Stuosta autore: Laura Strode

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2024” Laura Strode ar stuostu “Saule nūrīt sorkona” dabuoja ūtrū vītu. Pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim dorbu puorskaiteišonai voi nūsavieršonai autoris skaitejumā.

Saule nūrīt sorkona

Itūvokor saule nūrīt sorkona, sorkona. Aiz Vylku meža lieneit golvu slīn malna tyuce. Gar pamali šaļteņom paškeist ryuss, tik grauduošonys nadzierd, koč i viejs nu tuos pusis spieceigai valk – pārkiuņa nagaiss vēļ cīši tuoli. Audams kuoju, Madars gryuši nūsapyuš. Taidā naktī nivīnam nasagrib nu sātys laukā leist, tok itūnakt gribi-nagribi juoīt, aiz tuo, ka sābru Ryučam vakar sūlejīs. Naseneit itamā apleicīnē īsaplidejs sumpurņs, i niu vaira nadūd ļaudim mīra. Viņumienes viņ vairuokim saiminīkim sapliess pa vuškai, gūvei voi zyrgam, tok viņdīn klups viersā i sābru Undai – Ryuča jaunuokajai muosai. Saime īsuokumā dūmuojuse, ka jū kaids precinīks izamanejs izzagt, tok puors dīnu piečuok medinīki juos saplūseituos mīsys atroda Vylku meža bīžņā. Aiz tuo juos vacuokī bruoli sasauce vysus lobuokūs medinīkus i pādu dziniejus iz sumpurņa medeibom. Itūnakt jī stuosīs iz vakts nūkaļneitis sīna pļovuos, lai ar pymajom reita svādrom pyrmī lencieji ītu meža bīžņā dzeit nazvāram pādus.

Cikom Madars salosa vysu leidza jamamū i izvad apsagluotū zyrgu pogolmā, tikom bluozme vokoru pusē jau dzīst, a pyrmī gunkuri Vylku meža pusē jau īdagti. Kuopdams sova kumeļa mugorā, jis īrauga pa ceļu ūļneicys golā aizliekšojam Stykutu i juo vacuokū muosu Šautri vīnaidi malnūs zyrgūs. Zyrgi aizīt danciski vin, augši kuojis cyluodami, i Madars pīstuoj iz šaļteņu paprīcēt ocu ar vacuo Dongys rumakim. Šmuki jam tī zyrgi, ar speideigu spolvu i izrīstom astem, na par veļti izslavāti kai vysulobuokī nu Sīnuojis da Ūdruojis.

Madars nūsaver, kai Šautris nasapeitī moti aizpleivinej, kod jei atmat golvu i skaneigai nūsasmej par bruoļa saceitū. Madars veļ īguodoj, ka seņuok Šautri sauce Eglis vuordā, i koč jei izauga šmauga i osa kai eglis zors, bruoļu vydā dzeivuodama sasavuiceja ar lūku šaut na švakuok par jim. A kod vēļ izaruodeja, ka jai tik osa acs, ka pādus jaudoj atrast tī, kur cyti tūs ar gryuteibom samaneitu, tod tāvs ar muoti jai īlyka jaunu vuordu. Šautre reitā īs ar pošim pyrmajim pādu dziniejim, taipoš kai i Madars.

Jis nūsapyuš, paplikšinej sovam palākajam kumeļam pa koklu, izgrīž jū iz ūļneicys ceļa i lieneit čunčynoj iz pļovys i gunkuru pusi. Kab jam buytu taidi zyrgi, piec kurim brauc i nu pošys Krīvzemis, kai piec Dongys kumelim. Tod jis uzcierstu sātai lubu jumtu, leluoku klāvu i jaunu stali. Tod i nabyutumet vaira kauns īdūmuotū bryuti īvest sātā.

Ryuss palīk tīpat pamalē i augšuok nakuop. Mož nagaiss da tenis i naatīs. Madaram grybātūs palikt sātā i grīzt tuoļuok naseneit aizsuoktū jaunū kūkli, cikom mieness lobs, tok sumpurņs juoizsviepej nu apleicīnis, cytaiž mīra nivīnam nabyus. Pa ceļam jū apnuok Skaļbs ar klybū Glūdu i tai jī trejatā nūjuoj pi kvālojūšajim gunkurim, kur meitys leikojās gar lelim putrys kotlim, i lieneit capās iz akmiņu storpā īmeitom peickom zivs i cyucyna gaļa. Koč visi jau sātā ir paāduši, tok dasāst aizkūst i pa ūtram lāgam. Nakts prīškā gara, tymsa i solta – spāka vajadzēs.

“Naloba nakte”, nūsoka Rauda, apsamatuse iz blučeiša par taidu gabaleņu nu Madara. Rūkuos jei auklej pusizāstu putrys bļūdu. Pi juos kuojom nūsamets raibs suņs grauž kaulu.

Madars nasoka nikuo.

“Navā itys pruota dorbs, navā.” Rauda krota golvu i rauc pīri, gunī vārdamuos. “Itaidā naktī tik nalaimi sagius, vaira nikuo.”

“Nu kuo tu kiukoj kai boda dzaguze!” nūšņuoc Sprykstola, kas sēd gabaleņu tuoļuok. “Losīs lobuok iz sātu, ka tev tik cīši baist!”

“Baist voi na baist,” Rauda īsuoc, tik Dzīsna īkreit vydā ar sovu sokomū.

“Ļaudim nalaime nūtykuse! Valna izdzymums myusu nalīk mīrā. Voi lai mes myužam pa koktim globojamīs? Dreiži jau vairs mežā navarēs ni kuojis spert! Kai pi ūgu i rīkstu lai dateik, kuo?”

Rauda ar vīnu rūku savalk sova leidzpajimtuo deča styurus cīšuok ap placim i pabūlej acs iz Dzīsnys pusi.

“Voi ta es soku, ka navajaga jū prūm dzeit? Vajaga! Tik na jau itaidā naktī, kod jis tymsā lobuok redz. I ka vēļ nagaiss da myusu atleiss…”

“Čārc kai vuorna! Pīčērks ari vēļ nalaimis,” aizkaimiņu Spaits atmat ar rūku i pīsaceļ, lai pasmaltu vēļ putrys. “Naasam mes tik glupi, lai niule leistu bīžņā. Sagaideis reita svādrys i tod.”

Madars klusādams izād sovu bļūdu i nūlīk tū molā. Pi seve jis tik nūdūmoj, ka Raudai taisneiba. Jam ari itei nakts napateik, koč jis i namuok tū vuordūs izsaceit. Itūnakt nu Vylku meža valk taids kai soltums, koč i viejs pyuš nu vokorim i gunkuri kvāloj korstai, korstai. I putra ari vādara nasylda.

Nagaisa tyuce lieneit lein viersā, pa sauvei viņ apāzdama zvaigznis. Pyrmī sorgi i vaktātuoji stuojās sovuos vītuos, a tī, kam leidz ar saulis lāktu juosalaiž meža bīžņā, laižās mīgā. Madars ar jau īsariktiejs iz guliešonu, tik vēļ namīreigs verās ūglēs i gunteņuos, kas doncoj ap bluča golu gunkura vydā. Koč kur tuolīnē īsagaudoj ni to suns, ni to vylks. Raudys raibais kraņcs paceļ purnu gaisā i ūškojās, auss sasliejs, tod sabūž iz skausta spolvu i dalein tiuļuok pi sovys saimineicys, kura ruodīs jau damyguse, muguru gunei pagrīzuse. Tok Rauda naguļ vys. Jei verās tymsā iz sātys pusi i nazkū pi seve kluseitem purpinej. Ūtrā pusē zyrgi namīreigi grudzinej i dypynoj pa steigā sataiseitū aplūku. Jim ari itei nakts napateik.

Madars i najiut, kurā šaļtī mīgs juo puormuoc. Sapynā jis blūdej ni to pa līkņu, ni to pūru, i nazyn kuo šukej. Kū tuoļuok jis brīn, tū vairuok jam aizamierst, kuo jam vajaga.

Pa tū šaļti nagaisa padebeši sasavylkuši taišni puori vaktātuojim. Zibinej vysuos moluos, tik pārkiuņa grauduošonys kai nadzierd, tai nadzierd. Raudys suņs drabādams spīžās saimineicai kluotyn, boda jū ar purnu i kluseitem smiļkst. Rauda vīgleit īskoj jam aiz auss i klausuos nakts muoneigajā klusumā, ar skotu ūrbdamuos tymsā i gaideidama poša nazyna kū. Pakustēt baist, ocu aiztaiseit baist. Soltums lein viersā nu vysom molom,  koč i guņs aiz mugorys dag sprakšādama, čaklu rūku uzturāta. Suns, dasaspīds pi juos suona, treis kai epsis lopa. I tod jai dagunā īsacārt rībeiga smoka. Nūškeist zibsnis i juo gaismā Rauda īrauga rībeigu nazvāru akmiņa svīdīņa attuolumā. Jei aizaklīdz bailēs, tok tū puormuoc pārkiuņa grauduojīns, kas satrycynoj zemi. Tys izraun nu mīga vīnu ūtru gulātuoju, i Madaru taipoš.

“Sumpurņs!” Rauda klīdz i ruoda iz tū vītu, kur nazvāru redziejuse, tok saskriejušī sorgi juo vaira tī naatrūn.

“Nūsepinieji, voi?” kaids nūprosa, prūmādams pasasmīt, tik smiejīņs pošam īsasprīž garklē.

Taišni tod zyrgi suoc klīgt. Kas vēļ gulēja, tys tryukstās augšā i gruob piec īrūčim. Brakšādamys lyust aplūka kuorts. Zyrgi raunās breiveibā, zvīgdami, vīns ūtram spardami i kūzdami, a jūs vydā plūsās divejis malnys ānys, merkavuodamys aiztrīkt vysu boru puori pļovai iz mežmolys pusi. Laimeigs tys, kam lūbās nu bora atsaškiert i pamukt nūstuok.

Medinīki i pādu dzinieji lomojās nabolsā i Raudys suns gaudoj aizaviļcs. Rauda poša stuov ar dagūšu pagali rūkā i ūrbās ar acim tymsā. Zibsnis iz šaļteņu izgaismoj apleicīni. Vysi raunās kuojuos, kaids īsvīž gunkurā pa žogoru sauvei, lai līsma augšuok skrīn.

“Kur Dzīsna? Kur Spaits?” spolgā bolsā nūprosa Sprykstola. Obu gulātuoju vītys jai blokom tukšys. Rauda atsamūst kai nu sapyna, īlīk pagali atpakaļ gunī i nūsamat zemē pi Dukša.

“Aizbuoz tam valna kraņčam purna!” Degšņu Standžs saklīdz iz Raudu, kura jau prūmej sagamaneit sova suņa. Jei nasoka nikuo, tik vēļ cīšuok apskaun i kluseitem labynoj sovu Duksi, kura kaucīņi lieneit puortūp smylkstūņā.

“Lobu šaļti atpakaļ redzēju tūs obejus paeimam nūstuok,” Glūda smogai nūsapyuš. “Galeigi dūrni aiz lelys mīleibys; voi ta taidim moz nu kuo baist? Sauču, lai tuoli naīt, tok voi ta jī klauseja? Dūmuot, ka tī aiz pādejom sīna skaudzem vel dzierdieju jūs lalynojam.”

Skaļbs skaneigai nūsaspļaun iz meža pusi i slīnās kuojuos.

“Ot, teļapauri! Jam i aizblūdej naktī!” jis nūsoka, lykdams bultu maksti placā. “Juoīt raudzeit, kū nu zyrgim vēļ var saganeit.”

Lukstu Prane dadz lāpys i sprauž zemē gar gunkura vīnu pusi. Pyrmī sorgi jau staigoj pa zyrgu aplūku, pyrmī pādu dzinieji jau riktejās iz meža pusi, daži aizskriejuši Dzīsnys i Spaita maklātu. Par šaļteņu atskrīn Vale ar Zymzu nūziņuot, ka aiz pādejuos sīna skaudzis atroduši viņ murskulī savaltu deču i ašņa paļti. Vēļ par šalteņu Aure nūskaita tūs, kurejim zyrgi palykuši dasīti aplūkā voi, sapeiti byudami, navā nikur tuoli pamukuši – saīt knapa puse. Divejim zyrgim lauztys kuojis, vīnam uzplāsta kryuteža i purns, trejim sadeiruoti suoni.

Madars nūsaspļaun i tausta apjūztū zūbynu. Juo pelieča navaid.

Upmolys Džeivers nūstuoj Madaram blokum, ar vīnu rūku tausteidams sova bultu moka.

“Niu mes oba kuojnīkūs,”  jis ryugtai nūsasmej. “Labi, ka najiemu myusu lobuokuo zyrga. Tāvs jau gon saceja, ka mes glupi asam, tymsā poši leizdami brīsmūņam garklē… Par durakim viņ seve pataisejom…”

Zyrgu aplūka molā, kur gunkuru gaisma knapi aizasnādz, Ryucs ar bruolim Ceidaru i Otuoru par nazkū streiduos ar Stykutu i Šautri. Šautre purinej golvys i mātoj rūkys, a Stykuts stuov ar rūkom krystā i satymsušu vaigu, pa laiceņam koč kū nūryukdams sovā zamajā bolsā.

“Naloba nakte,” Rauda nūčyukst, iz meža pusi vārdamuos, obejis rūkys sova suņa vylnā paslāpuse, “malnu dūmu, malnu rānu, malnys smierts nakte.”

“Boda dzaguze pīsauce,” Sprykstola iz juos nūšņuoc i losa kūpā sovu gulisvītu. Vairs jau nikaida guliešona nabyus; mīgs aizbiedzs ar golim i nu vysuleluokuos snauškys.

“Nu tod… Laissim iz meža pusi?” Džeivers nūprosa, vīgleit trynkšynuodams ar nogu pa sovu lelū medeibu lūku.

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.