Autors: Valentins Lukaševičs

Augusts Smagars (1910–1985)

Latgalīšu literaturā modernisma poezejis aizsuociejs^[1] Augusts Smagars pīdzyma 1910. gadā Leituvā^[2]. Juo muote beja žemaitīte, bierneibā saimē jī runuoja itymā volūdā.

Augusts Smagars sovā laikā vuicējēs Rēzeknis komercškolā i 1930. godā tū pabeidze^[3]. Tys beja Rēzeknis komercškolys 7. izlaidums. 1930. godā školu absolvēja 15 školāni, leluokuo daļa nu Zīmeļlatgolys, tai kai jī īsastuoje vuiceitīs vēļ Bolvūs.

Taišni Rēzeknis komercškolā izplauka Augusta Smagara literarī (1927. goda 31. oktobrī presē publiceits juo pyrmais dzejūļs, jis aktivi dorbuojēs Rēzeknes Vaļsts komercškolys žurnalā) i sportista talanti (pīsadaleja daudzuos sacenseibuos, uzstuodeja vairuokus rekordus, dorbuojēs ari kai sacenseibu tīsness i sporta žurnalists^[4]).

Jis beja lobs vīglatlets, vyngruotuojs, sliepuotuojs, bet it eipaši lobs futbolists.

1933. godā Augusts Smagars publicēja rokstu „Sports latviešu literatūrā”, kurā pavuica latvīšu literaturu: „Vai mūsu latvju rakstniekiem trūkst laikmetīgās erudīcijas, jeb vai viņu „jaunradīšanas darbs” ir – visa vecā un sen apnikušā kopēšana? Sportista tips–varonis būtu kas jauns un nebijis latviešu literatūrā. Tā būtu arī laba sporta popularizēšana tautas masās. Bet, liekas, mūsu rakstnieki nesaprot vai negrib saprast to, ko citu tautu literatūra sen jau uztvērusi. Sveštautu literatūrā sports iekarojis sev redzamu vietu. Mūsu rakstnieks šinī ziņā palicis laikmetam iepakaļ, kas lieku reizi pasvītro, ka mūsu rakstnieks dzīvo vēl pagātnē vai nodevis savu spalvu politikas kalpībā un nespēj sekot laikmeta garam”^[5].

Augusts Smagars ir Latvejis viesturē pyrmais dzejnīks-sportists – tai par jū roksta gon muokslys, gon sporta izdavumi, gon dzaltonuo prese.

1932. godā izguoja juo debejis dzejūļu kruojums ”Laikmeta termometrs”. Augusts Smagars ir pyrmatkluojiejs daudzuos lītuos – itys dzejūļu kruojums ir pyrmais, kur vīnūs vuokūs ir dzejūli i latviski, i latgaliski.

„Laikmeta termometrs” izraiseja  rezonansi, par itū gruomotu beja dažaidi, pat cīši atškireigi viertiejumi.

Reigys žurnalā „Tāle” grumotu apskotā raksteits: „Smagara dzeju aploks ļoti plašs. Viņš daudz nekavējas pie atsevišķiem objektiem, bet nogleznojis dodas tālāk, lai atkal un atkal ķertos pie jauniem. Nekur neizplūzdams, nemētādamies ar neko neizteicošiem vārdiem, autors panāk, ka viņa dzejas lasās ar interesi”^[6].

Aleksandrs Ancāns ar desmit godu distanci roksta: „Neizsīkstošas enerģijas pārpilns, tā laika garīgās ākstīšanās sajūsmināts, viņš skolas gados uzsākto dzejošanu turpina ar divkāršu sparu, neļaudams pat domai nogatavoties un saturam noskaidroties. Savācot laikrakstos un žurnālos iespiestos dzejoļus un papildinot tos ar jauniem, modernā uztverē un pat speciālā grafiskā izkārtojumā sarakstītiem darbiem, A. Smagars laiž klajā savu „Laikmeta termometri””^[7].

Literaturzynuotnīks Vitolds Valeiņs roksta, ka „A. Smagars vairōk nakai cyti jaunī dzejnīki 30. godu Latgolā lauze tradicionalō stila inerci un raksteja modernā ekspresivā manirē”^[8].

     „Uz prīšku

      tod ciļvēce īt,

      kod sabryuk trūni

      un oklō dogma,

      ar tautas grybu

      jyuk varas myuri,

      ar tyukstūšom bolsu

      kod vīnojūšs karūgs

      pōr pasauli pleiv,

      tod cylvāks ar prōtu

      škeļ dzērksti tymsā.”^[9]

Augusts Smagars ir sarakstejs romanu latvyski „Sirds dezinfekcija”, kuru 1935. godā zam pseidonima Augustino Re-Gars  publicēja nedelis žurnalā „Magazina”^[10]. Romans, kuram apakšviersroksts „Kāda vecpuiša pirmsnāves nekrologs”, ir īturāts smeldzeiga, liriski filozofiska īškejuo monologa stylā.

„Tu tukšs un kails esi jūtās savās. Aktiera žesti tikai tevim vēl ir! No jauna par manām domām ņirgājas sirds…

Bet ko darīt? Kā rast dzīvei saturu un svaru? Kā atgriezt sirdī mīlas spēku? Kā izbēgt no prāta praktiskām skavām? Bezgalīgs daudzums ceļu paveras man priekšā. Visi aicina mērot tos. Bet man nav vairs dvēseles gaišo spārnu. Tos dzīves dubļi aptraipījuši sen… Es palieku atkal viens ar smagām domām un nabaga sirdi.”^[11]

Augusts Smagars „nacistiskās okupācijas laikā Rīgas radiofonā veidojis raidījumus latviešu karavīriem Austrumu frontē. 1944. gadā apcietināts, sodīts, sodu izcietis spaidu darbu nometnēs Sibīrijā (1944–1954). 60.–70. gados Augusta Smagara dzeja publicēta preses izdevumos, 1967. gadā sarakstījis autobiogrāfisko stāstu “Kur ciedras šalc” (periodikā 1996–1997).”^[12]

„Sveķainas skaidas lēca uz visām pusēm.  Smuidrajās ciedrās aizvien dziļāk un dziļāk ieurbās mūsu cirvji un zāģi. Milzīgi ugunskuri  cepināja cilvēku kāju neskarto zemi, bet dzirksteļu spieti un dūmu mutuļi sitās taigai acīs. Lielo ciedru kritiena virzienu mēs notēmējām mazākiem, jau aizcirstiem kokiem virsū. Tad priecājāmies, kā ar spalgu troksni lielā kaudzē sakrita vairāki taigas staltie lolojumi. Mēs visādi centāmies sāpīgāk „iekost” taigai, bet šoreiz tā mūsu izdarības nemaz neņēma ļaunā. Tieši otrādi: tā aizvien vēlīgāk uzsmaidīja mums un vilināja pie sevis.

Pēc kārtējā smēķa mēs labprāt skrējām uz nelielo upīti un metāmies tās ledainajos apkampienos, lai jau nākamajā brīdī vēsās ūdens lāses no miesas nožaudētu žilbinošie jūnija saules stari. Pusdienu laikā zupai klāt piegriezām lokus no garšīgā meža ķiploka kalbā, kā to te sauca, un jutām taigas asinis šalkojam savējās. Saldā ēdiena vietā taiga laipni pasniedza tikko aizmetušos maigi sārtos zemes riekstu, sarankas, augļus, kurus izrakām no zemes.”^[13]

1942. godā Augusts Smagars īpasazyna ar Liliju Ābelīti (1918–1995), kura gaideja jū vysus izsyutiejuma godus, a 1954. godā jī apsaprecēja.

Augusts Smagars „70. gados izdevis vairākus dzejoļu krājumus. Dzejnieks miris 1985. gada 21. jūlijā Rīgā. Pēc četrām dienām apbedīts Siguldas kapos.”^[14] Cik asmu dzierdiejs, iz juo kopa pīminekļa ir ausekleits, a sūpluok aug īva – kai īguoduojums tam, ka ar juo vuordim ir sacarāta Raimonda Paula dzīsme „Zied ievas Siguldā”.

^[1] https://www.lakuga.lv/2018/04/25/modernuokais-30-godu-latgalisu-dzejniks-augusts-smagars/ (skat. 23.05.2022)

^[2] Auksūdē, napatuoļ nu Mažeikim.

^[3] Školā īsastuoja Bolvūs 1926. godā, piec Kuorsovys pamatškolys pabeigšonys.

^[4] Apeļs M. Latgolas atbreivōšonas un skūlu svātki Rēzeknē // „Zīdūnis”, 1930., Nr. 8 (65).

^[5] Smagars A. Sports latviešu literatūrā // „Stadions”, 16.03.1933.

^[6] Žīgurs E. Grāmatu apskats // „Tāle”, 1932., Nr. 6.

^[7] Ancāns A. Augusts Smagars – dzejnieks un karavīrs // „Daugavas Vēstnesis”, 21.06.1942.

^[8] Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 129. lpp.

^[9] Smagars A. Pagōtnes moldi // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 130–131. lpp.

^[10] Smagare L. Stāsts par dzīvesbiedru // „Darba Karogs”, 03.11.1990.

^[11] Re-Gars A. Sirds dezinfekcija // „Magazina”, 08.03.1935.

^[12] https://www.literatura.lv/en/person/Augusts-Smagars/872505?place-tab-page=1 (skat. 17.05.2022)

^[13] Smagars A. Kur ciedras šalc // „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1997., Nr. 1.

^[14] https://lv.wikipedia.org/wiki/Augusts_Smagars (skat. 05.05.2023)