Roksta autore: Solveiga Kaļva, solveigaspiedzivojumi.lv

Itei ir rokstu sereja, kurā, es, Solveiga Kaļva, atspīgeļoju sovu pīredzi, sekojūt garūs puorguojīņu maršrutam “Azaru styga” i īpazeistūt Latgolu kuojom. Dzymuse reidzineica, bet ar saknem ari Latgolā, grybu izzynuot regiona plašuos uoris, naskaitamūs azarus i ceļā apsaveramuos kulturviesturis vierteibys. Napretendeju iz objektivu maršruta voi Latgolys raksturuojumu, tok subjektivom pīzeimem nu ceļa putekļu. Maršrutu plānoju sadaleit pūsmūs i veikt atseviškūs pīguojīņūs. Īprīškejūs serejis rokstus var skaiteit ITE.

Solta reita mygla sovuos skovuos sagruobuse i myus, i prīdis, i teļti, kas vīglai nūrosuojuse. Īprīškejuos nakts juoņtuorpeņu gunim pībuorsteitais mežs, zvaigznem nūsātais dabasu jums i absolutais klusums niu redzīs kai iztielis radeita magiska vizeja, kas nimoz nav bejuse reala. Beja, beja.

Sekojam vīntuleigim meža celim, kas myus nūvad da Žeiguru. Jau nu pyrmūs sūļu cīms pamat sakūptys vītys īspaidu. Gleitai nūcierpti maureni i puču dūbis līk dūmuot, ka ite dzeivoj cylvāki, kuri ryupejās par sovu apleicīni. Ap vīnu sātu slaidā puslūkā pat sataiseits apjūmeigs ladapuču statejums, kas pīvierš garumguojieju skatīņus. Prūtams, pastuov ari īspiejameiba, ka piec vakardīnys kulturšoka, kū radeja sasatikšona ar Kuprovu, maņ sevkura cyta vīta tyvuokūs dīnu laikā ruodeisīs kai paradize zemis viersā. Vystik Žeigurūs nanūlīdzami volda dzeiveiba. Preteimā vīns ūtram atsarūn diveji veikali. Sūpluok centralajai īlai slīnās kulturys noms ar īspaideigu flizeišu rūtuojumu, kas laikam aizagivs vēļ nu padūmu perioda. Koč kur cīma dzeilēs meklejama ari biblioteka, ļaunūt vītejim īgrimt gruomotu puslopuos. Sacynojam, ka vītā, kur nūteik kulturys aktivitatis, ari kasdīnai ir cyts vierīņs.

Izalaseišonys vareibys sarežgej dzeivi – iz kurū nu veikalenim dūtīs? Voi nūsaslīt par lobu “Top”? Voi varbyut “Maks”? Beigu golā ceļabīdrys Valdis izalosa veikalu “Maks” i dreiži viņ atsagrīž ar gigantiska izmāra “Snickers” batoneņu, kū gordom mutem nūtīsojam tyvejuo autobusa pīturā. Kaida bauda! Puorguojīnī tok dreikst mīluotīs ari ar naveseleigom lītom, na tai? Pīturys sīnu sadz gleznuojums ar hokejistu. Izaruoda, ka Žeigurūs ir pat sovs hokeja klubs. Ot, tai.

Agruok Žeigurim cauri guoja dzeļžaceļa lineja Īriki–Abrine, par kuruos nazkodejū byušonu līcynoj 20. godu symta 20. godu beiguos izcaltais stacejis kuorms. Divstuovu sāta vys vēļ izaver gona stolta i varona. Durovys rūtoj kūši sorkona zeime ar uzrokstu “Privateipašums”. Par tū, ka nalyugti gosti ite nav gaideiti, līcynoj ari signalizaceja, kas īsadorboj, tikom pīsatyvojam nazkodejam stacejis kuormam. Nav puoruok draudzeigai “Zaļūs dzeļžaceļu” maršrutam, kas vejās garum stacejai, mudynojūt guojiejus i velobrauciejus īpazeit nazkodejuos dzeļžaceļa linejis, kas niu puorvārstys plotā turysma ceļu teiklā.

Piešku izdzieržu pateikamu rūseibu zam tyvejūs uobeļneicu. Pasaveru skanis vierzīnī, i kū es tī īraugu? Zam uobeļneicu zoru sastīpti vairuoki divani, kurūs ārtai sasāduši vītejī pensionari. Žeigurīši īgrymuši tik aizrauteiguos sarunuos, ka pat napamona myusu izbreina pylnūs skatīņus.

Kaidu laiku sūļojam aiz diveju jaunu sīvīšu, nu kurūs vīna stum bārnu rateņus. Dreiži juos nūstuoj pi pogolma, partū paīmam jom garum i sasavasalojam. Sīvītis aizsuoc sarunu i vaicoj, nu kurīnis i iz kurīni īmam. Izzynuojušys myusu planus, juos jūkoj, ka lobu pruotu pīsavīnuotu, tok dyži vaira par pīcim kilometrim ar bārnu ratenim nasaītu nūīt.

Brauktivi škārsoj kaida sierma kuņdze ar snīgboltu kazeņu. Jei mums nūvielej laimeigu ceļu i prosa, voi īmam svātceļuojumā. Atsoku, ka sekojam “Azaru stygai”, iz kū jei dūmeigai nūvalk: “Āā, tod taipat viņ pasastaigojat…” Laikam jau tai tū varātu definēt, nui. Iz atsavasaluošonu jaukuo kuņdze mums vēļreiz nūvielej laimeigu ceļu. Edz, kaidi pateikami ļauds dzeivoj Žeigurūs.

Kaidā pīturā, kur pīsiežam atpyutynuot placus, atrūnam rūbežsardzis aicynuojumu ar lyugumu ziņuot par svešom i napazeistamom personom. Cerams, ka nivīns naīsadūmuos ziņuot par mums. Asam tok svešys i napazeistamys personys.

Gar ceļa molu kuploj dabasu zyli zīdi. Valdis nūsabreinoj: “Voi tuos ir naktineicys?” Smejūs, ka nav vys. Na jau vysys zyluos pučis ir naktineicys. Munai acei tuos izaver piec cigoreņu, tok juopīzeist, ka naasu cigoreņu eksperte. Bet naktineicys tuos eistyn nav. Tyvejuos pļovys graznoj ari žyužuoni, čizmis, uobuleņš i cyti kruošņumi. Žuguris satupušys stulpu golūs, bet iz elektrolineju tuolumā sasāduši nalela auguma putineni. Nu eistyn kai gruomotu ilustracejuos.

Sekojam “Azaru stygai”, cikom atsaduram pret divejom opolom, sleideigom bolkom, kas atsarūn puora metru viers Vādys upeitis. Itys galeigi naizaver piec tylta, kū grybātūs škārsuot ar gryutom sūmom iz mugorys – pasleidiešona garantāta. Tok upeitei puori ir juoteik. Meklejam ceļu apleik. Laimeigā kuortā, dreiži viņ atrūnam plokonus kūkus, kas atsarūn tyvu iudiņa viersam, nūdrūšynojūt drūsu i veiksmeigu upeitis škārsuošonu. Ūtrā krostā neikuļoj Vādys patmalis, kū pamateigi saieds laika zūbs, pamatūt viņ drupys.

Nalela styga myus izvad Mitrakolnā, naparostā vītā, kuruos patīsū byuteibu tai ari naatkluojam. It kai parosta piknika vīta, tok tik cīši nūmaļā apleicīnē, ka rūnās vaicuojums – kurs itū vītu izmontoj? Nazinis myglu sabīzynoj ari akmini, kas vizuali drupeit atguodynoj poguonu kulta vītu, tok, redzīs, teik izmontuoti piknikuošonai. Kolns ir gleitai nūpļauts i sakūpts. Kurs par itū vītu ryupejās? Vaicuojumu vaira nakai atbiļžu.

Pīsiežam ceļa molā apēst sovu pušdīņu konservu. Pieški atskaņ sovaida skaņa – izaklausa piec smoguos mašynys, kas traucās pa granta ceļu, tok na eistyn. Izaruoda, ka leits īt žvūrgzdādams! Knapi paspiejam nūglobuot elektroniku, puorviļkt sūmom puori leita puorvalkus i poši paleist zam širmeišu. Nui, smejīs voi nā, tok dūdamēs puorguojīnī ar širmeišim. Nasaprūtu, parkū agruok nabeju aizadūmuojuse par itaidu rysynuojumu. Nivīns leita mieteļs nastuov kluotyn. Labi, ka pieškuos leitovys izraisejs tik vīns sirdeigs muokuļs – kod tam apneik tecēt, tys aizsleid paceli, i otkon izspeid sylta sauleite. Dreiži viņ par spieceigū leita guozīni līcynoj vaira tik dubļu tierceitis, kas straumem viņ plyust gar ceļa molu. Viers golvys tikom plešās spūdri zyli dabasi ar pyukainim gubu muokulim.

Piecpušdīnē teikam Viļakā. Piļsātys īpazeišonu suocam ar pareizticeigūs bazneicys apsavieršonu, bet tod sūļojam iz Viļakys azara i pontonu tylta pusi. Nūlīkam sūmys pļaveņā natuoli nu laipys suoku. Cerams, ka tik atkluotā vītā zagli tom kluotyn nasagius. Kod piec šaļts pamonom pi laipys nūsvīstus velosipedus, kas nikur nav dalykti pi kēdis, sacynojam, ka laikam Viļakā ir drūsa dzeive i mums nav ni mozuokuo īmesļa sasatraukt par sūmu liktini.

Sūļojam pa kūka laipu, kū nu obeju pušu īskaun miļzeigys nīdris. Laipa aizastīp da skotu tūrņa, nu kuruo radzami gleznaini Viļakys azara plašumi. Piečuok paraugom pontonu tyltu, kas myus aizvad da solys, iz kuruos reiz sliejuos varonuo Marienhauzenys myura piļs. Da myusu dīnu nu piļs puori palykušys tik drupys i legendys par aproktu zaltu, slapanom pazemis ejom i azarā nūgrymušim duorgumim. Klasika. Solai apleik vynās laipeņa, kas vītom papyldynuota ar izgleitojūšom planšetem.

Kod atsagrīžam pi sūmu, tuos myus gaida sveikys i vasalys. Veļam sūmys placūs i laižamēs apsavērt vidis objektu “Iudiņs”. Tū veidoj miļzeigs gradzyns, kurā salepātys nalelys metala laseitis, kas jauki vyzuļoj saulē, kluotyn vēļ viejā breineigi skaņ. Tīpat natuoli atsarūn labīkuortuota pludmale. Sekojam izpļautai stygai, kas puori pļaveņai vad centra vierzīnī. Cikom kas Viļaka pamat pateikami sakūptys piļsietenis īspaidu.

Īsagrīžam veikalā i nūpierkam saldiejumus, bet tod īmam iz nameņu, kurū asam rezerviejuši nakšņuošonai. Pa ceļam kaids vītejais dzāruojs pībremzej sovu velosipedu i soka: “Loba dīna! Sokit, voi jums, sportistim, gadīnī nabyutu škiltovys?” Daīt veiru apbādynuot, atsokūt, ka nav vys. Jis nūsapyuš: “Nu tai jau es dūmuoju! Pareizi, pareizi, jums, jaunīšim, vajag sportuot, tok maņ, vacam dzāruojam, atlīk viņ peipēt… Labi, palaidit garum itū vacū dzāruoju!” Mes palācam nūstyn nu ītvis, i pošironejis boguotais veirs lānom aizamyn tuolēs zylajuos.

Myusu nameņš, vīns nu pīcu mini nameņu, atsarūn gondreiž voi pošā Viļakys azara krostā. Drupeit sovaiži, ka, izejūt nu nameņa, atsarūnam publiskā pludmalē, na privatā pogolmā, tok tys nikai namazynoj prīcu par jaukū skotu i tū, ka beidzūt varim īīt korstā dušā. Garī puorguojīni līk nūviertēt taidys kasdīniškys lītys kai korsta duša, ļaunūt tū izbaudeit kai eipašu ekstru.

Varātu, prūtams, pavadeit vysu piecpušdīni i vokoru laiskojūtīs azara krostā, tok mes gribim vēļ kū apsavērt, partū špegojam iz privatkolekceju “Abrinis ustobys”. Tei sataiseita kuormā ar raibu viesturi, i taišni tikpat raiba ir ari apsaveramuo kolekceja, kurā apkūpuoti i vysaidi militari daikti, i padūmu laika sadzeivis prīškmati, i ar nazkodejom Viļakys ebreju būdeitem saisteiti objekti. Kolekcejis izveiduotuojs Dzintars Dvinskis myus vodoj nu ustobys iz ustobu. Kod teikam telpā, kas atguodynoj padūmu laika kanturi, teiku nūsādynuota pi sekretaris golda ar lyugumu pamest kaidu īrokstu gostu gruomotā. Ar spolvu i tiņti. Valdis otkon teik nūsādynuots pi prīkšnīka golda. Telpā, kas īkuortuota kai ebreju būdeite, saiminīks ībeidej Valdi aiz letis i īškīb jam opolys brilleitis i capuri. Pats tikom prīcojās par padareitū: “Edz, eistyns žideņš!”

Piečuok izmatam lūku da Viļakys nūvoda muzeja, kas vys itamā dīnā ir slāgts, kai ari pasaveram ap styuri, kur slīnās nazkodejuo kapucinu mūku klūstera kuorms. Tok niu vys laiks gordumu īguodei i mīreigam vokoram pi azara!

Veikalā asam samekliejuši vajadzeigū i stuovom pi kasis, kod Valdis pieški īrauga kakavu. Tok, kai tu dzersi plyku kakavu? Partū es aizjūžu piec kriņgeļa. Valdis pa tū laiku myusu pierkumim pīvīnoj ari šokoladu. Puordevieja, vārojūt myusu spontanū gordumu pierkšonu, smejās: “Pareizi, pareizi! Lai svieteigs vokors!”

Baudom sovu svieteigū vokoru. Ak, kas nakait slaisteitīs azara krostā! Dīnys izskaņā myus aplaimoj breineigs saulis rīts Saharys tuksneša smiļšu vātrys tūņūs.  

Turpynuojums sekuos.