Autors: Valentins Lukaševičs

Osvalds Kravaļs (1942–2008)

Ir volūdys apziņa, bet ir ari volūdys zamapziņa. Pi volūdys apzinis var pīskaiteit vuordu i frāžu nūzeimis, gramatiskū formu lītuošonu i c. A volūdys zamapziņa?  Kaidu skaņu byušona i nabyušona, skaņu sovpateibys, zilbu intonacejis i c. 

      Itū volūdys zamapzinis segmentu labi jiut dzejnīki, jūs teksti navar byut lobi, ja tī nav skaņu, zilbu, vuordu ar ausi dzierdamuo saskaneiguma. 

      Dīzyn voi itū eifoneju dzejnīki taisa apzynuoti, piec kaidom teorejis gruomotom. Ka muokslys školuos vuica par kruosom i jūs saskaneigumu, to tikai poša gleznuotuoja spāks ir just kruosu i jūs kombinaceju radeitū nūskaņu, asociacejis, citiejumus i tt. Leidzeigi ir ari ar poetim, kuri lein i lein tamā volūdys pošā arhaiskajā, cytu cieški viņ naīraudzātajā sluonī. 

      Tei beja eista bauda dzierdēt, kai Osvalds Kravaļs skaita sovus dzejūļus. 

      Jam pošam sev arvīn cieškuok daguoja aizdūt vaicuojumu – kaida jāga kūta raksteit?

      Ka pazyud vyspuor muokslys, taipoš kai i dzeivis, jāga. Ka palīk voi nu glupeiba, voi bizness. Cytu reiz jam ruodējēs, ka ir ari trešais variants – apzynuota destruktivū spāku darbeiba, – bet da golam par tū jis nabeja puorlīcynuots.

      Breivā laikā, bet taida jam beja gona, jis skaitēja ari pats sovus agruokūs rokstus.

      – Nu i kai? Kū tu tāteņ vari pasceit?

      – Kaids es, – Osvalds sacēja, – beju gudrs duraks!

      Jis uzskateja, ka nav tikai vīnys interpretacejis, kai tū dzejūli saprast, bet navar byut ari bezgaleigi daudz tū interpretaceju.

      Pats raksteja par bejušū, bet vēļ vaira par tū, kas varātu byut. Piļneigi ignorēt bejušeibu nadreikst, tod mes navarom saprast aktualū niulineibu, prognozēt atīsmi. Bet napareizi byutu ari tai, ka bejušeiba traucej atīsmei. Atīsme vysod ir svoreiguoka par bejušeibu, bet paziņot, ka myus interesej tikai reitdīna i nūsaspļaut par bejušū ari ir oplomi. Atrast balansu vysā itymā ir vīns nu svoreiguokajim i gryutuokajim cylvāku uzdevumim.

      Ūtrs leidzeigs uzdevums ir saprast, kas ir maineigs, bet kas ir myužeigs. Vysvaira vajag dūmuot par tū, kas beja pyrms 50–90 godim. Par kū tai? A par tū, ka itys laiks, skaitūt nu niulineibys, ir prīšk ciļviecis vyssvoreiguokais.

      Tys ir kotra cylvāka babeņu i dzedeņu laiks!

      Osvaldapruot, tys, kas cylvāka sadzeivē i vierteibuos beja dereigs pyrms 200 godim, šudiņ vysciešuok nader, partū ka i cylvāks, i apleicīne ir cīši pasamainiejuse. I kū tuoļuok bejušeibā, tū tei nadareiba palīk leluoka i leluoka.

Tys, kas radīs pyrms 10 voi 30 godim, vēļ nav aprobāts, vēļ nav tuos laika distancis, kab gryudi byutu atsadaliejuši nu palovom, kab mes byutu izprotuši naz kaidys tehnologejis, juridiska lykuma voi moralis normys lobuos i švakuos pusis.

Partū vysa myusu mentaluo energeja ir juoveltej pietejūt i apdūmojūt tū, kai sovā storpā dzeivuoja, kū ēde, kai struoduoja i tt. cylvāki pyrms 50–90 godim.

A kai pieteit? Pasarunuot ar cylvākim, skaiteit tuo laika gazetys, tymā laikā saraksteituos gruomotys, tiemēt tuo laika fotografejis, kinys i tt.

      Nu taišņajim kontaktim izaveidoj dzeivuo viesture. Kod bārns 6 godu vacumā klausuos, kū jam stuosta juo 80 godu vacuo babeņa, kū jei taidā pošā bārna vacumā ir dzierdiejuse nu sovys 80 godu vacuos babenis, tod ot itī atspriekleniskī apmāram 200 godi ari ir dzeivuo viesture.

Analizejūt cytu tekstus, vysod ir juoīrauga autora dūmuotuo semantika, bet na kaids nu vysod varamim cytim variantim. Ka mes tū eistū nūzeimi naīraugom voi naprūtom atšifrēt, tei ir vīna līta, bet na tik brīsmeiga, partū ka vysod byus cylvāki, kuri itū paslāpumu ir saprotuši i kurim par tū ir pīnuokums pastuosteit cytim.

A tī, kuri izmaina semantiku voi nu tuo, ka gryb paruodeit sovu erudiceju voi ari diskriditēt tekstu voi izmaineit tuo nūzeimi, ir vaineigi vairuok, partū ka izdora tū navys nūlaideibys voi nazynuošonys deļ, bet vairuok voi mozuok apzynuoti.

Teksta Es ignoriešona, sova Es paceļšona puor tekstu ir vīna nu lepneibys izaruodeišonys formom.

Cīši Osvalds sirdējēs, ka vītvuordu Potorova, kai tū izrunoj vītejī, pruovēje cyti nu molys puortaiseit par Puotorova. Na sprīst i analizēt piec objektiva materiala, bet tū materialu deformēt i īlikt sovejū teoreju Prokrusta gultā – tys ir vīgluokais i šeļmeiguokais ceļš.

Prūtams, jis sacēja, ka tekstu vajag puordūmuot, var kūta nasaprast, var kamta napīkrist. Interaktiva attīksme pret tekstu ir bejuse vysod, sovaižuok nimoz ari navarēja byut. Dūma, ka teksts ir bezgaleigs polisemantisms, ka kotrā laikā i kotrs cylvāks, izejūt nu sova subjektivuo redziejuma, tekstā var īraudzēt kū jis redz i gryb, ir absolutuo relativisma vīna nu konkretom izaruodeišonys formom.

Eruditofileja suocēs ar Artura Konana-Doila izdūmuotū i talanteigi apraksteitū Šerloku Holmsu. Kai tys cieški vin paīt, pats Arturs Konans-Doils stuostus par itū superdetektivu naskaitēje par golvonū sovā daiļradē, sirdējēs, ka cylvāki naīrauga i naaktualizej cytus juo tekstus, kurus jis uzskatēja par sovim primarajim.

Autora nūdūms na vysod sapas ar laseituoja nūdūmu.

Bet 20. gs. ūtrymā pusē eruditofileja izaug eruditomanejā. Krystvuordu meikļu i intelektualū kaitu bums nav apseics i niule. Cylvāki, kuri zyna tyukstūšim mikrosvoreigu faktu, kuri ir apgyvuši puors intelektualuos kusteibys algoritmu, ir palykuši par faktu kolekcionarim, nūvierziejuši no suokuma sevi, bet tod i cytus nu eistuo i svoreiguo cylvākapruota darbeibā.

Analize nav varama bez īraudzeišonys – pamaneit tū, kū vajag pamaneit, pamaneit tū, kas kodta var nūderēt.

Vysleluokuo gudreiba iz pasaulis ir vajadzeibys sajiuta, tod māra sajiuta. Tys ir tys, kū sauc par vasalū sapruotu.

Voi maņ itū vajag, voi maņ itū vajadzeis, par kū ba i nā, voi navā vēļ daudz, voi navā par moz – izdūd sev itūs vaicuojumus, nasabeist nu jūs banalitatis, saleidzynoj sovys atbiļdis ar cylvāku sev sūpluok atbiļdem.

Politika, respektivi, vaļsts puorvalde, (oficialuo car lykumim i naoficialuo car personeibom) Osvaldu vysod vairuok voi mozuok interesēja. Tī cylvāki, kuri sludynoj anarheju, īt pret cylvāku kūpeigū lobumu, tai jam ruodējās.

Leidzeigi kai Serens Kirkegors (leluokū dali sovu gruomotu parakstēja ar pseidonimim – 14 pseidonimi, i kotram nu 14 alter ego sova saskaņa ar publiceitū tekstu i sova specifiska filosofiskuo dūma) ci Boriss Vians (izmontuoja 24 pseidonimus), Osvalds Kravaļs sovu liriskū es sadaleja 5 personuos: Osvalds Kravaļs, Ontunejs Rīkstāns, Ašvolds Dveiņuvs, Ašvins Voldajs, Odumāns Jumiejs.

Daudz jis jēmēs ar cytu gruomotom, bet pats tai i palyka – bez sovys latgaliskys gruomotys, tikai ar tekstim, kuri izkaiseiti periodikā i kūpkruojumūs.