Autors: Valentins Lukaševičs

Ingrida Tārauda (1971)

2000. godā izguoja Ingridys Tāraudys, kura aktivi publicējās pyrms tam jau kaidus godus desmit, debejis dzejūļu kruojums “vīgla byušonys ironeja”^[1]. Gruomotys prīškvuordā Oskars Seiksts roksta: „„vieglajā būšanas ironijā”, kas nemaz tik viegla nav, romantiskiem piesitieniem atklājas „saldenuma trauks” – aka, sievietiskā būtība, no kuras dots dzert visiem, kas spēj atklāties sev pašiem līdz Ingrīdas dziļienei. Romantika mijas ar ironiju, nedaudz pašaizliedzības, ko pieprasa maskulīni uzstādītie spēles noteikumi”^[2].

Ingrida Tārauda ir latgalīte^[3], bet uzbur sovā dzejā taidu spānisku sirds i saulis korstumu! Uh, svīdri tai i tak, iz juos gruomotu vuokim var izmierkušus kulaiņus kaļteit!

Jei dūd tū syltumu tik breivai i pošsaprūtamai kai elpoj voi ēd. Bet reizē tik  smolki, ka navā sajiutys, ka esi izamuozuojīs.

“To emblēmu vidū, kas pastāv mūsu sabiedrībā, ir arī runājošā seksa emblēma. Seksa, ko pārsteidz, ko izprašņā un kas, ar varu piespiests un labrātīgi valodīgs vienlaikus, nenorimti atbild. Reiz to tika sagūstījis kāds tik brīnumains mehānisms, kas pats sevi padarījis neredzamu. Kādā rotaļā, kurā bauda jaucas ar to, kas nenotiek labprātīgi, patvaļīgo un saprašanās – ar inkvizīciju, tas liek seksam runāt patiesību par sevi un par citiem. Mēs visi jau daudzus gadus mītam prinča Mangogula valstībā: pierādījums tam ir milzīgā kāre zināt par seksu, apsēstie par to iztaujāt, nepiesātināmie to uzklausīt un dzirdēt par to runājam, izveicīgie izdomāt visādus maģiskos gredzenus, kas varētu sagraut seksa noslēpumainību. It kā būtu ļoti svarīgi, lai mēs varētu izvilināt no šīs mūsu pašu daļiņas ne vien baudu, bet arī zināšanas un visu šo smalko rotaļu, kas starp tām pārvietojas: zināšanas par baudu, bauda no zināšanas par baudu, bauda-zināšanas; un it kā šim fantastiskajam dzīvniekam, kurā mēs mītam, savukārt būtu gana ziņkārīga auss, gana vērīgas acis, labi piekārta mēle un izveicīgs prāts, lai daudz ko par to zinātu un būtu pilnībā spējīgs par to izteikties, ja viņam ar zināmu izveicību to pieprasītu. Starp katru no mums un mūsu seksu Rietumi ir ieviesuši nebeidzamu prasību pēc patiesības: mums ir jāizvelk no seksa viņa patiesība, jo tā izvairās; seksam savukārt jāpauž mums mūsējā, jo tieši sekss tur to ēnā. Sekss  ir noslēpts? Jauna kaunīguma nolaupīts, pabāzts zem buržuāziskās sabiedrības drūmo prasību sloga? Gluži pretēji – tas ir nokaitis. Nu jau vairākus simtus gadu tas ir novietots iespaidīgas zināšanu petīcijas centrā. Dubultas petīcijas, jo mēs esam piespiesti zināt, kā ir ar seksu, savukārt seksam it kā būtu jāzina, kā ir ar mums.”^[4]

Mišela Fuko “Seksualitatis viesturi” ir reflektiejuse Džudita Batlere. Sovā gruomotā “Dzimtis namīrs” jei secyna:

“Fuko uzskata, ka ķermenis nav “dzimumā noteikts” nekādā precīzā veidā pirms tā noteikšanas diskursā, kas piešķir ķermenim noteiktu “priekšstatu” par dabisku vai būtiski piemītošu dzimumu. Ķermenis iegūst nozīmi diskursā tikai varas attiecību kontekstā. Seksualitāte ir vēsturiski specifiska varas, diskursa, ķermeņu un emocionalitātes organizācija. Tāpēc Fuko uzskata, ka seksualitāte rada “seksu” kā mākslīgu konceptu, kas patiesībā atražo un nomaskē varas attiecības, kuras atbildīgas par tā ģenēzi”^[5].

Itī Mišela Fuko i juo interpretatoris vuordi ir pylnā mārā attīcynomi iz Ingridys Tāraudis dzeju, ļaun īraudzeit vairuokys tymā pasaslāpušys nūzeimis.

2001. godā izguoja Ingridys Tāraudys dzejūļu kruojums “Izdadzynuota sirds”. Kurta jis turpynoj pyrms goda izdūtū, bet nūskaņā ir skorbuoks, a tematikā plošuoks. Pyrmajā vītā, kai i agruok, ir sasamīļuošonuos prīca i suopis, bet niu ar tom mīlesteibys pylnajom acim dzejneica verās ari iz muokūnim, dažaidom lītom i prīkšmatim. I kod sīvīte tai runoj ar/par veirīti, var ticēt i tam, kū jei runoj par volūdu, tāvu zemi i tt. Nu vīnys mīlesteibys formys ir vīgli puorlēkt iz cytu: bārnu i dzymdynuotuoju mīlesteibu, mīlesteibu iz Vysuvarenū i c.

Ingrida Tārauda 2012. goda pošā izskaņā īprīcynuoja skaiteituojus – izguoja juos trešais dzejūļu kruojums “Boltais šokolads”^[6].            Liriskuo varūne te ir kai mogona – plandūša, škelmeiga, viejaina i intiutiva. Autore ir asociativys dzejis praktizeituoja, kura apzynuoti izavaira nu aluzejom i reminiscencem, bet volgonumu sovai lirikai smeļ jutekliskuo kasdīneiguma okā.

            “Boltais šokolads
            i zaļais čajs
            puors vuordu i vyss
            sasaškeļvinej
            dūmys mani aizvalk
            otkon gryutā
            sirdeibā.”^[7]

Šokolads – vuordu kaita, jū tei var byut gon šokolade, gon  šokejūšs lads.

            “nakts dasakļaun da muna lūga
            vāsa smuka slāpumaina
            var izdūmuot sazyn kū i nazyn
            cik i kuo ari kai
            i par edelveisim
            i skotim kam napateik drakulys
            pat par nūzaudeitu atguojīni jo
            vysur kai vinmār –”^[8]

Likteneiguos sīvītis – pretruneigys, naprognozejamys, magnetiskys – lūma organiski pīstuov juos lirikys varūnei, kura apsazynoj sova kermeņa/rakstura/dareituo fasciniejumu i tū varu, kū tei sugesteja dūd.

            “napīsauc mani i
            pylnu ustobu ar mani
            ap mani valkirejis
            manī rogonsabatiskuo
            uztvere par tū ka
            vysam juopuorkuop
            napakreitūt īmārcūt
            lyupys veinā i
            nadzeņus rosā uz
            tovys mogorys
            dzerūt tukšu
            svātlaimis bičeri
            varbyuteņ kliušu
            uzticeiga”^[9]

2017. godā izguoja Ingridys Tāraudys dzejūļu kruojums „Bisers zam kuoju”. Cik daudz tu esi vajadzeigs cytim? A ka glamūrs ir tikai eksamens, kaba saprast cytu cylvāku dziļuokū byuteibu? Voi latgaliskais dzeivoj tikai Latgolā, voi ari latgaliskumam nimoz navā obligata dasaiste pi kaidys teritorejis?

2019. godā izguoja Ingridys Tāraudys pīktais dzejūļu kruojums „Pajautys”. Ir tolka, bet ir i pataļči. Ir saule i pasaule. Jautys i pajautys. Gruomotys prezentaceja Latvejā nūtyka Naredzeigūs bibliotekā Rēzeknē.

^[1] Iz gruomotys vuokim pošys autores zeimiejumi.

^[2] Tārauda I. vīgla byušonys ironeja – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2000., 5. lpp.

^[3] Dzymuse Drycānu pīvuortē asūšajā Kūzmu dzeraunē, napatuoļ nu Jezupa Kindzuļa (Čenču Jezupa) dzymtuos sātys.

^[4] Fuko M. Seksualitātes vēsture. I. Zinātgriba (no franču val. tulk. I. Auziņa). – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000., 53.lpp.

^[5] Batlere Dž. Dzimtes nemiers (no angļu val. tulk. D. Ābola). – Rīga: Mansards, 2012., 127.lpp.

^[6] Tārauda I. Boltais šokolads. – Reiga: Latgolys Studentu centrs, 2012.

^[7] http://www.lakuga.lv/2011/06/14/boltais-sokolads-i-zalais-cajs-ingridas-taraudas-dzeja/ (sk. 03.03.2023)

^[8] http://www.lakuga.lv/2011/06/14/boltais-sokolads-i-zalais-cajs-ingridas-taraudas-dzeja/ (sk. 04.03.2023)

^[9] http://www.lakuga.lv/2011/06/14/boltais-sokolads-i-zalais-cajs-ingridas-taraudas-dzeja/ (sk. 12.03.2023)