Autors: Valentins Lukaševičs

Juoņs Rudiņs (1897–?)

Ka sprīst par pseidonimu smukumu, to Juoņs Rudiņs ir vīns nu pošim taidim. A eistineibā itū cylvāku sauce Juoņs Ratinīks.

Pīdzyma Vaičuļu cīmā Rēzeknis upis krostā, napatuoļ nu Stoļerovys. Vēļ sūpluok  ir Rozeļmuiža i Ratinīki.

Juoņs Ratinīks izavuicēja par školuotuoju, itymā profesejā ari struoduoja.

Juoņs Rudiņs kai rakstnīks tematiski navā vīnveideigs, stuostu vide, idejiskais nūdūms i literarais izpiļdiejums labi vīn mainuos. Sarakstiejs jis navā daudz, leluokuo daļa publikaceju ir nu 1930. leidz 1932. godam.

„Vislielāko kritikas un arī lasītāju ievērību izpelnījies Joņa Rudiņa stāsts „Ceiruļu Īveņas liktiņs”. Tas ir pirmais godalgotais darbs latgaliešu literatūrā. Žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada literāro darbu konkursā tas izpelnījās pirmo vietu. „Es” formas vēstītājs šajā stāstā dziļi jūt līdzi Ceiruļu Īveņas smagajam liktenim. Viņa ir „meitas bērns”, augusi pie mātes trūcīgos apstākļos. Māte vēlāk apprecas, un patēvs nav slikts cilvēks. Taču, kad šajā mātes laulībā dzimušais Īveņas brālis apprecas, viņa sieva padzen Īveņu no mājām. Īveņa staigā pa ļaudīm par kalponi, vecumdienās pārtiek no vērpšanas, darbā sabeigdama savus pirkstus, bet pretī saņemdama tikai pakulas un pāris sauju putraimu. Īveņas liktenis ir dziļi traģisks, tomēr savu silto sirdi viņa nezaudē līdz mūža galam.”^[1]

Juoņs Rudiņs labi prūt paruodeit sovu personažu raksturus, i pī tam ni aprokstūši, bet vaira tū atkluojūt car nacylom darbeibom, dialogu frazem i tt. Juo styls ir nauzbuozeigs, bez tukšvuordeibys i patetikys. Jis prūt radeit sovā skaiteituojā empateju pret sovu stuostu varūnim.

Latgalīšu prozā izteiksmeiguokais Reigys tāluojums ir atrūnams Juoņa Rudiņa garajā stuostā „Skrondu vosora”^[2]. Psihologiskuo realisma stylā īturietojā stuostā „skaistā, saulaiņā pavasara reitā nabadzeigō Raznas apgobola Zeiļu cima kaimini Silvijs Indričs un kristtavs Kukuļs laižas meklet dorba uz Baltiju”^[3] i nūkliust Reigā, kura izraisa jimūs (it eipaši Silvejā) ambivalentys izjiutys.

Juoņa Rudiņa nūvodnīks i draugs Meikuls Apeļs Silveja i juo krystāva dzeivi Reigā puorstuosta tai: „Reigā Silvijs ar kristtavu Kukuli apsastoj kaidā nateirā Latgolas prikšpiļsatas ibraucamā vitā, kur porosti apsastoj nu Latgolas ibraukuši dorba maklatoji, jo vini te jutas tik pat valeigi, kai lauku satōs un pornokuši nu dorba meklešonas pa piļsatu, var nukrateit laucinikim napanasamū piļsatas saspisteibu un steigu. Kristtavs Kukuļs ikreita noc meklet dorbu uz staciju, kura kai latgališu dorba maklatojim, tai ari Baltijas saiminikim – strodniku maklatojim nuder par eistū dorba biržu, jo te parosti saiminiki saleigst sev kolpus, dorba maklatoji ikreitu sasatykdami sovstarpeji informejas par dorba dabošonas izredzem. Bet dabot dorbu izaroda na tik vigli. Pait pors nedeļu naportrauktā klaušynošonā pec dorba. Par šu laiku Silvijs Indričs ir piļneigi breivs un laiku pavoda klejojut pa Reigu un nuvarojut piļsatas dzeivi. Sovaidu ispaidu Reiga atstoj uz Silviju. Laseidams par Reigu gromotōs un klauseidamis cytu nustostūs, viņš agrok Reigu beja isadumojis kai kaut ku lelisku un varenu. Tyvok isaskotut lelpiļsatas dzeivē, viņš goja pi sledziņa, ka Reiga patiseibā ir tikai eļne ar šabloniskim, geometriski pareizim piļsatas nomim, ar gļumim valnanim – piļsatas šeftmanim, kam svešs vyss pyrmatneji calais un idealais, ar skrondainim, nužalojamim strodniku borim. Tumar šos eļnes techniskōs piļneibas un sasnagumi, viņu, pi lauku vinkoršeibas un dabiskuma pirodušū jaunekli, aizraun, aizstota apbreinot lelpiļsatas techniskōs labireiceibas sasnagumus. Divejaidas jyutas Silvijā plusas klejojut pa Reigas ilom: viļšonōs un ignums pret vysu radzatū, bet kupā ar tu ari nuspisteiba un nazkaida nanujaušamō porokuma un piļsatas leliskuma sajyuta, kur atsevišks individs ir gluži niceiga druska”^[4].

Juoņa Rudiņa stuostā Reiga mirdz vysūs lelpiļsātom rakstureigūs kontrastūs, storp naturalisma pylnim (bet ni puoruok garim) aprokstim dzeivoj i dorbojās tipāži, kuri ir koloriti i pīteikūši individuali.

Kai jau laukūs dzims i izaudzs cylvāks, Juoņs Rudiņs sovūs stuostūs tāloj ari sev i tuo laika latgalīšim tik īrostū vidi. 

Tymūs laikūs dažaidu dorbu vydā vysaugstuok tyka vierteits zemnīka dorbs. Zemnīkim pošim ari beja augsts pošnūviertiejums. Jī skaiteja, ka taišni jī ir zemis suoļs, ka jī, bez augstys izgleiteibys i smolkom manerem, ir tī, kuri baroj vysus cylvākus, ka taišni zemnīka syurais dorbs ir Dīvam vysteikomuokais. Dzeivuošona dobā i nu dobys, sovu dorba augļu taustameiba, dzeivuošona bez puormiereibom daudzim zemnīkim lyka dūmuot, ka tai na pa eistam dzeivoj bagaturi i aristokrati.

„Te jōpīzeimoj, ka vysa myusu cīma tauta, vysus kungus turēja par taidim, kam nav ni prōta, ni sajāgas, ni dzeives saprasšonas, ir tikai nauda, pasateicūt kurai jī na dzeivoj, bet ōvejās.

Un ari kungu etiketu myusu cīms uzskatēja na par sovstarpēju izaturēšonu, bet par ķēmōšonūs vīnam pret ūtru.”^[5]

20. g. s. 30. godu suokūs latgalīšu inteligence aktivi jēmēs ar sovys – Latgalīšu rakstnīku i žurnalistu bīdreibys – izveidi. 1932. godā tyka izstruoduoti jaunuos bīdreibys statuti i īsnāgti apstyprynuošonai Latgolys apgoboltīsā. Bīdreiba planavuoja vīnā kūpeigā organizacejā apvīnuot latgalīšu rakstnīkus i žurnalistus, tai veicynuot latgalīšu rakstnīceibys i žurnalistikys uzplaukumu, kai ari ryupeitīs par sovu bīdru tīsiskū i materialū stuovūkli. Kai bīdreibys dybynuotuoji statutus parakstēja Nikodems Rancāns, Meikuls Apeļs, Aleksandrs Sylovs, Eduards Kozlovskis, Ontons Rupaiņs, Augusts Smagars i Juoņs Ratinīks^[6].

Juoni Rudini boļševiki 1941. godā deportēja, precizu ziņu par juo tuoļuokū liktini nav.

^[1] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004 – Rīga: Zinātne, 2005., 48. lpp.

^[2] Rudiņs J. Skrondu vosora // „Zīdūnis”, 1931., Nr. 6., Nr. 7/8., Nr. 9/10., Nr. 11/12.

^[3] Apeļs M. Pizeimes par I. Latgolas rakstniku konkursa daleibniku dorbim // „Zīdūnis”, 1929., Nr. 2.

^[4] Apeļs M. Pizeimes par I. Latgolas rakstniku konkursa daleibniku dorbim // „Zīdūnis”, 1929., Nr. 2.

^[5] Rudiņs J. Katres dīvers nūsleika // „Zīdūnis”, 1930., Nr.11.

^[6] Izstrōdōti un īsnāgti apstyprinōšonai latgalīšu rakstnīku un žurnalistu b-bas statuti // „Straume”, 1932., Nr. 3.