Autors: Valentins Lukaševičs

Konstantins Raudive (1909–1974)

Ka īguglēsim „Raudive”, to pasauļs lelūs volūdu resursūs redzēsim, ka Konstantins Raudive (1909–1974) ir vīns nu vysvaira storptautiski atpazeistamajim latvīšim vyspuor. Tymā atpazeistameibā vysleluokais nūpalns ir juo parapsihologa darbeibai.

Kostja pīdzyma bārnim bogotā zemnīku saimē Osyuns^[1] pogosta Barinaucu^[2] dzeraunē. Itymā apleicīnē taidi inciresni vītu vuordi – Klabauci, Rubinauci, Kozirauci!

Vuicējēs Osyuna pamatškolā^[3], Kruoslovys gimnazejā, kaidu šaļti Reigā Gareigajā seminarā. Vītu i cylvāku ziņā tei beja dzeivuošona latgaliskajā. Vēļ taida strēče juo dzeivē beja Ūtruo pasauļs kara godūs, kod Kostyns nu 1942. leidz 1944. godam vierseibēja Daugovpiļs gazetys „Daugavas Vēstnesis” Literaturys i muokslys nūdaļu.

Pīters Zeile roksta, ka „K. Raudive savus darbus rakstīja tikai vispārnacionālajā jeb lejaslatviešu literārajā valodā”^[4]. Pyļneibā precizi tys laikam navaiduos. Pošys pyrmuos publikacejis Konstantinam Raudivei ir latgalīšu volūdā.

„Enciklopedejā „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” Dzidrys Vārdaunis saraksteitajā škirklī par Konstantinu Raudivi nūrōdeits, ka Konstantina Raudivis pyrmō publikaceja ir eseja aba padūmōšona „Cisšonas – sveteiba”, kura nūpublicāta žurnala „Zīdūnis” 1929. goda 9. numerī. (..) Bet tei nav Konstantina Raudivis pyrmō publikaceja. Godu īprīkš, 1928. godā gazetys „Latgolas Vōrds” 8. augusta numerī nūpubliceits dzejūļs „Dzimtine”, kura autors malns iz bolta ir Konstantins Raudive. (..) Dzimtine Konstantinam Raudivem te ir nu treju daļu sastōvūša: 1) dzymdynōtōji, 2) doba i 3) religeja, kuru metonimizej ōra krucifikss.”^[5]

Konstantins Raudive studēja dažaidu Eiropys vaļstu slovonuos augstškoluos, dzeivis laikā apgiva septeinis svešvolūdys (vuocu, spāņu, itāļu, angļu, fraņču, krīvu, zvīdru), gribēja byut Latvejis cylvāks Eiropā i Eiropys cylvāks Latvejā.

Volūdu prasmis rezuļtējēs tulkuotuoja dorbā. Nūzeimeiguokais i palīkūšuokais te ir Migela de Servantesa Saavedrys (1547–1616) romana „Atjautīgais idalgo Lamančas Don Kihots” tulkuojums nu spāņu volūdys latvīšu literarajā volūdā (ar latgaliskumim leksikā i cytūs leidzīņūs, publiceits divuos daļuos 1937. i 1938. godā).

Vysu myužu Konstantins Raudive raksteja filozofiskus dorbus. Par nūzeimeiguokajom ite var skaiteit myuža izskaņā saraksteituos i piec smierts izdūtuos gruomotys „Laikmetu ārdītāji” (1974) i „Laikmeta atjaunotāji” (1976).

Jis beja ari Austrumu religeju analizietuojs. A gruomotā „Pārpersonīgais un personīgais” (1942), leidzeigi kai Zenta Mauriņa esejā „Divas kultūras saknes”, jis formulej latvyskuos kulturys pamatus.

Eipaši tyvs jam beja spāņu krysteigais eksistencialisms, it eipaši Hose Ortega i Gasets (1883–1955), kuru jis tulkova latvyski i par kura filozofeji soka, ka tei „atklājusi jaunu dimensiju domāšanā: viņš pārvar reālismu un ideālismu, jo, stingri ņemot, nedz reālisms, nedz ideālisms nevar pilnīgi aptvert īstenību”^[6].

Daudzi dorbuojēs ari kai prozaikis i publicists. Juo prozai nav augstys muokslinīciskuos vierteibys, tī ir taidi raudzejumi beletrizēt viesturi i filizofeji. Kai veiksmeiguokus var minēt romanu divuos gruomotuos „Nolādētās dvēseles” (1948, 1949)^[7] i romanu „Neredzamā gaisma” (1954)^[8].

Pasauļa slavu Konstantins Raudive izapeļnēja ar sovim parapsihologiskajim pietejumim – ar itū jis nūsadorbova sova myuža pādejūs deveiņus godus. Sovys sātys pogrobā Vuocejā jis īreikova laboratoreji, kur ar speciala radioaparata paleidzeibu kontaktējās ar myrušu cylvāku gorim. Pogrobā pietejumu laikā pavadeitais laiks sabeidze Konstantina Raudivis veseleibu i padreižynuoja juo aizīšonu viņsaulē.

     Itī juo pietejumi īgiva navīnnūzeimeigu, polaru (nu jaunu eksistencis formu atkluošonys leidz nūsleikšonai misticismā i izredzieteibā) viertejumu. Pyrmī kontaktu īrokstu atšifriejumi i autora komentari par tim publiceiti vuocu volūdā gruomotā „Nedzirdamais kļūst dzirdams” (1968), kura daudz piečuok iztulkuota latvīšu volūdā i publiceita tepat Latvejā. Ir pat eipašs termins – Raudive voices^[9], ajuo izdareitī skaņu īroksti izmontuoti elektroniskuos muzykys skaņdorbūs.

     Vairuokys organizacejis padeve dasaciejumu pīškiert par itim pietejumim Konstantinam Raudivei Nobeļa premeji (vēļ nu latgalīšim dasaceišonu Nobeļa premejai izapeļnēja Ontons Rupaiņs (1906–1976) par sovu pietejumu „Arheolingvistika”). Ir prīkšstots, ka Konstantins Raudive beja pavysam tiuli tam, kab šū bolvu dabuot.

     1974. godā Konstantins Raudive mierst Krocingenē (Vuoceja), kur ari paglobuots (piečuok sūpluok guļdeita juo sīva Zenta Mauriņa (1897–1978) i jim ir vīns kūpeigs kopu pīmineklis). Obi diveji beja trymdā nu 1944. goda, ni reizi viņ izskanēja dūmys, ka šūs obus cylvākus vajadzātu puorapbedeit Latvejā.

     Pošā pīrūbežā ar Boltkrīveju, Barinaucu dzeraunē, Konstantina Raudivis dzymtuos sātys vītā 1999. godā ir pastateits pīminis akmiņs. Natuolejūs Veteraucu kopūs ir apbedeiti Konstantina Raudivis pīdereigī, ari juo i Zentys Maurenis audžumeita.

     Pyrmuo škola, kuru sovā dzeivē apmeklēja Kostja, beja Osyuns pamatškola. 1998. godā pi školys ākys tyka atkluota Konstantinam Raudivei veļteita pīminis pluoksne, bet 1999. godā školā tyka izveiduota K. Raudivis pīminis ustoba. Muzejā ir apkūpuoti gon vyspuorzynomi materiali, gon unikalys laikabīdru i radinīku atminis. Ir ari magnetafona lentis ar aizkopa bolsu īrokstim, kurus veice Konstantins Raudive, kai ari bloknots ar juo pošrūceigi veiktajim atšifriejumim.

     Žāļ, ka Osyunā školys^[10] vairs tān nav.

^[1] https://youtu.be/UeEBrVvr8l0 (skat. 28.12.2021)

^[2] Osvaļds Kravaļs Konstantinu Raudivi sauce par Barinaucīti. Kai Ojāru Vācieti par Trapenīti itt.

^[3] Leidz školai beja juoīt apmāram 6 km.

^[4] Zeile P. Konstantīns Raudive – kultūrpublicists un esejists – Otrā pasaules kara laikā. // Rēzeknes Augstskola. Raksti. II sējums.  – Rēzekne: LKCI, 1998., 31.lpp.

^[5] Lukaševičs V. Konstantina Raudivis pyrmī sūli // „Katōļu Dzeive”, 2009., Nr. 11.

^[6] Ortega i Gasē H. (tulk. no spāņu val. K. Raudive). Meditācija par mīlestību. Izmeklētas esejas. –  Toronto: Astra, 1954., 7. lpp.

^[7] Ar Jura Soikāna vuoku nūformiejumim i 8 ilustracejom.

^[8] Itū gruomotu izdeve apguods „Astra”, kuru trymdā dybynuoja i vadeja Heronims Tihovskis (1907–1991)i juo sīva Anna Tihovska (dzym. Eisaka, 1919–1991). Itais apguods izdeve i jam pīderēja vairuoku Z. Maurenis i K. Raudivis gruomotu autortīseibys.

^[9] Zemberga K. Raudives balsis // „Ievas Stāsti”,  2012., Nr. 6.

^[10] Pādejuo leluokuo konference itymā školā nūtyka 2009. goda 30. aprelī, kod tyka atzeimāta Konstantina Raudivis symtgade. Ar referatim uzastuoja gon nūvodpietnīki, gon zynuotnīki nu vairuokom augstškolom.