Stuosta autore: Vita Briška

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2024” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Vitys Briškys stuosts “Lāzonuo krosta pītura”. Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim dorbu puorskaiteišonai voi nūsavieršonai autoris skaitejumā.

Lāzonuo krosta pītura

Itys vokors mežā ir cytaižuoks. Na taids, kai vysod. Godu godim, dīnu nu dīnys vyss nūteik, kai doba ir īkuortuojuse. Nu vysseikuokuos materejis dalenis leidz leluokajom dzeiveibys formom. Šyunys doluos, vairojās, organismi aug, koč kas apsastuoj i vītā rūnās kas naviņ jauns. Doba nūteik.

Vītā, kur Upis iudini ir izgrauzuši guļtni, kai dzīsmē – lūk’ lūkim… Iz lāzonuokuo krosta, kur nalelu pļovu apjam mežs, ir īsarads cylvāks. I na vīns. Vasals bors. Treispadsmit. Puiši i mārgys. Jaunuoki i pīredzis boguotuoki. Tyvuok krostam apguoztys laivys. Apmāram iz vyds pļovys jau savylkta molka i teik kūrta guņs. Kaids dorbojās ap produktim. Īt piec iudiņa ar lelū kotlu… Cyti ceļ teļts. Tūp moza nūmetne.

Šūvokor vāroj Doba, Mežs, Pļova, Upe, Viejs, Zeme… Treispadsmit cylvākus. Kotru ar sovu pīredzi, raksturu, talantim.

Vysi kū naviņ šiverej, sasarunoj voi klusej. Kaids sagurušuoks, kaids ryukalej apleik tai, ka vyspuor nabyutum airiejs. Šaļtim saīt puļceņūs, atīt molā, aizīt cytur. Drupeit kai skudrys. Ite i tagad jī vaira nav tī, kas ir kasdīnā. Ite jim nav nikaidu īrostūs statusu, omotu. Kai boltys lopys, kas niu sovu vāruotuoju prīškā veidoj sovu stuostu voi zeimiejumu.

Augusta prīškā Upe reizem sasajiut drupeit plyka. Jis zyna kotru leikumu, ir gatavuojīs, izpietejs kartis, fotografejis nu gaisa, planavuojs dabraukšonu, apmetnis vītys. Augustam pateik i ir svareigi vysu izpieteit, sasagatavuot. Tai jis izaceļoj vysmoz divejis reizis. Vīnu, kod “brauc pa karti”, meklej i skaita materialus par apleicīni, īvārojamim dobys i kulturviesturyskim objektim. Ūtrei ir tod, kod brauc ar laivu.

Saimineicys lūmu ir uzajāmuse Eva. Dīnys nūgurumu jiut, bet mīrs i eistais gondarejums byus viņ tod, kod vysi byus paāduši. Vyss vajadzeigais ir atvasts leidza – guļbi, seipūli, burkuoni, casnāgi, kuopusts, žuovāti suonkauli, suoļs, pypuri, lauru lopys, zaļumi, kriejums, maize… Niu tik vajag sagatavuot. Vyss vēļ nav izcalts nu maisu, kai cytys sīvys īt tolkā. Tykušys pi puišu nazeišu, niu pasarunuodamys, myzoj, grīž. Līk kotlā.

Tīpat sūpluok ari Klāvs ar Nadīnu veidoj uzpariktis ap gunkuru drēbu žuoviešonai. Nui, nivīnam laivuošona “pa sausū” nav apsūleita.

Samanta, kuru niu jau vysi sauc pa juos babys mūdei par Samtini, itaidā nūtikšonā ir pyrmū reizi. Atbrauce leidza Pīteram. Vysi puorejī ir atroduši sovu vītu i dora. Jī obeji ir izcāluši teļti. Samtine fotoaparatā verās biļdis. Paceļ acs iz gunkura vītu i tūp jauni kadri. Aiz objektiva jei jiutās drūsuok. I vīgļuok byut ite. Tykuse uorā nu piļsātys, jei niu rauga sagiut sauvē vysu itū pļovu, mežu i upi. I cylvākus. Vysu. I īciparuot sova aparata atmiņā. Kas tū lai zyna, kod jai byus laiks itū vysu apsavērt. Tys niu nav nu svora, atīs tei šaļts, kod vajadzēs “uzpiļdeit batareikys”. Kaidā tymsā rudiņa vokorā, kod aiz lūga uordeisīs i gauduos viejs i nasagribēs leist uorā, naatkareigi nu tuo, voi tī leis voi naleis leits.

Kod lelī dorbi apdareiti i zupa vyrst kotlā iz gunkura, ap tū jau sasapuļciejuši vysi treispadsmit. Ari Pīters, kurs stuosta anekdotus. Vīnu piec ūtra. Par igaunim, par čukčim, Čaku Norisu. Ruodīs, ka juo vuoceleite pylna… I kuldā piec vuorda nav juovaicoj. I navajaga radejis. Vyss eters aizjimts. I vysim cīši labi.

Pīters pavalk iz zūba Klāvu i Nadīnu.  Obeji nu Reigys, nu i nasakautrej, ka ir čiuli. Nazkod taišni najauši īsamaļdeja iz vīnu braucīni i niu kotru reizi ir laivinīku rynduos. Itūreiz, kai gadejīs kai nā – Klāvam, kas ir puiss, mugurā ir cīši apspeilāts, pūkains džempereits i treju catūrtdaļu garuma elasteiguos biksis, a Nadīnai – mārgai – cīši plota, bīzys vylnys jaka. Iuzys kai reperam – plotys i sašļukušys. Itī diveji dabuoja izamauduot. Divreiz. Mare ar Zenonu ūtrajā reizē ratavuoja ar sovom sausajom drēbem. Saprūtama dzela, Pīters naļaun nivīnam palaist garum acimradzamu faktu, kai Mare ir ratavuojuse Klāvu, a Zenons Nadīnu… I vysi prīceigi, smaideigi, cytam nu kikiniešonys jau vysys malenis suop.

Niu jau vysi ir aizāduši iz dzeivuos, eistuos guņs vuoreitū zupu. Dyžan gordu. Kotrs sasatiņs sovā lobsajiutā voi sova cylvāka ozūtē. Ite ir laiks Izidoram. Vīni jū īsaukuši par Vīglū aiz tuo, ka vuorda suokums saistuos ar angļu vuordu “easy”. Cyti par Ze Durovys – aiz asociacejis ar slavonū grupu “The Doors”. I tei nav vīneiguo leidzeiba ar grupu. Izidoram ir muzykys instrumets – ukulele. Dreiži vysu apleicīni, suocūt nu gunkura kai epicentra, puorjam meditativs muzykys viļņs. Vysim zynomūs melodeju pavadejumam dreiži pīsavīnoj bolsi. Kotram sovs diapazons, kotram sovejuo ūdzeņa. I nav nu svora kai truopa pa notom. Golvonais ir dalikt sovu bolsu, ļautīs tam, kas kotram nu sovys vidīnis grib koč iz šaļteņu byut breivs. I tī breiveibys vuorti ir bolss.

Leluokuo daļa meža dzeivuotuoju itai vītai šūvokor īt ar leikumu. A Guņs meitys leidz ar tymsu pavysam drūsys i īt doncuot gunkurā. Pasašaun vīna slaida iz augšu, nūplivinej lyndrakus. Nu apakšys izlāc mozuos muosenis i pa puslūkim viļņojās. Juos doncoj vysu ocu prīškā. Vysu acs verās gunī, tok tik ratais īrauga… I, ka īrauga, damīdz tik ar aci i klusādams globoj Dobys bārnu nūslāpumus.

Nu raideibom ūdi nav nicik ni kautreigi, ni baileigi. Tūs gon vysi ir pamanejuši. Labi, ka ūdim ir bejeiba guņs prīškā. Cīš tyvai nalein, i cylvāks var jūs napamaneit, ka ir nūteiktā radiusā nu gunkura.

Viereigs vāruotuojs nu molys redz, kai spieļojās ap guņkuru sasādušūs cylvāku susātivi. Ari tī, kas nav ar acim saskotomi. Susātivi, kurūs kotrys kasdīnā vys tik rauga nūglobuot nu apleicejūs maņu.

Muokuli izkleist, dabasūs miļjardim zvaigžņu. Dīnys puorbaudejumi dora sovu i ap gunkuru kompaneja pa vīnam, pa divejim vys tik palīk mozuoka.

Pyrmī pi mīra aizīt Justs ar Dairu – vysjaunuokī. Vēļ bārni. Vysvaira jūs nūkausiejuse ir biziniešona pa pļovu nūmetnē. Laivā šaļtim beja drupeit par garlaiceigu, cikom navarēja kūpā sasēst.

Nuokamī aizsleid Zenons ar Mari. Beja kū nūsajimt, kab izratavuotu obejus reidzuonus i jūs laivu. Labi, ka šudiņ poši naapsaguoze. A reitūs Zenons ir augšā leidz ar pyrmajim saulis spaitim. Itaidūs braucīņūs jis ir tys, kurs sorgoj gunkuru, cikom puorejī izaguļ i mūstuos.

Vīglais spieļoj i dzīd, šaļtim pasavārdams dziļuok dabasūs, gunkura ūglēs, meža ānuos. Spieļoj, cikom piersti iztur. Pīters vys tik pasazūboj, ka cikom naasiņoj, tikom juospieļoj.

Eva i Augusts apsavaicoj Samtinei par īspaidim. Augusts ir ar vysleluokū pīredzi. Jis ir redziejs, kai mainuos ļauds. Nivīnā braucīnī nivīns nav līks. Nav diveju vīnaidu nūtikšonu. Na vysi brauc vēļreiz. Cyts vyspuor vaira nalaivoj, cytam vajadzeigi vairuoki godi, kab sajustu upis aicynuojumu i tam ļautūs. Cyts vīnkuorši vaira navar nalaivuot koč reizi godā. Samtine jau ir dzierdiejuse bez pīci minoti par folkloru atzeitū stuostu, kai pi Upis izsaceitais “nikod myužā” var puorsavērst par “iz myužu”. Niu jei ari teoretiski zyna, ka vysvaira atmiņā palīkūt pyrmais braucīņs i taids, kai Klāvam i Nadīnai. Ka saīt apsaguozt voi kaidys cytys gryuteibys. Jei, pretstotā Pīteram, lobuok jiutās kai klauseituojs, na runuotuojs.

Vēļ palykuši Jākubs ar Terezi. Verās zvaigznēs i ruoda, kaidus zvaigznuojus zyna. Atguodoj dīnā pīdzeivuotū. Runojās par vysaidu izmāru i formu akminim upis vydā i krostā, par spārem, zivim, zīdūšajim augim, par kūkim. Par tū, kai mainuos ainova. Ka verās pa straumei iz prīšku, gar krostim. A, ka saīt pasavērt iz aizmuguri… Navar beigt breineitīs. Vītuos, kur Upe atļaun, ka gona plota i mīreiga straume, tod jī ļaunās mīram. Īsaklausa klusumā, vieja muziciešonā, putnu dzīsmēs, kai iudiņa pilīni veidojās airu golūs i īkreit upē, veidojūt ceidarus. Šaļtim jī runojās i apsamaina ar īspaidim, ruoda ūtram dobys radeitū, kū īraudzejuši. A šaļtim taišni ūtraiž – izbauda klusumu kotrys sovuos dūmuos i sajiutuos.

Reitu pusē dabasi suoc kruosuotīs, i ari iztureiguokī īt pi mīra. Gunkurā vīna pagale gailoj iz palnim i dažom suortom ūglem.

Vīnam reits suocās ar aizīšonu pi mīra, cytam ar ceļšonūs i gunkura sorguošonu. Kaidu mīga davu gols golā dabuojuši ir vysi. Pa nakti cylvāki nav cīši izamainejuši. Īrostuo kasdīna i statusi taipat ir nazkur cytur. Ite vyss pakuortuots izdzeivuošonai, byušonai ite i niu. Piec reitišku nūmetne teik nūvuokta, montys salyktys laivuos, gunkurs apdzāsts, aprokts. Itūreit treispadsmit bolsūs, vysaiduos intonacejuos izskaņ aicynuojums i atguodynuojums: “Napamet pādus, kū atnesi, tū aiznes.” Nui, ari ite bez apsaceļšonys i lobsirdeigys pasazūbuošonys naiztikt.

Treispadsmit cylvāki sasāst laivuos i atsastum nu krosta. Prīškā jauni pīdzeivuojumi, pīredzis. Beigys i suokumi. Atsagrīzšona kasdīnā. Aiz jūs mugoru palīk Upis lāzonais krosts ar pļovu, kū apjam mežs. Damīgtuos zuolis i aproktuo gunkura vītā spraucās jauni osni. Doba turpynoj byut. Varbyut viejs voi kaida iudiņa lase atness ziņu Upis lāzonajam krostam, kai tim treispadsmit īt… Varbyut kaids nu tūs treispadsmit kod naviņ vēļreiz brauks pa Upi.