Ontons Slišāns

REDAKCEJA ĪSOKA

Kulturys īsacejumi nedeļai: ļautīs prīceigom emocejom

Rūku rūkā tyvuok uzvarai! Ilgtermiņa atbolsts Ukrainai

Autors: Valentins Lukaševičs

Ontons Slišāns (1948–2010)

Tymā izguojušajā tyukstūtsgadē Oskars Seiksts roksta: „Runuot par Slišānu pyrmaileigi nūzeimej runuot par Škilbānu koņtinentu latgalīšu literaturā. Ontons ir rūbežstulps, simbols, rūbs steņderī, pi kuruo laikim pamierēt sovu latgaliskū vydabolsu. [..] Slišāns ir vīns nu ratūs, kurajim, rokstūt publicistiku (Jākupānu Jezups nu Mežvydu), kod nakod paspierkst i poezeja. Kravaļs ir sacejs, ka Slišāna spāks ir „literari patriotiskuo ilggadeiba”. [..] Ontons stuov taišni šūdīnē, kai vysod ir stuoviejs, kai vysod sovā Škilbānu koņtinentā. Varbyut dieļ tuo jys ir adekvats, jys ir sūplok i naseņtimentoj par gobolu kai tī, kas Amerikā voi tepat Reigā – nostaļgejis izaboduojuši turisti. Atkreit vyss naeistais, slapņumi i puorlīkumi. Latgaļs kasdīneigi, a na pa svātkim.”^{^[1]}

Daudzpuseigs cylvāks, kura interesis ir nu agronomejis leidz mitologejai, nu politikys leidz gruomotu izdūšonai.

Ontona Slišāna saraksteitūs tekstus var nūsaukt par latgalīšu etnomentalitatis i kulturys tradiceju enciklopedeji. Nu himnom leidz erotikai, nu kopu lirikys leidz bārnu dzejai – tī ir tikai divi diametri nu jo poezejis rinča.

Kruošņa, ar bārnu zeimiejumim boguotynuota ir juo gruomota „12” – dzejūli mozim i lelim bārnim latgaliski i latvyski, a taipoš atdzejuoti igauņu, angļu, krīvu, jidiša, boltkrīvu, vuocu, lītovīšu, čiguonu, ukraiņu i poļaku volūduos.

Cīši naporosts bārnu literaturys žanrs ir skaitampanteni. Ka taidu skaiti gruomotā, izreiz ocu prīškā izaust situaceja ci situacejis, kai, kur i deļ kam teik izrunuots skaitampants.

„Vaca vace jaunu sveci

Dedze, dedze, naīdedze.

Saskrīņ četri, saskrīņ seši

Vaci veči, plyki pleši.

Nūzūg vaci, nūzūg sveci –

Ej i tādiņ skolu dedzi,

Lai var vysus apleik redzeit.

Vīns, diveji, treis –

Tu pavysam breivs.”^{^[2]}

2008. godā izguoja Ontona Slišāna dzejūļu kruojums, autora poša nūsaukts par poemu – “salve regina”. Iz gruomotys prīškejuo vuoka ir sorkona rūze, bet aizmugurejū rūtoj Pītera Gleizdāna grafika – divys plykys, lunkonys sīvītis. 1982. godā izguoja Pītera Jurceņa dzejūļu gruomota “Man vienu mūžu taisnoties”^{^[3]}, kura tūlaik sacēle dyžu ažiotažu i momentā kliva par deficitpreci taišni Pītera Gleizdāna tam laikam naīrostū erotiskū ilustraceju dieļ. Brežnevlaiku Jurceņgruomotys aizmugurejū vuoku rūtoj grafika, kurys variaceju var redzēt 26 godus vāluok izguojušuos Ontona Slišāna gruomotys 43. puslopā. Pīters Gleizdāns ir ilustriejs daudzys latgalīšu gruomotys, puorys gadīņūs juo zeimātais tīšais voi nūgīdamais erotisms ir bejs ari navītā, bet šymuos 1982. i 2008. goda gruomotuos ir pošā laikā – pīvylynojūt tekstam, vizualizejūt tekstu, papyldynūt tekstu.

“ “SALVE REGINA” patīseibā ir erotiskuos meilys ailis. A erotika ir golvonais dziniejs radeišonai: myužeibys, tautys, prīcys i bādu toža,”^[4] teikts gruomotys prīškvuordā.

Iz “salve regina” pādejuo vuoka paskaidruojums: „poēmā literārais varonis izdzīvo divas dzīves; vienu, kurā mīļotā sieviete ļaujas erotiskajai mīlai, un otru, kurā mīļotā sieviete liedz baudīt erotisko mīlestību”. Taišni itei ambivalence nūsprīgoj i pīstrāvoj vysu Ontona Slišāna itū gruomotu.

Daiļuos Dāmys tema, kura aizasuoce bruninīku laikmata suokūs, Ontona Slišāna gruomotā latgaliskojās i datorlaikmetiskojās, bet sagloboj sovu izsenū kontrversalū, dihotomisko vadmotivu.

Katolicisma i erotisma gaumeigs savejums cieški viņ ir veiksmis atslāgs; dūmoju, ka taišni itymā apstuoklī lelā mārā sliepņas, deļ pīvaduma, Juoņa Steiča kinys „Cylvāka bārns” panuokumi.

Latgalīšu mentalitatē i juos atspulgā – daiļliteraturā – sovu jāgu nav vēļ zaudejuši jiedzīni gareigs, mīsisks, grāks, breinums, lauleiba. Ontons Slišāns sovā dzejā sabalansej itūs jiedzīņus, pasaļaun iz sovom izjiutom i dzeda/babenis dzeivisziņu, bez pošnūpeickuošonys i puormatumim apsastuoj pi sorkonom linejom, kurys pats sev ir breivpruoteigi nūviļcs.

Kaidā sarunā Ontons Slišāns maņ saceja, ka tikai breivs i drūsmeigs cylvāks var atsaļaut byut vacmūdeigs i napopulars. Ari tū saceja, ka juo “salve regina” lelā mārā ir saspiele i polemika ar Ontona Kūkoja 1995. godā izdūtū dzejūļu kruojumu “Mīlestība, Lelais līpu kolns”.

Fakturu Ontona Slišāna dzejūlim parosti veidoj florys/faunys tāli.

“edz, kai tu atlidovi –

kai bezdeleiga nasdama leita viesti,

edz, kai tu apčieri mani –

kai apeiņa steiga apsaveji,

edz, kai tu mutis maņ devi –

kai dīva gūteņa pa lyupuom bizineji,

edz, kai tu muna asi –

kai svecis līsmeņa korsta,

edz, kai tu kūpā ar mani –

kai skaideņa svuorpstā…”^[5]

Ontonam Slišānam vysi juo dzejūli ir kai vīna vasala dažaidi segmenti. Juo dzeja ir kai lela sāta, kur aiz lūga uobeļu duorzs, sūpluok uļbiki, ustobys reitu pusis koktā obruozi, puiši sasaskota ar meitom, i vysi runoj latgaliski.

I erotika te vīnā ryndā – kai augleibys spāks, kai daļa nu symtim godu plyustūšuo.

“as napruoteigi tova kliepa smuorda olkstu,

tai pat kai teirums rudzu zīdu smuorda olkst,

as tova naizrunuotuo vuorda sluopstu,

tai pat kai zeme rosys sluopst –

kod radeišonys spāks ir nūbrīds dzeivei,

lai byutīnejū īlikt spātu šūdīņdīnys vareibā…

as napruoteigi tova kliepa smuorda olkstu –

vyss ilguos treiseidams kai apšu lopa bezviejā.”^[6]

Ontons Slišāns par sevi tai: „Rokstu tūlaik, ka sōp, ka sirds „lein pa koklu ōrā”, ka asu sajyusmā leidz osorom. Daudzus dzejūļus iznosoju sevī mēnešim, cikam uzadrūšynoju uzrakstēt. Asu īaudzs zemnīciskajā pasaulē, asu saaudzs ar latgaliskū tik stypri”^[7].

„Skuja pi skujas – skudru pyuznis.

Žogors pi žogora – žyureju pereklis.

– Kas asam mes:

Cylvāks pi cylvāka,

Dūma pi dūmas,

Vōrds pi vōrda,

Skane pi skaņas,

Vydā saimes golds

I apleik dzīsme…?

– Kas asom mes?

Vīnā volūdā,

Vīnā dūmā,