Aleksandrs Adamāns

REDAKCEJA ĪSOKA

Kulturys īsacejumi nedeļai: ļautīs prīceigom emocejom

Rūku rūkā tyvuok uzvarai! Ilgtermiņa atbolsts Ukrainai

Aleksandrs Adamāns

Autors: Valentins Lukaševičs

Aleksandrs Adamāns (1908–1936)

Aleksandru Adamānu skaita par smolku i trauslu jiutu liriki, bet ari eisuo proza jam ir loba.

1930. godā publiceits juo „Latgalītes stōsts”. Ka cyti golvonūeiļ rakstēja sižetiskus gobolus, to itais Aleksandra Adamāna stuosts ir kai liriska impreseja.

„Es īpasazynu ar jū dzeļža ceļa remonta dorbūs pagōjušū vosor. Jei beja vēļ pavysam jauna, veselīga un atsaškeira nu cytom strōdnīcom ar sovu mozrunību un vīntulību. Ni ar vīnu jei narunōja, najūkōja, nasasmēja. Kad fabriku sviļpes vēstīja pušdīņu sōkumu un strōdnīki un strōdnīcas sasadalīja puļciņūs un, kūpīgi īturūt leidza pajemtū maļtīti, sasarunōja un jūkōja, jei nazkur nūzuda. Nivīns pēc jōs naprasīja un nameklēja. Bet kad atpyutas stuņde beja pagōjuse un meistars, lyupas laizīdams, kas svīstmaizi ādūt beja aplypušas ar svīstu, pārkyuņa bolsā īsasaucia: „Pi kirkom un lōpstom!”, strōdnīki vylcynōdamīs gōja pi nūrōdītīm reikim, ari jei īsaroda un, nasavārdama uz cytim, sōka steidzeigi raust grantu.”^{^[1]}

Darbeiba nūteik Reigā. Viesteituojs pamona itū naporostū sīvīti. Vysi sauc jū par Mareju, tik navar saprast, voi tys juos eistais vuords. Piec izrunys viesteituojs nūprūt, ka jei latgalīte, uzmaneigi aizsuok ar jū sarunu. Vīnu sastdīni jis prolaiž jū da sātys, a jei paaicynoj jū iz sovu mozū, asketiskū dzeivūkleiti.

„–Bet tagad esi muns gosts. Pasaprīcōsim drusku. Ap sirdi paliks vīglōk.

Jei izjēmia nu skapīša lelu buteli braškas un nūlyka tū uz golda.

– Kai? Vai tu dzer? – es breinōjūs.

– Nā, tikai tai… Sātā es dzeru tikai svātkūs un nu prīcas. Te dzeru, lai remdynōt bādas. Sastdīņom un svātdīņom, kad breivō laika tik daudz, palīk tai bēdīgi… gribīs raudōt… tad es dzeru. Šudiņ dzersim mes obeji.”^{^[2]}

Iz Latgolu pa vosorom braukuoja vīns reidzuons. Taids šmuks, prota meili i gudri runuot. Jimā īsaļūbēja vīna pavysam jauniņka latgalīte. Jis sūlēja jū aizvest iz Reigu, pierkt zeida kleitys i voduot pa teatrim. Mārga, napaklausūt dzymdynuotuojus, aizbrauce pi juo, pamainēja ticeibu, tī ar jū sasalauluoja.

A tuoļuok? Veirs cēlēs vālu, naktīs guoja sātā pīsadzierīs. Syta sīvu, pazaudēja dorbu, tod propūla, a vīna sīvīte paziņuoja jai, ka juos veirs ir atrosts nūsleics Daugovā.

Aleksandra Adamāna muokslinīcyskuos pasaulis varūni ir individualitatis, kurom ekstremāli svareiga ir emocionaluo dzeive. Styprys i reizē trauslys personeibys, kurys dzeivoj nu molys naīraudzātu, bet cīši pīsuotynuotu jiutu dzeivi.

Dzejneica Ligeja Purinaša sovā pietejumā par Aleksandru Adamānu akcentej vīnu biografisku faktu: „Bierneibu jis ir pavadejs Igaunejis teritorejā – Narvā, kur juo tāvs struoduojs iz dzeļžaceļa. Pyrmū izgleiteibu jis ari sajiems Igaunejā, tok 1921. godā saime atsagrīze Latvejā”, bet pošu raksturoj tai: „Aleksandrs tyka skaiteits par klusu, sirsneigu, izpaleidzeigu, simpatisku cylvāku ar lobu humora izjiutu. Juoņs Ezernīks atzeist, ka Aleksandram beja daudz ideju par latgalīšu literaturys atteisteibu, bet jis ni ocu golā naasūt īredziejs tukšu līleibu, glaimuotuojus i bezrakstura cylvākus. Aleksandrs asūt nūsūdejs tūs inteligentus i studentus, kas tautai sasūlejuši sazyn kū, tok golā dūmuojuši viņ par sovom syltom vītom, bet idealistus jis lobpruot atbaļstejs. Vysjau – skaitiejs par sev leidzeigajim.”^{^[3]}

Aleksandrs Adamāns tūmār vaira zynoms kai meditativs lirikis. Deļ pīvaduma, juo dzejūļs „Kur es eju?”:

“Vīntuļs eju dziļū sylu.

Bolta snīga pībyrušas,

Zaļōs egles snauž.

Brīnu, brīnu dziļu snīgu,

Syla vydā apstōju,

Prosu: kur es eju?

Vōvereite grauzējeņa

Atbiļd egles vērsyunē:

“Čirkužeņu grauztu”.

“Kū tu zini, glupō golva!”

Sausā zorā atbiļd dzeņs, —

“Parazitus kaut.”

Asti paslēpis storp kōjom,

Nikni nūryuc sērmais vylks:

“Naspēceigūs plēst”.

Brīnu, brīnu dziļu snīgu.

Brīnu, otkon apstōju.

Prosu: kur es eju?”^{^[4]}

Var vaicuot vēļ i vēļ, egļu mežā ir daudz īmītnīku, kotram byus gūdeiga, bet reizē viņ tikai subjektiva atbiļde. Voi syls šamā dzejūlī ir pasaulis daudzveideibys i naizzynnomeibys simbols?

Nūmyra Aleksandrs Adamāns dylūņa mūceits 1936. godā, myuža muojis atroda Pušmucovys kopūs.

Dzeivis laikā Aleksandram Adamānam beja gotovi puors dzejūļu kruojumi („Pavasara vēji”, „Sapņu dōrzā”)^{^[5]}, bet nivīna gruomota jam naizguoja, dorbi palyka izkaiseiti periodikā.

Atmūdys godūs Vitolda Valeiņa, Augusta Egluoja, Andra Vējāna i cytu latgalīšu kulturys entuziastu guodeibā izguoja Aleksandra Adamāna dzejūļu i eisprozys izlase „Sapņi un zemes balss”. Aleksandra Adamāna sovulaik latgaliski saraksteitī teksti te beja latvīšu volūdā, tikai daži dzejūlī latgaliski. 1987. godā tys beja daudz!

Te ari pyrmū reizi pasaruodeja tys, ka divkaņs raksteits kai uo. Prūtams, ka pi ituos gruomotys izdūšonys struodojūšī labi zynuoja, ka ituo divskaņa apzeimuošonai izmontoj o ar streipeni viersā. Esmu dzierdiejs, ka ituos grafemys pīdzimšona ir teiri tehniska – tipigrafejuos nabeja tū vacū o burtu ar streipeni viersā. Partū, nivīnam naprosūt atļuovi, izaleidzēja ar divu butru sūpluok salikšonu – uo. Nazynu, voi tei uo izviele beja ari cytaidi pamatuota, cīši varams, ka jau tod kaidam nu ituos gruomotys taiseituojim īguoja pruotā dūma, ka tū divskani lobuok ir raksteit na ar streipeni viersā, bet ar divim burtim. Nu tai, kai tys ir itymā gruomotā publiceitajā Aleksandra Adamāna dzejūlī „Kod svešumā guoju”:

„Kuopiec jyus dryumi tai šaļcit,

Meilī dzimtines sili?

Es vīntulis eju un klausūs,

Un sirds maņ suop dzili, dzili.

Šaura maņ dzimtines dryva;

Ardīvu, jyus šalcūšī sili!

Es svešumā vīntulis eju,

Un sirds maņ suop dzili, dzili.

Saulainū dzeju, kai agruok,

Klauseitīs guoju es, sili,

Kuopiec jyus dryumi tai šaļcit?

Un sirds maņ suop dzili, dzili”^{^[6]}