Madsolys Juoņs
Autors: Valentins Lukaševičs
Madsolys Juoņs (1913–1975)
Eistais juo uzvuords ir Ludboržs ci Ludbuoržs. Eisti nazynu, ar patskani voi divskani. Tam navā lelys nūzeimis, tai kai literaruos aprynduos jū zyna kai Madsolys Juoni. Reši kurais zyna, ka jis paīt nu Rogovkys pusis, nazyn parkū slavenū rogovkīšu plejadē jū īškā nalīk. Laikam partū, ka piec vuiceibom Grivdinīšu i Nautrānu školuos dzeive jū aizvede paceli nu dzymtajom vītom.
„Vecāka gadagājuma mežvidieši zina nostāstu par viņa pseidonīma izcelsmi. J. Ludborža vectēvs reiz vedis pilnu medus mucu. Ceļa dangā tā sašķiebusies, noslīdējusi no ratiem zemē un sašķīdusi. Medus izlijis ceļa grambās. Saskrējuši ganu zēni, smēluši to un gardi ēduši, nebeigdami slavēt produkta saldumu. No tā laika to klajo lauku mežiņu un purviņu ielokā nosaukuši par Madsolu.”[1]
Ar itū pseidonimu paraksteita juo pyrmuo publikaceja – dzejūļs „Pūsteitōjs” žurnalā „Zīdūnis” 1933. goda rudinī.
Vuicuos Aglyunys gimnazejā, tod Jelgovys školuotuoju institutā. Cytu reiz maņ vaicoj, a parkū na Daugovpiļs voi Rēzeknis školuotuoju institutā? Nazynu. Jelgovā jis atrūn sev mīļuotū sīvīti i profeseju.
Struodoj par školuotuoju, roksta i publicej sovus tekstus – liriku, puordūmu rokstus, stuostus i c.
Madsolys Juoņs piec sovys dziļuokuos byuteibys ir lirikis. Kod jis roksta prozu ci lugys, tei liriskuo izteiksme i nūskaņa ir ari tī kluotasūša. Bet tys nazkai natraucej, tū var skaiteit par autora sovpateibu, jū jis prūt konstruēt ari sižetus.
Juo dzeju i prozu vīnojūšais ir dobys tāli.
Latgalīšu daiļliteratura ir puorboguota ar dobys aprokstim. Kur tys fonam, kur emocionalai nūskaņai voi vēļ kam cytam. Vīnim tī aproksti ir klišejiski voi pavierseigi, cytim pylnasineigi. Dobys aprokstu meistars ir Madsolys Juoņs. Tī aproksti jam nav prosta vītys aizpiļdeišonai, bet pa dzelai.
„Izstīpis leičōtūs alkyuņus, īskaudams zaltainbryunūs pakolnus, malnzylas eglōju kupsas un laknas pļovas, taids tys te gulēja – Dziļauksta azars nu tim laikim, kod jū beja izrokuse lada laikmeta siltō dalna. Sovus godu tyukstūšus tys rēkinōja pēc smiļšu kōrtom dybynā, un goda laikus tam skaiteja namīreigōs nīdres krostmolā un kautreigōs azara rūzes saklōkōs vītōs. Kluss un rōtnys gulēja Dziļauksts šymā kolnu īplokā, un tikai cauri takūšs strauteņš, kas tō dziļumūs dzeivojušom zivim vīnmār pīgōdōja svaigu elpu, traucēja myužeigū snaudu. Bet apkōrt pōri pakolnim, cauri bērzem un eglōjim, pat vērs poša azara līmiņa sanēja dzeive, plaša un bogōta sovu daudzūs skaņu harmonijā, kas breižim beja tik solda kai laksteigolas zvōrguli, breižim tik skumeiga kai psalmi bēru vokorā. Un krāslainōs stuņdēs, kod raudive mīreigi sēdēja nīdrōjā un tikai leidaka gurdoni maļdejōs dziļumu kupolūs, kai boltas rūkas dzidrūs myglas taustekļūs azars pacēle sovu vāsmu, apskaudams apkōrtni sovā dzāstrajā skovā, jys svētēja tū un īmydzynōja soldūs sapnūs.”[2]
Ar tim dobys aprokstim ir dyžan interesanti, te cīši lelā mārā var pīkrist Harijam Hiršam.
„Pilnīgi peizāžas trūkst folkloras proziskajos žanros un vispār tautas daiļradei tuvos stāstījumos. Daba tur netiek uztverta estētiski – kā kaut kas skaists, daiļš vai nejauks (atšķirībā no mūsu tautasdziesmām). Tā ir cilvēka dzīves un darbošanās dabiskā vide un tiek vērtēta tikai no praktiskā viedokļa – zeme auglīga, mežā daudz medījamu zvēru, ezers bagāts zivīm, priede vai egle ir noderīgs lietaskoks vai kurināmais utt., un tikai šādā sakarībā pasakās, teikās, nostāstos runāts par atsevišķām dabas parādībām.”[3]
Prūtams, ka doba Madsolys Juoņa tekstūs ir ari vīnkuorši vide, bet autors prūt, ka jam tū vajag, sovu tekstu varūņus i nūtykumus tai saplyudynuot ar vidis fonu, ka iz tuo fona jī izagaismoj, nūteikūšīs ar jim palīk spylgtuoks i saprūtamuoks.
„Šō azara krostā Ontōns Dyura īraudzeja dīnas gaismu, kū seņ jau skatejōs jō četri brōli un trejs mōsas. Tys nabeja Dyuru saimē nikaids lelais jaunums, kod īsaroda jaunais piļsōņs. Tys beja tik vīn īvēreibas cīneigs, cik īvēreibas bauda jauns goda laiks. Kotrs zyna, ka tys atnōks, pabyus un aizīs. Ari cylvāki te tai nōce un mejōs. Jūs beja daudzi, šūs jaunūs dzeives praseitōju. Na kotram nu jim beja īprīkš uzpūsts gaidu ceļš, bet gondreiž ari nivīnam prīškā nabeja aizkrauts īnaida un napatykas žūgs. Šī ļaudis beja pīroduši pi dobas ražeigajim celim. Te cereibōs asūša mōte nasabeida īt sabīdreibā ari tod, kod jei zynōja sovu stuņdi tyvu asam. Vysu nūteice Dīvs un lauleigōs sadzeives svēteiba, tī nūslāpumi, kas vērzej dzeivi, naļaudami sevi pazeit piļneibā un aizlīgdami sevi īgrūžōt. Kotrys jaunais sabīdreibas lūceklis nōce pats ar sovu laimi šyupeļa pagalvī, un tāvs ar mōti tur nalyka budžeta projektus par paradzamim ījāmumim un izdavumim mīseigō un goreigō pyura pīlūceišonai.”[4]
Doba i cylvāks dzeivoj harmonejā, jī vīns ūtru papyldynoj – tū var saceit ari par Madsolys Juoņa liriku.
„Pi kryutim rūzes es nasprauž,
Par greznim maņ šī zīdi.
Es maigi lynus nūglaužu
Un klusi soku – zīdit!
Ir dzimtine tik bogota,
Šalc sapnim pylni syli.
Jei ametistim gleznōta…
Zīd lyni dzidri zyli.
Zīd azari un dyumokas
Pōr kolnim vīgli veļās
Un mōkuņlaivas burōtas
Ar sauli pylnas smeļās.
Smej kautri latvju meitene,
Mirdz acīs dabasu krōsa
Un pošas tautas dvēsele
Ir lynu zīdim mōsa.”[5]
1943. godā izguoja Madsolys Juoņa pyrmais i vīneigais dzejūļu kruojums „Lynu zīdi”, kurā sakūpuoti 178 dzejūli. 1944. godā izguoja juo stuostu kruojums „Ausmas zemē”[6].
„Sovas dzeives bīdres Marijas Jakobsones dzymtōs puses kopūs Zemgalē sovu pādejū atdusas vītu atroda dedzeigs Latgolas patriots, vīns nu myusu lobōkīm dzejnīkim – Madsolas Jōņs.”[7]
[1] https://www.ludzasbiblio.lv/kulturvestures-datu-baze/novadnieki/literati/madsolas-js/ (skat. 12.01.2023)
[2] Madsolas Jōņs. Azara vāsma // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 22. lpp.
[3] Hiršs H. Prozas poētika. – Rīga: Zinātne, 1989., 100. lpp.
[4] Madsolas Jōņs. Azara vāsma // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 22. lpp.
[5] Madsolas Jōņs. Lynu zīdi // „Mōras Zeme”, 04.12.1990
[6] Raksteja jis lugys, aprokstus i daudz kū cytu.
[7] Madsolas Jōņs // „Mōras Zeme”, 09.11.1990.
