Recenzejis autore: Inga Pizāne

Recenzeja par Anitys Mileikys kruojumu “ziņas par gadalaikiem” (Latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”, 2024).

Pi Anitys Mileikys kruojuma “ziņas par gadalaikiem” teiku vosorys beiguos, i juosoka, ka vosorys beiguos i rudiņa vydā tys nūsalosa eistyn atškireigai, attīceigai, lasejums variej nu vīgluoka iz gryutsirdeiguoku. Dūmoju, ka, skaitūt tū zīmā, tam īs kluotyn vēļ cyts nūskaņuojums. Īspiejams, leluoks bezcereigums i vēļ leluoka sasamīriešonys sajiuta. Jemūt vārā kruojuma nūsaukumu, dūmoju, ka tuos ir lobys viests. Tuos ir lobys viests, ka kruojums dasamāroj na tik skaiteituoja sajiutom, tok ari godalaikam. Pīmiņu, kai, līkūt kūpā poša sovu pyrmū kruojumu “tu neesi sniegs”, beju sasatraukuse, voi vosorā skaiteituojam byus aktuali “zīmys dzejūli” i ūtraiž. Skaitūt Anitys kruojumu, teiku pi atīsmis, ka taišni godalaiki pīškir kruojumam boguoteiguokus i spūdruokus vaibstus i nūskaņuojumus.

“lic mīrā sovu vīntuleibu nu”

13. pl.

Puorskaitūt Anitys Mileikys pyrmū dzejis kruojumu “mūžīgā nepārtikusī stirna”, sacynoju, ka ari tam pīstuovātu nūsaukums “ziņas par gadalaikiem”, tok na ūtraiž. Itys nav ūtrys pyrmais kruojums, i tuos ir lobys viests. Ka “Nepārtikušajai stirnai”, eistyn kai jauneibai, rakstureigys olkys, trauksmaineiba, ziņkuore, vaicuojums, olkonums, nūceja, izmysums, attīceibu iztierzuošona, – i tys vyss godalaiku fonā, tod “ziņām par gadalaikiem” ir guojs kluotyn laiks – gondreiž 10 godu, i tū var just. Laiks ir īvuicejs nūsamīrēt, sasamīrēt, nūrimt, paklusēt, nūklusēt, gari nūsapyust i pat īmeiļuot vīntuleibu voi vysmoz likt tū mīrā. Tai ir tīseibys vīnkuorši byut, taipat kai, pīmāram, snīgam. I godalaiki te nav fons, tok volūda, kaidā kruojums ir pīraksteits. Varim tū saukt par kruojuma trešū volūdu, kas ir tikpat byutyska kai latvīšu i latgalīšu.

“cilvēks iztur visu gadu
un rudenī atsāk
gaudot”

5. pl.

Godalaiki ir motivs, kas turpynoj veitīs cauri obejom autoris gruomotom, eipaši spieceigys redzīs liriskuos varūnis attīceibys ar rudini, kas, kai ruodīs, izsnādz jai oficialu atļuovi “gauduot”. Kam ir Dzejis dīnu laiks, kam ir rudiņa depresejis laiks (atsasaucūt, pīmāram, iz Jura Kronberga dzejūli “pēc rudens depresijas”). Spieju ar itū atļuovi identificētīs i kai skaiteituoja, i dzejneica, kam šaļtim ir sajiuta, ka vosorā eksistencialuos skumis ir tikpat gryutys, tok, atškireibā nu rudiņa, vosorā par tom nav pīkluojeigai pat īsaminēt, kur nu vēļ žāluotīs, kam “juobauda dzeive”. Īspiejams, klaida, tok sajutu, ka mums obejom ar autori i juos liriskū “es” itamā ziņā sajiutys varātu byut leidzeigys.

“šaļtim baile
ka miljons
godu paīs
kai pošsaprūtama līta
bez fantastikys i
izbreina”

11. pl.

Interesanti, ka gruomotys tituldzejūlī “Ziņas par gadalaikiem” ir atsauce iz laiku, “kad pasaule dzīvoja dzelmē / un gadalaiku nebija / vispār”. Kū itymā kruojumā nūzeimoj godalaiki? Laika nūgrīžni, laika apstuokli, laika skriejīņa apsazynuošona? Voi tī paleidz voi dzan izmysumā? Tai i tai? Tēzaurs soka, ka godalaiks ir “goda daļa, kam atkareibā nu Saulis stuovūkļa ir rakstureigi nūteikti laika apstuokli.”

9 godi ir 36 godalaiki. Kur Tu beji, Anita?

Vyss kuorteibā, atbiļdi asu sajāmuse 11. septembra dzejis vokorā “Divi”, kur Valentins Lukaševičs Anitai Mileikai aizdeve vaicuojumu par dzejūļu atlaseišonu, i jei saceja, ka dzejūli īt vys rešuok, leidz ar tū ari sejuošonys asūt mozuok. Taipat intervejā “Kulturys ziņom” 4. septembrī autore sacejuse, ka ilgais kruojuma tapšonys laiks paleidzējs “vysu apdūmuot vaira na tik emocionali”, kai tys bejs dorbā pi pyrmuo kruojuma, kurs, juopīmiņ, sajiems nominaceju Latvejis Literaturys goda bolvai kategorejā “Debeja” 2016. godā, kai ari tics pi Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” 2015. godā.

Kruojuma kvalitatei rešuoka dzejūļu raksteišona voi pīraksteišona nav guojuse par nalobu. Nui, klīdzīņs, īspiejams, vaira nav tik skaļš i emocionals, tok tam dreižuok sakars ar dvēselis stuovūkli nakai ar dzejis spieceigumu. Dzeja vys vēļ runoj pīteikami spieceigai i ari skaiteituojā klausuos pīteikami viereigai, tys ir, atstuoj skaiteituojam telpu, kas ir na mozuok svareigi.

Tys, kū obejūs kruojumos saradzu kai atškireigū, ir vidis maiņa. Ka pyrmajā kruojumā varēja vaira just Latgolu i Latgolys laukus kai nūtikšonys vītu, tod ūtrajā – vide ir neitrala voi tuos nav. Īspiejams, tys saisteits ar dzejneicys puorsaceļšonu iz Reigu. Dzejūli ir palykuši vyspuoreiguoki, detaļu ir mozuok, kas eipaši natraucej, tok drupeit izplyudynoj gruomotys vaibstus, kū vys kompensej spieceigys metaforys i saleidzynuojumi, pīmāram, “piekusis guļ rudens / kā vecs akušieris savā / halātā” (39. pl.), “tumsa kā medus skaista” (31. pl.), “kā laktas vista / naktī pamostas vecā / sirds” (39. pl.), “paliek tikai mute vaļā / apaļa kā saule” (5. pl.), “rudiņs / kai zalta kiedeite” (36. pl.) i cyti.

Ūtrajā kruojumā autore palykuse koncentrātuoka. Gruomota ir pluonuoka, dzejūli – eisuoki, i tūs ir mozuok. Dzejūli i vuordu izvēle ir vīnkuoršuoka, par kū autore vīnā nu dzejūļu kruojuma suokuos myus ari breidynoj –  “itys stuosts byus vīnkuoršs” (7. pl.), tok, nasaverūt iz tū, šaļtim truopej tik nagaideitai stypri, ka gribīs puorskaiteit vēļreiz, saprast, padūmuot, kai vuordi ir sakuortuoti i kū tī ar mani kai skaiteituoju izdora. Kai maņ reiz saceja dzejnīks Jānis Ruokpelnis: “Vīnkuorši raksteit nav vīgli.” I nūteik tai, kai paraguots ailēs: “stuosts lānai izīs krostā / a upe tuoļuok / īs” (7. pl.) – attīceigai, pat tod, kod asu kruojumu nūlykuse molā (krostā), ailis manī turpynoj plyust i dzeivuot.

Skaitu, ka kruojumam guojuse par lobu latvīšu literaruos volūdys i latgalīšu volūdys saplyudynuošona vīnā upē/plyusmā. Integraceja struodoj! Atguodynuošu, ka kruojumā “mūžīgā nepārtikusī stirna” pyrmū daļu veiduoja dzejūli latvyski, ūtrū – latgaliski. Pa munam, itys kruojums ir organiskuoks, taipat ari teiri praktiski ir vīgļuok (eipaši tim, kuri ar latgalīšu volūdu ir iz “jius”) latgalīšu dzejūļus skaiteit pa vīnam, na lelā bluočā. Dūmoju, ka itai tim ir leluoka varbyuteiba vyspuor tikt puorskaiteitim. Varbyut izaklausa pesimistiski, tok naaizmierssim myusu dīnu cylvāka izkaiseituos, sadrupušuos viereibys nūturiešonys spiejis, pat skaitūt latvyski, nimoz narunojūt par dasamīgšonu skaiteit latgaliski. Cīši paleidz ari tys, ka dzejūli nav gari i ka kompozicionali i tematiski latvyskī i latgaliskī dzejūli ir saisteiti. Tys paleidz lobuok uztvert i nūlaseit latgaliskūs dzejūļus.

“munuos rūkuos nav syltuma
nikuo vaira par
sevi i navaru pasaceit”

35. pl.

Ka juoteik pi nūslāguma i juosoka, par kū tod ir Anitys Mileikys ūtrais kruojums, es saceitu, ka par sasamīriešonu. Sasamīriešonu ar vīntuleibu, ar napuortrauktu i šaļtim suopeigu īškeju i uoreju godalaiku maiņu, myužeigu škieršonūs i sasatikšonu, ar laika naizbāgamū skriejīni, ar “soltom rūkom”, malnu tymsu, ar pagaisušu sapynu i rešu sauli. Voi tei ir skumeiga sasamīriešona? Nui. Voi bezcereiga? Nui, tok na vysod. Gols golā, pat vuorda “bezcereigs” sastuovā ir vuords “cereigs”. Liriskuo varūne ir redzeiga. Ka i laime skraida pretejā krostā, jei tū radz, ka i dzierksts nav, jei tuos gaida, ka i tei ir rudiņa osora, tei var byut nu laimis, ka i nu tuo, ka “guļ myglā krosts” nav “ni sylts, ni solts”, tī četri godalaiki Anitys Mileikys liriskajai varūnei ir meili taipat.

Jau pīmynātajā pasuokumā “Divi” Anita pīzyna, ka ari dzeja ir dorbs, kū vīnkuorši juosasajam dareit. Maņ eistyn prīca, ka autore sasajāmuse tikt da ūtruo kruojuma, i cīši ceru, ka byus ari trešais.