Autors: Valentins Lukaševičs

Aleksandrs Sylovs (1891–1941)

„Pēc pamatskolas beigšanas J. Klīdzējs iestājas Rēzeknes komercskolā. Tur strādā daudz labu skolotāju. Īpaši interesanta, kolorīta personība, fanātisks cīnītājs par Latgales jaunatnes izglītošanu ir direktors Aleksandrs Silavs. Rakstnieks viņam veltījis  stāstu „Tūreiz Rēzeknē” (latgaliešu rakstu valodā krājumā „Debešu puse”, 1968), kurā ar lielu cieņu stāstīts par skolas vadītāju, kas 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Sibīriju. Literatūru mācījis Heronīms Tihovskis, ievērojams literatūras pētnieks un kritiķis. Nenoliedzami tas rosinājis J. Klīdzēja literārās intereses.

Lai gan komercskola gatavo nākamos ierēdņus, grāmatvežus un tirgotājus, tomēr „gandrīz katrs otrais bija rakstnieks”. Skolā iznāk savs žurnāls „Mūsu Centieni” (200 eksemplāros), kurā iespiež skolēnu stāstus, dzejoļus un apcerējumus”^[1], 12. klasei paradzātā vuiceibu gruomotā roksta Anastasija Stikāne.

Juoņs Klīdzējs Rēzeknis komercškolā vuicējēs nu 1929. leidz 1933. godam. Par itū laiku jam palykušys vyssyltuokuos atminis, školys godi ir atroduši ari atspūguļuojumu juo tekstūs, deļ pīvaduma, autobiografiskajā stuostā „Tūreiz Rēzeknē”.

Kai var sprīst nu ituo stuosta, školys direktors Aleksandrs Sylovs beja dyžan harizmatiska personeiba^[2].

„Myusu direktors beja īpatnejs, sovaidnīks, bet varbyut taišni tōpēc jys beja vīnreizejs, izcyls un naatkōrtojams cylvāks. Jys vīnmār runōja tikai latgaliski, vīnolga, voi ar sovas školas audzēknim, školōtōjim, voi ari ar augstajim cīmenim nu Reigas, kod tī īsaroda oficialā apcīmōjumā. Kod jys aizbrauce uz Reigu, jys ar turīnes kungim runōja tai, kai runōja Reigā.

– Lobim latvīšim, kod tī cīmojās Latgolā, pīklōjeiba prosa saprast latgaliski. Kod mes aizbraucam uz Reigu, mes saprūtam tai, kai runoj jī, – taids beja jō izskaidrōjums par sovu stōju latgaliskōs volūdas lītā.

Daudzi vītejā Rēzeknes sabīdreibā un Reigā jū uzskateja par sovaidnīku, tīpšu, naaptāstu, separatistu un tai tōļōk, bet tys nagrūzeja jō nūstōjas. Ari mes, jō audzēkni, na reizi jam aiz mugoras pasamēdejom par jō pōrspeilējumim latgaliskō kuplynōšonā ar jaunim vōrdim. Tintei beja jauns vōrds „rakstia”. Mes atrodom tam vōrdam jaunvōrdu ar lobu atskaņu – „bakstia”, atvasynōtu nu vōrda – baksteit.

Jys beja styngrys, reizem borgs un myusus vysus na reizi nūdrabynōja tai, ka sasarōvem seiki un mozeni. Nu ūtras puses, jymā beja kaids lelums, idealisms, kaids ōrkōrteigs dzinējspāks, kas myusus vysus īsaisteja sevī un vylka, un cēle uz augšu: strōdōt vairōk, mōceitīs vairōk, saprast vairōk, nest gaismu myusu dzymtajai pusei Latgolai un taidejaidi byut tai jaunajai Latgolas paaudzei, kas, topuši poši zynošonōs bogōtōki, byus lobōki Latvijas dāli un meitas. Daudzejaidā veidā jys beja jaunas apziņas un sirdsapziņas mudynōtōjs un veidōtōjs. Bez jō īmīļōtō prīkšmata – latgaļu volūdas, jys mums mōceja ari ūtru – politiskū ekonomiju, uz kuras izskaidrōšonu un īdzeišonu myusu saprasšonā un apziņā jys lyka sevišku uzsvoru.”^[3]

Boleslavs Bukovskis^[4] Rēzeknis komecškolu absolvēja 1928. godā. Tys beja pīktais ituos školys izlaidums. Tymā godā kūpā školā vuicējēs ap 200 školānu. Kūpā ar Boleslavu Bukovsku gataveibys aplīceibys sajēme 21 absolvents, storp tim ari Aļberts Rudusāns – 20. g. s. 30. godūs populars sabīdriskais darbinīks, kurs beja zynoms ari kai dzejnīks.

Boleslavs Bukovskis sovā Aleksandra Sylova pīmiņai veļteitajā rokstā nūruoda, ka koč ari suoku pūsmā škola saucēs par Bolvu komercškolu, reali škola izavītuoja Bolvu muižys foļvarkā Štekentovā. Rēzeknē suokūs komercškola beja vacajā Piļsātys vaļdis nomā, a tod jaunizcaltajā lelajā i smukajā četrstuovu sātā.

Školys direktors Boleslavam Bukovskim spylgti palyka atmiņā i jis aproksta vairuokus gadīņus, kur radzams Aleksandrs Sylovs kai prīkšnīks, školuotuojs i radūša persona. „Direktors beja ļūti lels Franča Trasuna cīneitōjs, tōdēļ myusim vīnmār latgaļu volūdas stuņdē lyka deklamēt Fr. Trasuna fabulas. I jys pats lobprōt tū dareja. Golvu nadaudz atlīce pōri krāsla atzveļtnei, drusku pīvere acis, un sōce sovu īmīļōtū fabulu „Rozba suņs” deklamēt: „Jys beja suņs kai guņs…”^[5]

Taišni Aleksandrs Sylovs īvīse jiedzīni trešuo izlūksne – ni teiri latviski, ni teiri latgaliski, a latvīšu volūdys automatisks, fonetisks puorlykums latgaliski. Kod 1934. goda pošūs suokūs pasaruodeja tys Aleksandra Sylova puordūmu roksts par trešū izlūksni^[6], daudzi cyti latgalīši tū uzkateja par provakativu, stypri puorspīlātu i nakompetentu. Klasiskū volūdu students, nasenejais Rēzeknis Vaļsts gimnazejis absolvents Mikelis Bukšs puors mieneši piečuokiņ izkrytizej^[7] Aleksandru Sylovu – juosaver modernuok i plašuok, nav juopīsatur pi provincialisma i arhaikys.

Nu nabyuteibys jiedzīni trešuo izlūksne Atmūdys godūs izvylka Ivars Magazeiņs^[8]. Jiedzīņs atdzyma kai Fenikss nu palnu i jau vairyn kai treisdesmit godi jis dzeivoj gon publikacejuos, gon cylvāku runā, kod ir dūmu meiti par kaidu konkretu volūdys fragmentu voi myusu volūdai kūpeigu tendenci.

1935. godā, kai na vysai uzticams autoritarajam Kārļa Ulmaņa režimam, Aleksandrs Sylovs tyka nūjimts^[9] nu Rēzeknis Vaļsts komercškolys direktora omota i puorcalts struoduot iz Ludzys, piečuok Kuorsovys gimnazeju. Baigajā godā boļševiki jū izvede i jis guoja būjā.

^[1] Stikāne A. Jānis Klīdzējs // Literatūra 12. klasei. Eksperimentāla mācību grāmata. (red. Z. Lasenberga). – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997., 166. lpp.

^[2] Pīdzyma Pyldys pogosta Lemku sādžā. Sovus literarūs dorbus parakstēja ar pseidonimim Jōņs Gaitums, Ceļaveirs i c. Pa izgleiteibai beja tautsaimnīks, 1927. godā izguoja juo gruomota „Preču kustība Latgalē”.

^[3] Klīdzējs J. Tūreiz Rēzeknē // Klīdzējs J. Debešu puse. Stōsti un noveles. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1968., 72. lpp.

^[4] Piečuok populars i zynoms arhitekts.

^[5] Bukovskis B. Munas atminas par dir. A. Sylovu // „Dzeive”, 1962., Nr. 51.

^[6] Sylovs A. „Trešō” izlūksne // „Latgolas Škola”, 1934., Nr. 1.

^[7] Bukšs M. „Kas ir trešō izlūksne?” // „Zīdūnis”, 1934., Nr. 3–4.

^[8] Magazeinis I. Voi tiksim vaļā nu „trešōs izlūksnes”? // „Daugavas Vēstnesis”, 07.12.1991.

^[9] Škutāns S. Kaida pagōtnes ainova // „Dzeive”, 1974., Nr. 121.