Autors: Valentins Lukaševičs

Ontons Rupaiņs (1906–1976)

Bieržgalīts^[1] Ontons Rupaiņs ir daudzveideigs i ražeigs autors. Jam beja muzykala izgleiteiba i jis sacerēja dzīsmis. Raksteja dzejūļus, lugys, ceļuojumu aprokstus, stuostus i romanus. Izdeve gruomotu par volūdnīceibu.

      Raksteja tekstus gon latgaliski, gon latviski.

      Kulturviesturiskuo romana „Gaisa rati” īcarātajā nūdaļā „Dumpinieki” jis latviski cīši  koloriti aproksta kaidu Pīterdīnu Bieržgalē, dūdūt īskotu 20. g. s. 20. godu suokūs te voldūšā nūskaņā:

      „Pēc ilgiem kariem un revolūcijām, pēc vācu un boļševiku rekvizīcijām, zemnieku dzīve bija nolukusi kā viņu rūdanie svārki, caura kā viņu ielāpainie zābaki un alkana kā ar bāralu maizi un ušņu kāpostiem piebāztie vēderi. Tomēr ļaudis bija bagāti ar cerībām nākotnē un vārgus pacieta ar humoru. Sevišķi viegli trakumu ciest, kad visi cieš. „Pulkā – kaut uz elli!”, „Ar pulku pat sūdu var apēst” – tādi un līdzīgi bērzgaliešu izteicieni radās grūtajos laikos. Par dumpiniekiem sauca tos, kas centās atšķirties no citiem: „Redz’, veco „šļapu” uzlicis, iet kā dumpinieks!” Un par skaistuma kopējām smējās: „Biudus paziedusi, krūtis izriezusi, iet kā dumpiniece!” [..] Meitas lepojās ar zīda šallītēm un jau daudzas smaidīja zem cepurītēm kā bērzlapītes. Cilvēki sāka atkopties. Zobgaļi tagad par dumpiniekiem sauca augstos kungus, kas brauca sveikt Apšinieku vārdadienā. Pirmais tāds ieradās Rēzeknes pilsētas galva Laizāns: melnā Pēterpils laiku ketuvejā, baltu platmali un pilsētas važoņa kulbā — nu īsts dumpinieks! Pāri tirgum dumpīgā paskatā aizbrauca arī visiem pazīstamais „čigāna dēls” Francis Kemps, par kuru filozofijas students Jānis Opincāns inteliģentu pulciņā ņirgājās, ka Kemps ir Latgales filozofs Frīdrihs Fihte, kas uzvandījis vācu tautas likteni. Beidzot melns rikšotājs atrāva arī zemes dalītāju Kambalu, bet kumeļš zviegdams traucās pāri tirgus laukumam, tā ka gaidītāji dabūja redzēt tikai Kambalas zilo mēteli, augstu rokā paceltu platmali un baltās manšetes ar zelta pogām”^[2].

      Leluokais, zynomuokais Ontona Rupaiņa latgaliskais dorbs ir romans „Tauta grib dzeivōt”.

      „Polōdams šalkōja 1899. goda pavasars. Krīvijas zīmeļu kyustušī snīgi aizlēja yudinim pļovas un pūrus un pīlēja pōri molom Ladogas azaru kai miļžu bļūdu. Vysōs pīkaļnēs čūrkstēja strauti, Nevas straume izlēce nu dyuņainōs guļtnes un voronā plyudumā žvūrdze pa krostmolu olksnom. Beja pavasars kai kotrys pavasars, tikai ļaudis tū izjuta dažaidi. Zemnīki meicejōs dzerauņu dubļūs kai ījova necvā, bet sirdis jim spūrdze kai ceiruli saulaiņūs dabasu zylgumā. Turpretim piļsētnīkus šī poli satrauce dvēseļu dziļumā,”^[3] tai suocās romans (kuram apakšviersroksts – latgaļu atmūdas romans).

      Vīns nu centralajim personažim itymā romanā ir reala, naizdūmuota persona – darbeiguo, nasavteiguo Amaleja Bžezinska (1880–1919, cytur – Bržezinska).

      Sovā kulturviesturiskajā romanā Ontons Rupaiņs ap itū sīvīti savierp vīnu nu teksta kompliceituokajom intrigom – suocūt nu nūtykumim ar juos tāvu Romualdu i beidzūt ar juos pošys koketereju i manipuleišonu ar sovim pīlyudziejim.

      Amaleja Bžezinska romanā tāluota kai vitala, patstuoveiga, ījiuteiga, ar breivu grybu, intelektu i šarmu apveļteita sīvīte. Jei ir tei, kuru veirīši apbreinoj, dīvynoj, kurys dūmuos īsaklausa, kurys kaprizem izdoboj. Par Amalejis īškejū dobu lelā mārā līcynoj ari juos uorejais izskots:

      „Moti sagrindzuļōti augstā cakulā, gaišō sukne ar kuplu asti un uzpopeitim placim. Jōs garonō seja, taisnais daguns, plōnōs lyupas un styngrais ocu skots [..]. Lykōs, ka jei labi pīstōvātu pi pulkveža voi generala sōnim. Bet sirds jai beja maiga un sylta, varātu pat saceit – korsta, un, kod jei smaideja, izavēre ļūti pīmīleiga meitine”^[4].

      Kaut ari Amaleja Bžezinska beja rodūšys, muokslinīciskys dobys cylvāks, jei spieja tikt golā ari ar daudzom praktiskom lītom, deļ pīvaduma, beja bīdreibys „Gaisma” kasire^[5], vadeja gazetys „Drywa” ekspediciju i tt.

Itei sīvīte ar pūļu saknem beja latgalīšu teatra entuziaste, sabīdryska aktiviste, dažaidu labdareibys pasuokumu organizietuoja (nareši saukta par latgalīšu Aspazeju).

Amaleja Bžezinska beja poti spylgtuokuo personeiba pyrmū emancipeitū latgalīšu sīvīšu (Helena Nagļa, Apolonija Laurinoviča, Helena Višņevska, Konstance Girda, Bene Barkane, Viktorija un Konstance Daugulis, Monika Skrynda, Valerija Seile, Anna Dirvane, Jadviga Vizule, Felicija Brice, Eleonora Veženika, Rozalija Gailāne, Juzefa Luoča  i c.) vydā.

Cīši varams, ka tīši storp itom sīvītem ir autoris da šam naatšifreitajim pseidonimim Snidzite i Zylacite, ar kurim paraksteiti dzejūli antologejā „Kūkle” (1914).

      Ontona Rupaiņa romanā „Tauta grib dzeivōt” ir daudz taidu seiku nianšu, kurys līcynoj par tū, ka autors skrupulozi vuoce materialus sovim romanim, nasmuodejūt nūstuostus, legendys i baikys. Ka Pītera I sīva beja latgalīte, ka Nikolaja II eistais tāvs ari varātum byut latgalīts, ka vysu imperejā nūsoka pops Rasputins i tt.

      Ontona Rupaiņa romanā „Tauta grib dzeivōt” pastorpynuoti pīmināta taida tān mozzynoma 20. g. s. suoku religiskuo kusteiba kai iliodorisms.

      Latgolā vysdažaiduokū tauteibu vydā beja cylvāki, kuri 20. g. s. suokūs interesējēs par (ari morali atbaļstēja i tt.) harizmatiskuo mūka Iliodora muoceibu. Latgalīšu gazetuos beja daudz publikaceju par Iliodora dzeivi, par juo attīceibom ar vaļsts varu i cytom slavenom personom, par dažaidim breinumim, kuri ar i ap jū nūteik^[6],^[7],^[8].

      Iliodoram (eist. v. Sergejs Trufanovs) 20. g. s. suokūs beja nūzeimeiga lūma Krīvejis imperejis politiskajā dzeivē i masu apziņā. Sanktpeterburgys Pareizticeigū Goreiguos akademejis absolvents Iliodors aktivi dorbuojēs politikā, kaidu laiku atbaļsteja Grigoriju Rasputinu, a piečuok osi jū kritizēja.

Sovā cellē Iliodors izkuore Leva Tolstoja portretu, iz kuru vysim īnuociejim beja obligati juospļaun, sovutīs Levs Tolstojs Iliodoru apkaruoja sovūs stuostūs i avīžu rokstūs.

      Vāluok Iliodors lyudze pīdūšonu Leva Tolstoja peišlim. 1912. godā Iliodors tyka izsyuteits iz Floriščevas pustiņu. Te jis paziņuoja par sovu aizīšonu nu pareizticeigū bazneicys. Piec atbreivuošonys nu izsyutiejuma puorsacēle dzeivuot iz Mariinskys stanicu, kur nūdybynuoja religisku komunu „Jaunuo Galileja”. Pyrmuo pasaulis kara suokūs emigrēja, tod atsagrīze atpakaļ Krīvejā, tod otkon emigrēja. Myuža nūgali pavadēja ASV.

^[1] Dzims Pūrišku dzeraunē.

^[2] Dumpinieki. Antona Rupaiņa kultūrvēsturiskā romāna – Gaisa rati fragments // „Tilts”, 1961., Nr. 40./41.

^[3] Rupaiņs O. Tauta grib dzeivōt – [B. v.]: LKC izdevnīceiba, 1991., 11. lpp.

^[4] Rupaiņs O. Tauta grib dzeivōt. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1963., 520. lpp.

^[5] Nu „Gaismas” bìdribas // „Drywa”, 15.10.1908.

^[6] Caricynâ // „Drywa”, 14.09.1911.

^[7] Caricynâ // „Drywa”, 19.10.1911.

^[8] Piterburgâ // „Drywa”, 07.12.1911.