Autors: Valentins Lukaševičs

Konstantins Strods-Plencinīks (1908–1999)

Dzims Kokaru cīmā natuoļ nu Varakļuonu.

Oskars Seiksts sovuos latgalīšu literatim veļteitojuos esejuos par Konstantinu Strodu-Plencinīku roksta: „Plencinīks – nu plencēt (‘plēst leidumu’) – ir dzymtys palame jau nu dzeda laiku, lai varātu atškiert, kam ap Varakļuonim Strods ir kotrs ūtrs. Par reizi juosoka, ka poezeja nav Plencinīka eistuo stiheja, proza redzīs daudz iņteresantuoka, seviški ūtrais kruojums. Vēļ ir „Sādžu ļauds” (1936) – 30. godu pozitivisma manifestacejis latgaliskais variants”^[1].

Vitolds Valeiņs „Latgalīšu dzejas antologejā” ir atrads vītu Konstantinam Strodam-Plencinīkam i storp izlaseitajim dzelūlim ir ari itais – „Mūzai”.

     „Es tycu, breinum lelō dīve,

     Pi Tevis vyss ir daiļš un cāls:

     Tev pīdar vyss muns,– muna dzeive,

     Tovs pīlyudzējs es – zemes dāls.

     Tu nōc pi manis laipnā sejā,

     Ar Tevi muna dvēsle kūši plauks,

     Un vōrdus laižūt dzīsmu vējā,

     Lai prīka pylns muns dzejas lauks.”^[2]

Prozā Konstantins Strods-Plencinīks rauga konstruēt naprognozejamus sižetus i gareigū pasauli likt viersuok par materialū.

Latgalīšu prozā cieški viņ tāluota situaceja, ka latgalīšu jauneklis ir izliems preceitīs ar puornūvodneicu, bet pādejā momentā itī plani dažaidu apstuokļu deļ nasaeistynoj.

Konstantina Stroda-Plencinīka stuostā „Siržu grīzējs”^[3] Juoņs brauc nu Reigys iz dzymtū pusi svinēt Juoņus. Jam leidza brauc draugu puļceņš, ari leigova Maija Veitūleņa.

Kod Juoņs teik dzymtajā sāta, jū suok puorjimt i mūceit naizprūtamys izjiutys.

„Vysu vokoru Jōņs beja dzērdējis kaidu pazeistamu bolsu. Tys lyka Jōņam atcerētīs kaidu meitini. Voi tei nabeja kaimiņu Paule? Bet godi, vasali septeni godi beja nūsastōjuši storp jim nu tō laika, kad Jōņs atstōja tāva sātu un leidz šam te nabeja bejis. Nu tō laika ari Paule nebeja radzāta. Bet sirds syla tū redzēt un dzērdēt, kū jei saceitu pēc tik daudz godim.”^[4]

Stuosta nūbeigums ir gona cītsirdeigs, bet simbolisks. Maija Veitūleņa vyspyrms saprūt, ka leigavaiņs jai maloj, tod īrauga, ka Juoņs juos ocu prīškā atkluoti demonstrej simpatejis cytai meitinei. Maija saryugtynuota i pīvylta aizskrīn paceli.

Juoņam Maijis nav žāl, jū juo sirds tymā breidī strauji pukst cytys meitinis tyvumā.

     „ – Paule, pīdūd … – Jōņs lyudzēs, kad beja nūdzēris nu Paules lyupom soldonū Jōņa dīnas reita rosu.

     – Tik iļgi gaideit, kai lai napīdūt, muns mīlais siržu grīzēj!

     Un Paule nūlīce golvu uz Jōņa placa.”^[5]

Konstantina Stroda-Plencinīka stuosts na tik daudz aktualizej dūmu, ka vaca mīlesteiba naryus, na tik daudz viesta par psihologisku paradoksu, ka daudzom sīvītem taišni pateik brunču mednīki, na ari uzsver sīvītis upera nesiejis syuteibu. Golvonais idejiskais akcents itamā stuostā (taipoš kai cytūs, kurūs ir tei poša sižetformula) lykts iz patriotismu – pošmuoju leigova te ir dzymtuos pusis, vītejū tradiceju i sovejū ļaužu sinekdoha (ar daļu teik aizstuots vasalums).

Tymā pošā pyrmajā 1943. goda „Olūtā” publiceits ari Konstantina Stroda-Plencinīka stuosts „Lābāna kukuļs”.

Putriču sādžis boguotuo saiminīka Lābāna sīva sapakoj svīstu, ūlys i gali, kū juos veirs vess iz 30 km attuolū piļsātu i dūs kai kukuli tehnikim Rumbiņam, lai Lābāna slapņajuos zemēs jis iztaisa melioraceju.

Lābānam tei ir īrosta līta – jau cara laikūs jis beja omota veirs, kurs pats jēme i deve cytim kukuļus.

Ībraucs piļsātā, Lābāns izzynoj, ka tagad īstuodis jau slāgtys, partū jis brauc pi Rumbiņa iz dzeivūkli.

Kaut ari gosts ir nagaideits, Rumbiņš jū pījem, izarunoj, izpietej karti i soka – nui, melioracejis gruovs ir eistyn vajadzeigs! Bet!

„Grōvs jōrūk pōri vysam cīmam un vēļ tōļōk. Tōpēc jōbyun vysu īintereseitūs zemturu leidzdaleibai. Jōnūdybynoj sabīdreiba. Cytaidi navarēs dabōt vaļsts kredita un dorbus nabyus īspējams izvest.”^[6]

Lābāns soka, ka jis grybātu vīns pats. Rumbiņš iz tū soka, ka var i tai, bet tys izmoksuos Lābānam dažus tyukstūšus latu. A ka byus izveiduota sabīdreiba, tod kotram sabīdreibys daleibnīkam par gruovi byus juosamoksoj viņ dažus desmitus latu.

Lābāns runoj pīsardzeigi i ar muojīnim, tod soka, ka ir īness i pamets saiminīkam virtuvē mozu duovaneņu. Rumbiņš izīt, apsaver, tod atīt smaideidams i soka Lābānam, ka ari jis gostam ir īlics rotūs  duovonu.

Lābāns brauc iz sātu i prīcojās, ka jādze tik veikli īsmērēt kukuli. I vēļ dabuot duovonu nu poša Rumbiņa!

Ībrauc traktirī nūsvinēt. Nazyn kai naktī atbrauc iz sātu, sīva sirdeiga. Obi attaisa paku ar Rumbiņa duovonu – tī īškā Lābāna dūtais kukuļs, viņ ūlys ir rozasytušs!

Tam laikam stuosts ir cīši aktuals – vysapleik beja miļzeiga kukuļdūšona/kukuļjimšona (lai naīt karā, lai atdabuot eipašumu, lai dabuot sabīdriskū dorbu atlaidis voi vairuok preču karteņu, lai prosta lyktu mīrā i tt.), ar kū raudzeja ceineitīs civiluo i militaruo administraceja.

1942. i 1943. godā periodikā publiceiti rakstnīka divi napabeigti romani latvīšu volūdā – „Laipa” i „Velni”.

1933. godā Konstantins Strods-Plencinīks sasalauluoja ar dzejneici Mareju Andžāni. Tys nūtyka apmāram pa vydu storp jūs dzymtajom vītom – Rogovkys bazneicā. Tai jī kūpā i nūdzievuoja vysu sovu dzeivi – nu suokuma Latvejā, a piečuok trymdā.

Valdis Zeps par Konstantinu Strodu-Plencinīku roksta:

   „Atzīdams sievas Marijas Andžānes pārākumu dzejā, Strods pārtrauca dzejot 30. gados. Trimdā Strods publicēja tikai vienu grāmatu – bērnības atmiņu krājumu „Kungs” (1974). Divus gadu vēlāk tā iznāca (ne pārāk labā) latviskā tulkojumā ar nosaukumu „Nedrīkstu raudāt, nevaru smiet”. Iespējams, ka sakarā ar šiem Stroda stāstiem Andžāne  publicēja šādu sludinājumu „Latgolas Bolsā” 1979. gada 17. novembrī:

        „Paziņōjums sabīdreibai

   Marija Andžāne ziņoj sabīdreibai, ka Konstantins Strods pīsovynōja jōs stōstus, pōrrakstēja pa sovam, bet munus drukōšonai sagatavōtūs manuskriptus atpakaļ naatdeve.

   Vysu myužu jei jam paleidzēja raksteit, pa divi reizes izlobōdama un padūmus dūdama.

   Pateiceibā jys jū apzoga.

   1979. g. 12. okt.

                                        M. Andžāne

   Augšminēto un citu apsvērumu dēļ jāšaubās, vai visa Stroda proza ir viņa paša”^[7].

Ir ari zinis, ka Marejis Andžānis „Paziņōjums sabīdreibai“ eisti naatbylda patīseibai, ka tī zamaškā ir mozeņa intriga i nalels nūslāpums.

Veirs nūdzeivuoja vīnpadsmit godi ilguok par sīvu.  

^[1] Pagrauda. Jaunūs autoru kūpkruojums – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 1999., 137. lpp.

^[2] Strods-Plencinīks K. Mūzai // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 165–166. lpp.

^[3] Ar apakšviersrokstu – Juoņa dīnys pastuosts.

^[4] Plencinīks K. Siržu grīzējs // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 122. lpp.

^[5] Plencinīks K. Siržu grīzējs // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 124. lpp.

^[6] Olūts. I (red. V. Lōcs) – Daugovpiļs: V. Lōča izdevnīceiba, 1943., 93. lpp.

^[7] Zeps V. Latgaliešu literatūra trimdā // Latviešu literatūras vēsture. 3. sējums (redkol. zin. vad. V. Hausmanis). – Rīga: Zvaigzne ABC, 2001., 613. lpp.