Autors: Valentins Lukaševičs

Aļberts Sprūdžs (1908–1944)

Dzims Dekšuoru apleicīnē^[1], natuoli nu Varakļuonu stacejis.

1927. godā jis pabeidze Varakļuonu vydsškolu^[2]. „Piktdiņ, 17. junijā pec sviniga divkolpojuma vitejā baznicā, Vaļsts Varakļonu vydsskulā nutyka izlaiduma akts. Gatavibas aplicibas izsnedze sekušim skulanim un skulnicom: M. Brokai, P. Leimanei, A. Meikulanam, G. Osyunišam, S. Sinkevičam, A. Sprūdžam, H. Trupam, M. Veipai, M. Zepei un S. Zepam.”^[3]

Aļberts Sprūdžs raksteja recenzejis i stuostus,  pasadeve jam ari liroepiski dorbi – poemys, baladis, gari dzejuojumi. Te tuoļuok juo sovulaik populara poetiska teiksma par Cyrma azaru^[4].

„Saules tveice vaigus glōsta,

Olūts augši viļņus svīž,

Yudiņs burbuli kū stōsta,

Naminēt sirds nanūcīš.

Divas mārgas, skrūzes pyldūt,

Sirdi kryutīs sytam jyut:

– Saulei pōrōk korsti syldūt,

Kaut kam baigam vajag byut. –

– A, nu nīki! Kotru dīnu

Versmi debess zemē mat…

Bīdnūs svīdrūs troskū sīnu

Myusu puiši skaudzē mat.

Nasam vāsas dzyras molku,

Lai jī spāku atgyun, spērgst.

Re, kai sauvi ceļ kai bolku,

Saule ar` kai rōvā mērkst… – 

Baigi, baigi! Šitik korsti

Bejis nav, kod launogs klōt…

Tu jau ari gaisu tvorsti,

Der mums vaigus nūskolōt. –

Mārgas nūlīk zemē skrūzes,

Palukstīs vāsu smeļdzi smeļ.

Sōrtus vaigus, it kai rūzes,

Olūtlīmeņs pretim ceļ.

– Tūmār gurdums nateik mozōks,

Spāka nav, taipat kai pyrms –

Versmes speidums kļyust vēļ osōks,

Bailes sirdi grauž kai cyrms… –

Pēški zemes klēpis vožās:

Olūts, it kai satrokōts,

Šļakstūt pōri krostam gōžās,

Aprej mārgas, vard un krōc…

Dažūs mirkļūs izgaist pļovas,

Redzīs tikai azars vīn.

Jyutūt viļņu meikstōs skovas,

Atvolgst sagrudušais sīns.

Placūs vīgli ceļūt skaudzes,

Viļni tōs uz krostu nas.

Naizpētēs jaunōs audzes

Cyrma azarradeibas.

Vōrdu mārgas atminēja,

Un, kai vēlejās tū Dīvs,

Cikom myužūs godi skrēja –

Azars saulē siļdeisīs.

Tikai solu, tī, kur dzyna

Agrōk olūts straumei traukt,

Ņyu, lai vysi ļaudis zyna,

Tū par Mārgu solu saukt.

Ceļā augūt, krostā šļōpstūt,

Viļni šļupst kai cylvāks vacs,

Nazyna, ka pīīt trōpstūt,

Dzērd tū vysi: jauns i vacs.”^[5]

Aļberts Sprūdžs beja tys, kurs ulmaniskā jiusmā 1935. godā sarakstēja rokstu “Latgaliešu rakstniecības sānceļš”, kura finaldaļā ir taids aicynuojums: “Un garā jau varam skatīt to laiku, kad maldīgās rakstniecības ceļš Latgalē būs nostaigāts, kad Latgales latvieši sapulcēsies uz kopējā rakstniecības lielceļa, lai roku rokā ietu pretī jaunāku un lielāku sasniegumu saulei. Un līdz ar izloksnes atmešanu rakstos būs galīgi noslēdzies nevien latviešu cilšu apvienošanās process, bet arī nostaigāts tas sānceļš, kuŗu saucam par latgaliešu rakstniecību”^[6].

Eista triumfa stuņde Aļbertam Sprūdžam beja Ūtrī Vyslatvejis Pļaujis svātki, kuri nūtyka Rēzeknē 1936. goda septembrī – vīns nu itū svātku centralajim nūtykumim beja juo lugys „Svētā zeme” izruodeišona grandiozā breivdobys izruodē.

1939. godā žurnals „Sējējs” divpadmit tyrpynuojumūs publicēja Aļberta Sprūdža plošuokū dorbū – romanu latvyski „Stipras saknes”. „Romānā parādīts vecais Latgales ciems, ar savām nolaistām ēciņām, šaurajām zemes šņorēm, ļaužu nabadzību un dzīvi vecu ieražu un tikumu stingrajos žogos, ar rumuļu, talku un aizdzerību dzīru troksni, bērnišķīgu deju un rotaļu prieku un skumjām ermoņikas skaņām. Parādās jau no citiem Sprūdža darbiem pazīstamas sejas – slinkie un nevīžīgie ciema vīri, pļāpīgās sievas, stingrie tēvi un veselīgās, straujās meitas.”^[7]

1944. goda naktī nu 6. iz 7. apreli Rēzeknis bombardeišonys^[8] laikā guoja būjā Aļberts Sprūdžs.

Juo sīva Mirdza Ābele daudzus godu desmitus piečuok pīmiņ tū laiku: „Tuvojās fronte, mēs abas ar mazulīti Ainu aizbraucām uz Jelgavu, viņš atbrauca 23. martā manā vārda dienā, bijām sarunājuši, ka tad, kad mamma atradīs aukli meitiņai, es braukšu atpakaļ uz Rēzekni”^[9].

Bet saguoja vyss nagaideiti, suopeigi i tragiski. „Skolotājs P. Svenne kopā ar rakstnieku A. Sprūdžu, pabeiguši Rēzeknes avīzes kārtējā numura sagatavošanu, bija iegājuši A. Sprūdža dzīvoklī, jo tur jau viena bumba bija kritusi, tātad cerībā, ka otra tai pašā vietā nekritīs.”^[10] Piec bumbys spruodzīņa nu Aļberta Sprūdža nikas daudz napalyka – apdaguse rūka i cymds, piec kura jū atpazyna.

Leidzeigi kai Aspazejis bēris 1943. goda rudinī, ari ituos kliva par vairuok nakai bērem.

„Sasdiņ, 1944. goda 15. aprilī Varakļōnu kopūs apglobōja boļševiku terora uzbrukumā Rēzeknē nūgalynōtū rakstnīku Albertu Sprūdžu.

Agrā reita stuņdē rakstnīka mērsteigōs atlīkas pōrvede nu Dekšāru mōjom uz Varakļōnu bazneicu. Boltū škērstu svineigi klōja Latvijas sorkon-bolt-sorkonais karūgs – vysas tautas atzineiba par veiktū gora dorbu.

Bazneicā sāru dīvakolpōjumu nūturēja sērmais kanoniks M. Dukaļskis. Pi škērsta gūda sardzē stōvēja Varakļōnu gimnazijas audzēknes.

Pēc dīvakolpōjuma sōcēs lels sāru gōjīņs uz Varakļōnu kopim. Te sāru ceremoniju vadeja bazneickungs Dukaļskis. Atvodu zīdus kai pyrmī nūlyka rakstnīka pīdareigī. Nu Mōkslas un sabīdriskū lītu depertamenta zīdus nūlyka „Latvju Mēnešraksta” redaktors J. Andrups. Tad atsavadeja „Daugavas Vēstneša” un „Rēzeknes Ziņu” pōrstōvi. Tyvōkū rakstnīka draugu vōrdā zīdus nūlyka rakstnīks J. Klīdzējs. Pēc tam garā ryndā sekōja pašvaļdeibu darbinīku atsavadeitōji.

Dzimtines smiļtis un zīdi ņyu klōj myrušō rakstnīka pādejū atdusas vītu. Jys miris, jys naraksteis vairs; vīn jō gors dzeivōs tōļōk saraksteitajūs dorbūs.”^[11]

^[1] Kai nūruode iz itū ir vīns nu Aļberta Sprūdža pseidonimim – A. Dekšārs.

^[2] Tys beja trešais Varakļuonu vydsškolys izlaidums.

^[3] C. Varakļoni // „Latgolas Vords”, 29.06.1927.

^[4] Atmūdys godūs ituo dzejuojuma atskanis ir atrūnamys Juoņa Karūdznīks eposā „Cyrmaļauds” un legendā par Būzaci Oskara Seiksts i Valentina Lukaševiča romanā „Valerjana dzeive i redzīni”.

^[5] Sprūdžs A. Cyrma azars // Latgaliešu literatūra. Mācību līdzeklis (sast. J. Kursīte, A. Stafecka) Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 157–158. lpp.

^[6] Sprūdžs A. Latgaliešu rakstniecības sānceļš // „Latvijas Kareivis”, 24.05.1935.

^[7] Kalve V. Alberta Sprūdža stāstu māksla // „Latvju Mēnešraksts”, 1944., Nr. 5.

^[8] Padūmu lidmašynys bombardēja Rēzekni vairuokys naktis, tys sakryta ar Leldīņu nedelis izskaņu.

^[9] Mārtuža E. Orhideja ziemas salā // „Neatkarīgā Cīņa”, 24.01.1994.

^[10] Šlesere A. In memoriam // „Mōras Zeme”, 13.04.1990.

^[11] Rakstnīks Alberts Sprūdžs guļdeits zemes klēpī // „Latgolas Bolss”, 26.04.1944.