Autors: Valentins Lukaševičs

Seimaņs Putāns (1892–1969)

Seimaņs Putāns pīdzyma Dīnvydlatgolā, Lipinišku dzeraunē, nu kurys kaidi 4 km pa taisnū da Daugovai^[1]. Tī upis krostā Markovys kopi, kur paglobuoti juo tāvs i muote. Vīnā sovā dzejūlī jis roksta, ka ari pats grybātu atdusietīts itymūs kopūs, bet – paglobuoja jū Rēzeknē, a Markovys kopus likvidēja, kod planavuoja byuveit Daugovpiļs HES.

      Individualī puordzeivuojumi, kai ari apleicejuos pasaulis trīcīni izveiduoja nu juo dzejnīku, kura pasaulis redzīni dzeivis laikā vairuokys reizis stypri mainējēs.

      Stepons Seiļs roksta:

„Jau nu agras jauneibas religiski dzinekli jam nalik mīra. Ar religiska fanatika kaisleibu jis nūsadūd pōtorim un bazneicas apmeklēšonai. Klusō, kauneigō un baileigō jaunekļa sirds šausmōs sasaraun, kod pi spoveds bazneickungs, napacīteibā par garlaiceigū grāku stōsteišonu, vysu ļaužu prīškā jam pīspļaun vaigā!”^[2]

1913. godā Seimaņs Putāns teik īsaukts karaklauseibā, nu suoku dīnēja Sibirī. A tod īsasuoce Pyrmais pasaulis kars.

„Par ītīpeigu atsateikšonu īt uz cerkvu un lyugtīs kūpā ar cytim krīvu karaveirim S. Putāns īmontoj na tikai nyknus skotus nu prīkšnīceibas, bet daboj ari ōrpus kōrtas dežurēt – dīvabaileigais Latgolas jauneklis tūmār palīk pi sova. Kotrā breivā šaļteņā, īsarōvīs klusōkā styurī, jis osorōdams pōtoroj un nūžāloj grākus. Un kod jōsadūd uz fronti, S. Putānu pōrjem vyslelōkōs bailes tōpēc, ka varbyut jau pēc dažom dīnom byus jōmērst tōlumā, bez grāku syudzēšonas un cytim sakramentim. „Un tei myužeigō dzeive pēc nōves… – sovā autobiografijā S. Putāns soka. – Kaut i stōstēja goreidznīks, ka par dzimtini mērstūšam teik vysi grāki pīdūti, bet pi vysa sova fanatiskō religiskuma tūmār navarēju ticēt, ka bez grāku syudzēšonas tiks vysi grāki pīdūti. Vokorūs un reitūs nūsaglobōjis nu bidrim lyudžūs tikai Dīva un žālōju par grākim, dūmōdams: lai lobōk palīku uz vysa myuža par krūpli, ka tik namērt, pi pyrmōs izdeveibas pyulēšūs vysaidā ziņā tikt pi grāku syudzēšonas”. 1914. godā S. Putānu īvaiņoj, teik vasts uz slimineicu. Ceļā pasateic Dīvam par glōbšonu nu nōves, sumynoj škaplerus, aizalīgdams nu bryutes un zvārādams sevi uperēt dīvamōtei.

      Vysi šī pōrdzeivōjumi napagōja bez sova īspaida ari uz S. Putana dzeju. Varātu pat teikt: r e l i g i s k a i s  f a n a t i s m s  u n  p r ī k s  u n  l a i m e,  k ū  j i s  b a u d ē j a

r o k s t ū t „d z ī s m e s”, i z t e i c e  u n  r a k s t u r o j a  S. P u t ā n a  g o r e i g ū  d z e i v i. Jo jaunekļa un karaveira godūs raksteitūs „dzīšmu” saturā blokus Dzimtines teirumeņu, likneišu, pučeišu un putneņu dzīsmeņom, blokus sapnim par mīļōtū meitini, draudzini, leidz ar dzīsmem par karadinesti, karu, karaveira liktini un jō ilgom pēc Dzimtines vyscauri monom atsasaukšonu uz Dīvu un grīsšonūs pi jō pēc paleiga. Dzejūlī „Tim, kas Dīvam natic” (1916. g.) jis pat jemās pīrōdeit Dīva asameibu. Kaidā nōkušā vītā žēleigim vōrdim atsavoda nu myrušō draudzes gona un dreiži cer aizīt ari pats tur, kur vysi nu vōrgim ir breivi.

      Dzeive ritēja. Kotra nōkušō dīna nese jaunus pīdzeivōjumus un pōrdzeivōjumus. Tys navarēja paīt bez sova īspaida uz dzejnīka goreigū dzeivi. Un 1917. g. S. Putāns konstatej: „Jo vēļ 1916. g. vosorā nūsaslēpīs, ar osorom acīs lasēju „Kristum pakaļdareišona”, uz prōta skaitēju vai dzīdōju septeņus Dovida psaļmus, tad sateikūt 1917. godu sōku atsaļt nu ticeibas un otkon šaubētīs par bezmīseigōs byutnes asameibu. Jo bērneibā un pyrms kara varēju vīgli padzeit šaubas īkš Dīva asameibas, tad tyvojūtīs 17. goda revoļucijai jau dažu reizi na pa spākam beja ar šaubom ceinētīs. Radzūt, dzēržūt, kai vairōku vaļstu goreidznīceiba lyudzās par vīnas un ūtras puses karapulku uzvaru, kai „svātais” Romas tāvs dūd padūmu i mīra sarunōs, i kara turpynōšonā, par kū nu dažom aprindom daboj nūsaukumu „svātō lopsa”, navaru uz vairōk godim, kai nazkod, izdzeit šaubas nu prōta. Tad jau šaubas napamete, cikom napalyku vysā naticeigs. Naleidzēja ni dedzeigas lyugšonas, ni vaideišona par grākim, ni stypra apsajemšona izalobōt”. Ar šaubom prōtā un skumem sirdī 1918. g. S. Putāns kai dezertirs atsagrīž izpūsteitā Dzimtinē. Apkōrt bods, nabadzeiba, cīsšonas. Sāstūtīs pi golda, uz kura pat maizes kymūsa nav, S. Putānam vairs nasaceļ rūka mest kristu un vokorūs jau nasaver vaļā mute skaiteit pōtorus. Vīns S. Putāna jauneibas draugs, ar kuru kaidreiz kūpā strōdōjuši un skaidrōjuši evanģelija gobolus, tagad jam atnes Seb. Fora „Преступление бога”. Pēc ilgas šaubēšonōs un bailēs grōmotu lopu škūrstēšonas S. Putāns tūmār tymā īsaskota. „Tad olkons, bezspēceigs guļu gultā, losu un pōrdūmoju. Pēc, uz tyvōkū sādžu īdams, dūmoju: nav ni Dīva, ni myužeigas debess vaļsts, ni namērsteigas dvēseles, prīkš kam tad jōdzeivoj? Doba uz manim verās tik žēli, tik dryumi. Tik sōpeigi, tik gryuti teik uz sirds… Vacais jyukst, jaunō vēļ ni prōtō, ni sirdī nav” – tai sovas dvēseles ceiņas izsoka S. Putāns. Galeigu atrisynōjumu šom īkšejom ceinom jis sasnādz 1919. godā, nu jauna īrauts karā.”^[3]

      Tai roksta Seimaņa Putāna draugs Stepons Seiļs. Myuža nūgalē obi Rēzeknes pīvuortē dzeivuoja lauku sātuos natuoli vīns nu ūtra – Stepons Seiļs Kļovu, a Seimaņs Putāns Jurku dzeraunēs.

      Stepons Seiļs par Seimani Putānu roksta daudz i vysdažaiduokūs laikūs, ari par dažaidom temom. Deļ pīvaduma, ka nu popularim latgalīšim vysaktivuok pret alkoholu ceinējēs dzejnīks Seimaņs Putāns. „S. Putāns visu mūžu bija stingrs atturībnieks, ārkārtīgi neiecietīgs pret alkohola lietošanu un tā lietotājiem. Seimaņa Putāna literārajā arhīvā ir ļoti liels daudzums pretalkohola rakstu un vārsmu, kuri, sakopojot vienuviet, sastādītu veselu krājumu. Un nu es uzņēmos kārtot viņa šī satura dzejoļu krājuma izdošanu Rēzeknē. Dzejnieks man atsūtīja iespiešanai paredzētos darbus, kurus rediģēju, pārsijāju, izvēloties labāk izdevušos. Oficiālo izdošanu uzņēmās „Latgalīšu Skūlōtōju Centralō Bīdreiba”, kuru drīz pēc tam slēdza. Tā 1936. gadā radās grāmatiņa „Ļaunōkais ciļvēces īnaidnīks (Pretalkohola dzejūli tautai)”.”^[4]

      Seimaņs Putāns saraksteja daudz dzejūļu, nu kurim tikai jauneibā dažs nu tim beja prīceigs i romantisks. Absoluti leluoka daļa juo dzejūļu ir par bādom, pasaulis nataisneibu, pylni ar frustrāceju i smeļdzi. Izteiksmē tī dzejūli ir tīši i vīnkuorši.

^[1] https://youtu.be/Mcer6DvhTmM?si=YIq_xw_EnvjMuB4R (skat. 01.09.2023)

^[2] Seilis S. Latgolas bādu dzejnīks Seimaņs Putāns // „Jaunō Straume”, 26.01.1933. 

^[3] Seilis S. Latgolas bādu dzejnīks Seimaņs Putāns // „Jaunō Straume”, 26.01.1933. 

^[4] Seiļs S. Latgales bēdu un protesta dzejnieku atceroties // „Karogs”, 1972., Nr.7.