Autors: Valentins Lukaševičs

Natālija Giluča (1919–2000)

Juos jaunuokais bruoļs ir rakstnīks Pīters Gilučs, a tyvs radinīks – vāluokais katuoļu kardinals Julijans Vaivods. Poša jei tekstus suoka sacerēt, kod vuicējēs Jaunaglyunys sīvīšu gimnazejā. Kai divdesmitgadeiga meitine jei kai meteors uzplaiksnej pi latgalīšu literaturys dabasim – juos stuosti ir dinamiski, emocionali pīsuotynuoti i sižetiski interesanti.

      Natāleja Giluča stuostā „Atrībēja” aproksta, kai jauna, izskateiga meitine beiguos apprec sev nateikamu veirīti tikai partū, kab īrībt sovam meiļuotajam. Rejkuru Vera gryb, kab Aleksis, kurs jū pamete i tān draudzejās ar Brenčoru Tekleņu, uzzynuotu, ka Vera bazneicā ir jau uzsaukta i dreiži apsaprecēs ar boguotu četrdesmitgadnīku. Lai Aleksim partū suop sirds, ka jis ir palaids garom taidu leigovu! Vera nimoz pat eisti nagryb (var byut tikai zamapziņā, bet tys tekstā nikur tīši napasaruoda), kaba Aleksis atsagrīztu pi juos, kaba vyss byutu otkon kai sirds laimeibys šaļtīs. Jei gryb tikai i vīneigi atsarībt!

      „Tagad jys aizgōjis ar cytu. – Ocumirkli nūpleivinej Veras gaišūs motu cakuls, un speiteiba īsavalk ari lyupu kakteņūs. Tagad jei zyna, kū dareit – atsarībt. Vēļ jys nabyus aizamērsis tōs prīcas pylnōs stuņdes, kur smīkli un gaviles sasaveja spūžā varaveiksnas lūkā un apjēme jūs obeju dīnas un dūmas. Tys beja skaneigs laiks. – Vēļ jys nabyus tū aizmērsis. Vēļ jys atgōdōs tūs vokorus, kod jī obeji bryda pa rosōtu zōli un klusēja. Klusēja obi un najuta tō, cik breiniškeigi tūnakt skanēja obeju sirdis. Vai obeju? Verai tai lykōs.

      Tagad jei tam atsarībs. Jei īs otkon stolta un kūša. Aleksis redzēs jū, gribēs nōkt klōtu un sajimt jōs rūku kai kaidreiz, bet byus par vālu.”^[1]

      Atrībeibys jiutys Verā izaug nu mīļuotuo cylvāka puorinūdariejumim, nu dvēselis suopem. Tei nav bezcālūniska atrībeiba, bet tys navar kolpuot jai par attaisnuojumu.

      Vera ir spīteiga, niparkū nagryb atsakuopt nu sova plana. Ītīpeiba jū nūvad da tam, ka jei ari sasalauloj ar Ūzuļnīku, pī tom speciali teik nūsvinātys vierīneigys kuozys.

      Vera ari vēļ piec kuozom cer, ka Aleksis cīši tū puordzeivoj, ka jei ir apsapreciejuse ar cytu. Tikai tod, kod jī obi nauošmai sasateik, Vera saprūt, ka Aleksis nimoz napuordzeivoj, a tān jis draudzejās ar Zaužu Mārceiti.

      „Vera palyka stōvūt kai zemē īsoluse. Kai gaisma apstorōja jōs dūmas. Tagad jei zynōja: nikod Aleksis par jū nabeja dūmōjis vairōk, kai tikai tō breiža ilgumā, kad jī beja kūpā.”^[2]

      Rejkuru Vera saprūt, ka atrībeiba beja aizmygluojuse jai acs, bet tān vairs nikuo navar lobuot. Jei ir atskuortuse, ka patīseibā vysvairuok ir nūdariejuse puori pati sev, ka juos ītīpeiguos reiceibys dieļ ir cītuši cyti cylvāki, pīmāram, juos muote. Verys nuokūtne ir skumeiga i nazynoma, šū pādejū atziņu aplīcynoj ari ituo eisprozys teksta napabeigtais finals.

      Par cīši lobu nu Natālejis Gilučis saraksteituo skaita stuostu „Agnese”.

      Agnese ir struodeiga i kuorteiga meita, dzeivoj tāva i muotis sātā kūpā ar sovim bruolim i muosom. Poša jei pabeidze tikai pamatškolu, tāvs iz leluokom školom jū nalaide. Tān Agnese dora vysu, kab tāvs iz augstuokom školom palaistu juos jaunuokū bruoli Aleksi. Tāvam tuos školys ruodīs navajadzeiga laika i naudys tiereišona, bet, cytu pīrunuots, jis beidzūt laiž Aleksi braukt iz školu.

      Ar dusmem i niceigi iz itū verās Alekša vacuokais bruoļs Ontons, kuram pateik blandeitīs i īdzert. Agnese dora vysu, kaba Aleksim saītu tuos vuiceibys pabeigt. Jei tam zīdoj pat meila cylvāka byldynuojumu, jū skaita, ka tod jei nabyus sātā i nasaīs pabaļsteit Aleksi.

      „Bet Jōņs beja apklusis. Jys naspēj saprast Agneses upuri sovu tyvinīku lobā. Pavysam cytaidā gaismā jys uztver Agneses vōrdus.

      Klusa palīk ari Agnese.

      Izbraucūt nu meža kuplajā kūku pudurī vysus sveicynoj slaidī bazneicas tūrni. Ceļš nirbēt nirb gōjēju un braucēju raibumā. Klusi duņ jō akmiņainō sirds, daudzūs sūļūs klauseidamōs – un daudzōs nūpyutōs…

      Gōjēju skoti pōrsleid šim divejim braucējim.

      – Pasaver, Mōr, kur Žyguru Jōņs brauc ar Vylkōrīšu Agnesi. Nikas, skaists pōreits iznōks!

      Labi, ka poši braucēji tū nadzērd, navāroj nakautreigūs skateitōjus.

      Jī pībrauc pi bazneicas.

      – Paļdis, Jōņ! – un Agnese jau paspējuse nūzust ļaužu druzmā. Pazib storp daudzajom golvom jōs boltais lakateņš un otkon nūzyud.

      Steivu skotu Jōņs raugōs tōļumā pōri bazneicōnu golvom. Tik lobprōt jys grīztu apkōrt sovu sērmeiti un brauktu, brauktu vīnolga uz kurīni, lai izbāgtu tam sōp’u kolnam, kas veļās par jū. Bet tad jys sakūž zūbus. Lai – jys izturēs. – Pēc breiža ari jys ījyuk bazneicōnu pulkā.

      Sōcās dīvkolpōjums. Dyuc ērgeles un skaņ dzīsmes. Un daudzas, daudzas lyugšonas kūpā ar vyraka dyumim ceļās pret dabasim.

      Kaidā nūmalē styureitī uz celim stōv Agnese. Vēļ vairōk par acim pōrvyklts lakateņš, vēļ dziļōk nūsalīkuse jōs golva. Kai jyura jōs dvēselē viļņoj sōpes. Un klus jōs dvēselē šūs sōp’u varā. Tagad jei zyna – kai upura dzīsme izskanēs vysa jōs dzeive.”^[3]

      Ir latgalīšu literaturā iz divu rūku pierstim skaitomi cylvāki, kuri sovu daiļradis ceļu aizsuoka pyrms voi Ūtruo pasaulis kara laikā, klusēja vysus padūmu okupacejis godus, a tod atdzyma kai Fenikss nu palnim. Vīna nu tūs autoru ir Natāleja Giluča.

      „Padomju laikā viņa nerakstīja, bet Atmodas laikā atkal pievērsās literārajai jaunradei ar visu ilgajos klusēšanas gados sakrāto enerģiju. Gan „Tāvu zemes kalendarā”, gan „Katoļu kalendārā” cits pēc cita sāka nākt klajā Natālijas Gilučas stāsti, kā īsāki, tā garāki, kā kopnacionālajā valodā, tā latgaliešu rakstu tradīcijā. Sižetiski šie darbi turpina un papildina cits citu. Lielākā daļa no tiem ietverta 1998. gadā A. Rancāna izdevniecībā Preiļos izdotajā N. Gilučas-Vaivodes grāmatā „Starp Ūšu un Dubnu” ar apakšvirsrakstu „Latgales stāsti”, arī kā vienā, tā otrā latviešu valodas tradīcijā.”^[4]

^[1] Giluča N. Atrībēja // Olūts. Rokstu krōjums. IV. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 72. lpp.

^[2] Giluča N. Atrībēja // Olūts. Rokstu krōjums. IV. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 75. lpp.

^[3] Giluča N. Agnese // „Zīdūnis”, 1939., Nr. 3.

^[4] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004. – Rīga:Zinātne, 2005., 158. lpp.