Autors: Valentins Lukaševičs

Juoņs Opyncāns (1899–1973)

Spylgta, kontrversala personeiba! Raiņa dūmubīdrs i paziņa. Skandalozs Saeimys deputats, kuram dakarynuota huligana i dzāruoja birka. Drūsmeigs latgalīšu literaturys tabu temu lauziejs. Jis var patikt voi napatikt, bet latgalīšu literaturys viesturē navar par jū narunuot.

      Pyrmuo publikaceja Juoņam Opyncānam ir ostoņpadsmit godu vacumā. Raksteja dzejūļus, lugys, atdzejuoja, tulkuoja, raksteja eisū prozu, apskotus i kritikys, pat atsavēzēja iz romanu. Juo literaruo darbeiba ir aktiva, bet eisa – 20. g. s. 20. godi.

      Tai kai Juoņa Opyncāna novele „Es nazynu, nazynu…” ir pyrmais modernisma teksts latgalīšu daiļliteraturā, detalizeituok pasakaveišu pi ituos novelis sovpateibom.

      Jaunais školuotuojs Andrivs Mežernīks pavoda vosoru sovā dzymtajā Vysbaļu sādžā. Paieds vakarenis, jis izdūmoj aizīt da azaram, kurs atsarūn tīpat sādžys molā.

      Andrivs ir spieceigs, skaists veirīts:

      „Šimā apbūrušā naktī Andrivs izaskatija vēļ dailoks. Garais augums, plotī placi uz kurīm krita malnūs motu vilni, augsto marmora pīre, zylos, dūmīgos acis un īgarono bolo seja; vysi šī cylvāka mīsas skaistumi pi Andriva beja ītarpti pareizos un dailos formos. Milzīgs spāks slēpjās plotūs Andriva placūs, styprūs rūku un koju muskulūs”^[1].

      Īmūt iz azaru, jis nauošmai kliust līcinīks Solnas Kostyna i Vysbaļu sādžys skaistuokuos meitinis Teklis sarunai. Obi mīlinīki jauneibys degsmē īdadzynoj sovys kaisleibys:

      „Stovūšajs blokūs Tekļai veirīts aptverja šū dailū, slaikū, styprom augstom kryutim, kuplīm tymsīm motim, speidīgom acim, opolīm sorkonim byudim un paprovom sulīgom lyupom Tekli aiz rukas un īsocja vilkt pēc sevis.

      – „Nā, nā, Kostīt, tikai na uz turini.”

      – „Nu tad uz kurini,” – otri atsagyva Kostyns.

      – „Ak, Kostīt, nu lobok kot uz pyuni,” – dzerdējās, tagad jau maigais un it kai sopīgi nu sirds dybyna plyustošais Tekļas bolss”^[2].

      Andrivu nadaudz mūka greizsirdeiba, ari skaudeiba – „Jis skaidri, kai šudin atminēja pyrmūs sovus studenta godus, kad atbraucis uz sātu, tai pat vosoras jaukajā naktī na reizi jū skūpstija tymā pat dorzā un zam tū pat obeli. Tad jis beja tik laimīgs, ka nūpītni dūmoja un pat sūlēja Tekli jemt par sīvu. Jimā vēļ tagad skaņ jos mīlī vordi: „Es nazynu, nazynu…” kurus jej, kai šūnakt Kostynam, jam tad teicja”^[3] – bet reizē ir ari patīsa prīca par Tekli i Kostynu – „Jis prīcojās, ka ļaudis mīļoj, mīļoj, ar vysu mīsu, teiri, bez kaidom bailem un aizspridumim. Sēvišķi, jis prīcojās tam, ka augstokos, skaistokos un styprokos dobas formas atrūn vīna utru un kūpīgi grib radīt vēl augstoku, skaistoku un styproku”^[4].

      Fiziskais spāks i kermeniskais skaistums ir tys nadaudzais, kas ir kūpeigs Andrivam i Kostynam. Gareigā ziņā jī ir piļneigi dažaidi cylvāki:

      „Andrivs dzili sajuta, ka tymūs jaukūs breižūs jis taipat varēja šū skaistū sīvīti aiznest uz pyuni un darīt, kas jam patyktu… Jis tū ari tad labi saprota, bet jis nabeja porlīcynots, ka jū pajems par sīvu. Un pamest meitiņu kaunā viņš navarēja, navarēja pat šo īdūmot.

      Un pašlaik jis prīcojās tam, ka ir spējīgs valdīt ar sovom jyutom. Bet tūmār viņš nabeja pilnīgi mīrīgs, jo leidz šam vokoram viņu bīži apmeklēja dūma, kura runoja par Tekļas dailumu un izsaucja viņā gribu jū redzēt un turēt tyvumā”^[5].

      Tekli – „Taida daila un mīla meitiņa, – dūmoja Andrivs. Jej tik pat teira, kai šis dzidrais gaiss un klusajo yudeņa līmenis”^[6] – Andrivs beja nu sevis atgryuds, tai kai puordūmu rezultatā beja sevī atkluojs dūmu, kurai eisti nagribēja pats pīkrist – jis meklej navys zemneici, bet inteligentu sīvīti.                         

Nuokamā dīnā piec liktineiguos nakts Andrivs pamona, ka struodeiguo Tekle azara krostā velej drēbis:

      „Ilgi Andrivs navarēja nūgrīzt sovas acis nu šom, mokslinīka gleznai leidzīgom kojom: jam gribējās skrīt un skūpstīt, skūpstīt jos bez māra. Viņš šos kojas mīļoja na vinīgi todēļ, ka jos viņā sacēļa kaislīgas jyutas, bet ari todēļ, ka jimos, kūpā ar dailumu, beja sakūpots lels dorbs: tos beja svātos strodnīcas kojas!

      Kai nicīgas un najaukas, šimā breidī, Andrivam pasarodijās pilsātu sīvītes kojas: jos tagad viņam izaskatijās par glaivom, bezašnīgom, taukaiņom un kuras pazeimotas byut it kai vīnīgi dēļ to, lai jos švulpstītu kaidi pīdzarūši, ar taidom pat tuklajom lyupom veirīši, kurus mīļoj saukt voj par veirim, labdarim, voj ar cytim skaistim vordim”^[7].

      Tekle ir sīvīte, kura nagryb gaideit, kod kaids atīs pi juos, fiziologiskuos kaisleibys jamā ir stypri dabiskys, jei navar i ari nagryb ituos kaisleibys apsluopēt.

      „Tagad jos acis, rodīs, kai runoja, saprūt tu, mīlais cylvāks, es tak sīvīte, es gribu mīļot; bet tu nagoji uz manim, tu laikam nagribēji manis, tad redzi, es atsadevūs cytam; bet tu nadreiksti manis nairedzēt, jo es mīļoju veirīti vyspor, jo maņ viņu jomīļoj. Un tam, ka es ar Kostynu, vainīgs esi tu un vīnīgi tik tu. Bet kai es tevi mīļoju, es tevis tai stypri gribēju, rodīs, gotova tev byutu atdūt vysu, pat dzeivību, par vinu – cālos mīlības breidi… Bet tu nagoji…”^[8]

      Mīlesteibu Tekle viertej dyžan auški, juospruot, vyspyrms ir juobyun mīlesteibai, tikai tod var izaveiduot gimine.

      Andrivs dabiskumu i vielmis respektej, bet jam ir gryuši uzvarēt tradicionalitati, it eipaši pošam sevī: „Jis intuitivi saprota jos dūmas un sovkort runoja uz jū: ja, ja, es un tikai es asmu vainīgs, munu mīlū Teklīt, bet pīdūd, jo es naasmu breivs, vysu laiku mani saista muns stovūklis un vysi šūs nicīgūs ļautiņu aizsprīdumi. Par nūžalojumu, es vēļ naasmu tai breivs kai tu, jo es asmu pīsīts ar stypru saitu pi pūsto pordabisko stulpa, jo es navaru sekot dobas lykumim”^[9].

      Tuoļuok novelis darbeiba turpynojās jau piec Zīmyssvātkim. Teklis cereibys, ka Kostyns byus ar jū kūpā, izplien. Kaut ari Tekle gaida nu Kostyna bārnu, Kostyns atrūn sev attaisnuojumu: „Un Kostyns ari nazynoja kū darīt. Jis labi zynoja, ka vainīgs ir viņš, bet jemt Tekli pār sīvu jam ari izalyka nazkai sovaidi. Jis nikai navarēja saprast, kai gūdīga meitiņa varēja ar jū laistīs uz taidom darišonom”^[10].

      Kostyns publiski nūlīdz sovu vosorys mīlesteibu ar Tekli, tai kai planavoj apprecēt boguota saiminīka meitu Driču Madali. Andrivs nu sovu vacuoku viestulis uzzynoj par Teklis kibelem. Kod jis zīmā iz eisu šaļti ībrauce sovu dzymdynuotuoju sātā, jū komoj tikai vīns vaicuojums – kai paleidzēt Teklei? Nu suoku pat pazibēja dūma pošam apprecēt itū naboga meitini, bet piečuok jis puordūmoj i nūsprīž, ka Teklei tīsys ceļā ir juopīdzan nu Kostyna uzturleidzekli i jis ir gotovs šamā lītā jei paleidzēt.

      Vysa sādža nūsavierš nu Teklis i juos saimis, nūsūda jū kai palaistuvi, kurai ir pīdzims uorlauleibys bārns. Kod Andrivs īguoja gostūs pi Teklis, juos muote Īva pasacēja:

„„Kur jyus, dēliņ, īdūmot apcīmot myusus: labi, labi kot vins cylvāks atsorada ar sirdi, jo cyti myusus vairs naīredz” un, osoras slaucīdama, vecīte atsagrīzja un saleikuse pīgoja pi bārna, kurs tagad īsoka vēļ cīšok klīgt”^[11].   

Andrivs uzroksta Teklis vuordā īsnāgumu mīrtīsnešam. Kaut ari Kostyns sarunoj daudzus vyltus līcinīkus sev par lobu dūt līceibys, tīsa (na bez Andriva nūpelnim!) nūlem kotru mienesi nu Kostyna pīdzeit uzturleidzekļus par lobu Teklis bārnam.

Niule itys vyss redzīs pošsaprūtamai, bet pyrms symts godu, kod itei novele tyka publicāta, tys daudzim ruodejās kai autora bravura i huliganisms.

^[1] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[2] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[3] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[4] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[5] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[6] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[7] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[8] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[9] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[10] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.

^[11] Opyncāns J. Es nazynu, nazynu… // „Reits”, 1923., Nr.1.