Autors: Valentins Lukaševičs

Dekters (1901–1963)

Donats Myurinīks pīdzyma Emilejis i Meikula Švagru saimē nu Rogovkys natuolajā Dekteru dzeraunē. Nu sovys dzymtuos vītys jis pajēme sev pseidonimu, a plošuokai publikai ir vysvaira pazeistams ar divim sovim dorbim – lugu „Kōzas” (1958) i romanu „Dorvas cīma ļaudis” (1970).

      Piec suoku školu beigšonys vuicējēs Rēzeknis Tierdznīceibys školā. Kaut ari itei škola beja tendāta iz biznesu i komerceju, jis piec juos pabeigšonys izavielēja pavysam cytu ceļu.

      Daži latgalīšu literati ir pabeiguši katuoļu Gareigū seminaru Reigā. Donats Myurinīks itū muoceibu īstuodi pabeidze 1926. godā, jis sovā prozā aproksta tī asūšū dīnys parādu. Dokumentala precizitate ir vīna nu leluokajom juo tekstu vierteibom.

      „Ceļamēs sešōs stuņdēs. Vīns kleriks, kas nūzeimōts tamā nedeļā par mūdynōtōju, ceļ myusus augšā, pīklauvādams pi kotra durovom un saceidams: „Benedicamus Domino”, tys ir: Slavēsim Kungu! Gulātōji atbiļd: „Deo gratias”, tys ir: Pasateicam Dīvam, un tyuleit tryukstās nu gultas. Dažs vēļ pasavōrta kaidu minuti, bet jōsaceļ vīn ir, jo tikai pusstuņdes laika leidz lyugšonom kapleicā. Pa tū laiku ir jōuzklōj gulta, jōizteirej ustoba, jōnūsamozgoj un jōsasagērb. Teireiba styngri jōīvāroj. Cikom mes kapleicā lyudzamēs, inspektors kaidreiz sadūmoj apsavērt.”^[1]

      Dekters „Dorvas cīma ļaudīs” seiki i kai zynuotuojs roksta par daudzom lītom. Tū jis dora nu sovom īguodom cīši daudz godu vāluok, var tikai apbreinuot juo atminis styprumu.

      Kai prīsters byudams, jis daudz roksta par religiskom lītom.

      „Eistais dvēseles monts ir ticeiba, cereiba un mīlesteiba Dīvam un cylvākim, tys spāks, kas līk atsasaceit nu ļauna un dariet lobu. Dvēseles monts ir tōs vērteibas, kas apgoroj myusu dorbus, pīdūd saturu un dora ražeigus Dīvam par gūdu un cylvākim par svēteibu. Kū leidzātu labi nūauguse rudzzōle un augļu kūki, jo tī nikod nazīdātu? Ni byutu gryudu byruma, ni skaistu ōbeļu. Ari lyugšona byutu tikai tukšu cysu kuļšona, jo nazacanstu lobu dariet un gūdeigi dzeivōt, jo Dīvu tikai lyugtu pēc šō un tō, bet Dīva nagūdynōtu.”^[2]

      Teju pošā golvonā vītā jam ir Leldīnis i jū gaideišonys laiks.

      „Nōkušā dīnā, tys ir, Palnu dīnā daudzi gōja uz bazneicu, lai sajimtu palnus golvā un kaidu drusku atnastu mōjinīkim. [..] Lelajā catūrtdinē bazneica gērbās boltūs prīcas tārpūs, dzīd G l o r i a  i n  e x c e l s i s  D e o un šymā laikā zvona vysūs zvonūs, kas pēc tam nūklust leidz Lelajai sastdinei. Cylvāki īt pi dīvgolda. Pēc sv. Miša Vyssvātū Sakramentu nūvītoj tai sauktajōs timseibōs, kas atgōdynoj Pesteitōja agonijas lyugšonu Getsemanes dōrzā, cītumu pēc sagyusteišonas, izsmīkļus, zaimōšonu, šausteišonu un nagūda tīsu. Šamā dīnā diecēzes veiskups katedralē konsekrej sv. eļļas, kas teik lītōtas pi postoras svēteibas un pi kristeibas sakramenta [..] Lelō pīktdine ir dziļas nūskumšonas dīna, jo Pesteitōjs izcīš sōpes un mērst par pasauļa grākim. Tei ir vīneigō dīna bazneicā, kod nav sv. Miša pylnā vōrda nūzeimē, jo nateik konsekrāta Hostija, bet gon īprīkšejā dīnā konsekrātū augsti paceļ pret debesim prīstera lobā rūka [pādejā laikā šōs ceremonijas grūzeitas]. Krucifiksi bazneicā teik aizpleivurōti ar malnu drēbi, izjamūt tū krucifiksu, kuru prīsters ceremoniali atsadz un svineigi pagūdynoj, tyvōdamīs tam bosom kōjom. Vysusvātō Sakramenta Hostiju īlīk pazeļteitā monstrancē, kū aizpleivuroj ar boltu drēbi un nūvītoj uz trona, vērs Kristus kopa, kas bogōteigi puškōts zaļumim un pučem. Tauta apmeklej kopu un tū gūdynoj leidz pat augšanceļšonōs svātdines reitam.”^[3]

      Dektera romana „Dorvas cīma ļaudis” 12. nūdaļā „Mōtes školā” apraksteits vuiceibu process, kod bārna pyrmuo školuotuoja ir muote.

„Bārnam vajadzēja īgaumēt kotru vōrdu, zinōt tō nūzeimi un nu kaidim burtim sastōv. Školōtōjai vajadzēja lelas pacīteibas, bet školānam vyspyrms zynōt losomū gobolu nu golvas un tikai tod mōceitīs burtus pazeit. Panōkumi naizpalyka. Trejūs mēnešūs apkēreigais bārns laseja gondreiž takūši.

Disciplina mōtes školā beja lela. Bārns varēja voi izastīpt nu raudōšonas, bet vaļā natyka, cikom īkola golvā nūrōdeitōs riņdeņas. Tikai pēc tam dabōja ēst un spēlētīs. Tai tys nūtyka kotru dīnu, divi lekcijas dīnā, trešō vokorā, bet atkōrtōjumi storpā.

Mōceidama mōte strōdōja sovu dorbu: sprēde, aude, adeja, lōpeja voi sukōja lynus. Školāns uz kebleiša sēdēja pi jōs kōjom. Pats gudrais Salimons nasaprostu, ka te ir svoreiga škola latgaļu bārnim.”^[4]

Ka muojinīki poši zineibys naprota ci jim nabeja valis, tod pyrmuos zynuošonys bārnim īvuicēja tai saucamuos darakterkys. Par jom ari ir raksteits Dektera romanā.

Naiztryukstūša Dektera tekstūs ir doba kai tematiskais paralelisms.

„Tei ir līleišonōs ar vosoru, kas tik izškērdeigi apveļtej cylvākus ar sova krōšņuma bagateibu, bet par vysom lītom pateiceiba Dīvam, kas styprynoj cylvākus Svāta Gora dōvonom. Skaista dōvona ir zaļojušō doba, bet vēļ skaistōks ir ticeibas zaļums sirdī. Dzeivas ticeibas spākā darvīši prota nest sovas dzeives nostu, ticeibas spākā turētīs goreigūs augstumūs.”^[5]

      Dekteru cīš interesēja gūdi, godskuortu īražys, svātki i ar jim saisteitys ceremonejis i ticiejumi. Pyrmeileigi kuozys, kuru suokums beja sovys ūtruos puseitis izvēle.

      „Tymūs laikūs tei īpasazeišona preceibas nūlyukūs nūtyka sovaidōk kai tagad. Bryugōns nūtēmēja kaidu meitu pazagšus, nūvārōja vairōkas svātdīnes pēc kōrtas, nūvērteja pēc izskota, īvōce informaciju par roksturu, čaklumu un tykumu un tikai tod spēre pyrmū sūli prīkšlykumam. Ar mīlesteibas vōrdu  nasamātōja, ni ari šōs jyutas apzynōti lyka par pamatu preceibom. Mīlesteiba sōkšūtēs nu oltora, kod jī kļyušūt veirs un sīva, ar kūpeju prīcu, bādom, mērkim un uzdavumim. Vīnōtā dzeivē un dorbā augšūt un styprynōšūtēs mīlesteibā, bez kuras jī vairs navarēšūt dzeivōt. Kod reiz nūslēgšūt lauleibu, tod amen uz vysim laikim. Tōpēc šai lītai asūt jōpīīt ar lelu apdūmu. Īprīkš sasamīļōjušim  taida apdūma naasūt, prōts nastrōdojūt. Tys taipat kai kaču maisā pērkt voi myglā maļdeitīs. Smīkleigi byutu reikōt kristeibas, kod bārns vēļ nav pīdzimis – sasamīļōt, kod lauleibas vēļ nav nūslāgtas. Bez tvana golvā vīns ūtram varbyut nimoz napatyktu.

      Jaunom meitom vajadzēja vīnmār byut uzmaneigom, jo kuru kotru dīnu varēja īsarast precinīki, ni zynomi, ni gaideiti. Tūmār daža nūjauta beja, nu kurīnes tī vēji varātu pyust. Mōjīni deve rodi, paziņas un apkōrtbraukōtōji žeidi, ka taids un taids puiss tēmejūt. Ari pošom meitom labi dorbōjōs sastais prōts. Nūpītnus precinīkus maneja plašā apkōrtnē. Moza uzmaneiba, capures pacylōšona, sveicīņa syuteišona un, drūšōkā gadejumā, konfekšu pīdōvōšona tērga dīnōs, un maņa rūkā. Meitom tys glaimōja, bet jōs palyka rezervātas leidz pādejam. Precinīki varēja braukt daždažaidi kaut voi kotru nedeļu, tys tikai cēle meitas slavi un vairōja izdeveibu lelōkai izvēlei. Šaidūs gadejumūs šaidam taidam naslovonam precinīkam beja lels rysks tikt atsaceitam, lai gon ari daudzūs cytaidūs gadejumūs vīnmār beja jōpasaļaun uz lobu laimi. Nu pyrmō ocu uzmetīņa meitai kaut kas varēja napatikt, un līta beigta. Tōpēc jau vajadzēja jemt leidz lobus advokatus, svōtus un svōčas, lai nūleidzynōtu kunkuļus. Nadreikstēja ari tyuleit saceit, kōpēc braukuši. Lītu jōīvoda delikati, apkōrtceļā, puču volūdā kai, pīmāram, meklejam lītas kūku, rotim ass salyuza u.t.t. Ari atsaceišonu izsaceja delikati, pīmāram: myusu lītas kūks vēļ nav pīteikuši nūsagatavōjis, asi salobōt braucit pi kalēja u.t.t. Škeirēs, tai saceit, ar gūdu. Drūši panōkumi beja tikai tur, kur vyss īprīkš jau beja izpēteits un nūrunōts. Šeit preceibom beja tikai formalō puse, tai sauktō aizdzireibu sadzeršona.”^[6]

      Na par veļti leidz ar romanu-sagu Dekters sarakstēja i publicēja dramu „Kōzas”. Cik tys bazneickungam natipiski, i cik tys īdereigi! Lugu „Kōzas” smolki izstudēja Ontons Kūkojs i daudzi kū nu tuo izmontuoja teatralā uzvadumā „Kāzas Latgalē”.

^[1] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970.,351–352. lpp.

^[2] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 274. lpp.

^[3] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 239–241. lpp.

^[4] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 116–117. lpp.

^[5] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 232. lpp.

^[6] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 164–165. lpp.