinavu krimikim leidzvierteigu konkurentu, kas var īpazeistynuot pasauli ar Latgolu nu eistyn svaiga skotpunkta. Kluotyn vēļ varu ar absolutu puorlīceibu saceit, ka “Bruoli” ni ar kū nav slyktuoki par “Meitenis ar pyuča tetoviejumu” bestselleru sereju, kas teik turpynuota piec Stīga Lāšona nuovis. Maņ, lyudzu, vēļ vīnu Latgolys detektivu!